Tag: #parmums

KRĀSLAVAS PILSĒTAI – APAĻŠ SIMTS

Krāslava tiek uzskatīta par vienu no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, kas, iespējams, izveidojusies jau 9.gadsimtā pie pilskalna Daugavas–Dņepras ūdensceļa malā. Vikingu sāgās Krāslava esot dēvēta par “Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt”. Krāslavas uzplaukums saistās ar grāfu Plāteru dzimtu, kuru īpašumā tā nonāk 1729.gadā un iegūst arī miesta tiesības – šis skaitlis ir iekalts uz tā sauktā Augusta akmens, kas tiek uzskatīts par kādreizējo robežakmeni. Jāpiebilst, ka dziļi zemē iegrimušajam kultūrvēsturiskajam objektam viegli var paskriet garām, to pat nepamanot – īpaši, ja pa Augusta ielu pārvietojies automobilī.

Aicinām teksta un bilžu ekskursijā pa Krāslavu toreiz un tagad – Ivara Matisova raksts žurnāla aprīļa/maija numurā.

KUR VAR SATIKT MĀLU

Ģeogrāfa meklējumi un atradumi

Pirmā sastapšanās – jau agrā bērnībā

“Vienu brīdi jau likās, ka šis raksts netaps, – biju gluži kā iestidzis mālā. Bet palaimējās izrauties no māla lipīgajām skavām, un nu varam droši sākt kārtējo ceļojumu žurnāla “A12” lappusēs. Atzīšos, ka ar mālu manas attiecības ir uz Jūs – cieņpilnas, bet ne intīmas. Ļoti iespējams, bērnudārzā no māla esmu pat kaut ko lipinājis – visticamāk, prastus svilpauniekus, bet vēlāk manā dzīvē iestājās krāsainā plastilīna ēra. Mākslas skolā vai pulciņā neesmu gājis, savukārt mūzikas skolā apguvu alta spēli – tas ir metāla pūšamais stroķis, gatavots no plastiska un brūngana misiņa. Māla stabules tolaik neviens vairs nepūta – lai gan arheologu atradumi liecina, ka tieši māla stabules bijuši iecienītākie mūzikas instrumenti Latgales pusē, – podnieki tās taisījuši no sarkana māla un rotājuši ar baltmāla rakstiem. Interesanti, ka pats senākais Latvijas teritorijā uzietais mūzikas instruments ir kaula stabule, kas atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā un kuras vecums varētu būt 3–4 tūkstoši gadu.”

Mūsu atjautīgā un asprātīgā autora Ivara Matisova pētījums par māla pasauli Latgalē.

Lasiet žurnālā.

Attēlā: Andreja Paulāna darināta krūze no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs

Vai pietiek ar talantu vien?

Jaunais gads nāk ar savu spēku. Gaisā virmo apņemšanās enerģija. Apņemšanās ko mainīt, apgūt vai darīt ko jaunu, vai iet iesākto ceļu. Žurnāls “A12” turpinās arī šogad.

Gadumijas numurā metālmākslinieks ANDRIS SILAPĒTERIS rosina rīkoties, jo tikai ar darbošanos var attīstīt savus talantus un gūt panākumus.

Kas jūs iedvesmo radīt mākslu un cik liels spēks ir iedvesmai?

Kas iedvesmo? Dzīve. Katrs mirklis. Ja tu rītā piecelies priecīgs, ir labs laiks, ir ideja un domas, tad ķeries pie darba. Bet ja esi slinks, to iedvesmu var gaidīt un nesagaidīt. Ja pats nesāc strādāt vai piespiest sevi, tā var neatnākt. Iedvesma varbūt atrod dzejnieku, bet, strādājot ar materiālu, arī gleznotājam ir vajadzīgs darbs un gribēšana. Ja ļoti negribas, dari kaut ko citu, bet neslinko.

Talantam ir nozīme?

Jā, arī talantam ir nozīme. Ir jau gan studenti, gan arī absolventi, kuriem pietrūkst  kompozīcijas sajūtas, nav tā īstā pieskāriena. Taču bez mācīšanās un darba arī nekā nav. Talants viens pats bez trenēšanās nenesīs rezultātus. Arī metālistiem ir jābūt centīgiem un precīziem,  jābūt kompozīcijas izjūtai. Ar ļoti akurātu, precīzu darbu tu vari pārsteigt. Īpaši maza apjoma darbi, kā gredzentiņi, prasa precizitāti.

Jūsu lauku mājas atrodas Sēlijā, kur jūs, kā intervijas sākumā teicāt, īstenojat savas intereses. Kāpēc daudzi meklē patvērumu ārpus lielajām pilsētām?

Tās ir manu vecāku mājas. Puse nedēļas paiet laukos pa vasaru, ziemā jau retāk, tomēr katru nedēļu braucam. Sievai ir bites, man arī šis tas jāpiepalīdz. Par citiem man grūti pateikt, par sevi ir skaidrs – man tā ir bērnība, mana vectēva zeme. Smejos, ka esmu kā suns, kas apskrējis riņķi, tagad uz vecumu atkal atgriežas. Cilvēks sākt to novērtēt, jo ar laiku esi palicis gudrāks, jo te ir tas miers, un vari zīmēt, strādāt ar metālu un darīt, ko vien gribi. Restaurēju šķūni, pļauju zāli – arī tas ir radoši. Tas radošums pavada visu laiku – skolā, akadēmijā, ir izveidojies skatījums uz pasauli. Ir izglītība, lietas var novērtēt un izvērtēt, kas ir kas. Kārtojot savu lauku vidi ar mākslas izglītību, redzi, kur tad stādīt koku, jo te noder kompozīcija. Arī tas ir radoši. Nav obligāti radošumu meklēt darbā ar otu rokā vai vīli pie metāla. Pat liekot soli zaļajā zālē, veidojas faktūra. Un tur var saskatīt radošumu.

Visu interviju lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Inese Grizāne

Labākā dāvana – žurnāls “A12”

Labākā dāvana – žurnāls “A12”
“Lai būtu sniegs. Un lai būtu traktors, kas iztīra ceļu līdz mājām. Un – ak Dievs, tie jau vien ir Ziemassvētki!” (Laima Kota)
“Lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.” (Ilze Vugule)
Svētkus gaidot un meklējot labākās dāvanas, atceries par žurnālu “A12”. Mēs stāstām par labo, par mums, latgaliešiem Latgalē un plašajā pasaulē. Izvēlies žurnālu “A12”.

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs