Tag: #Latgalesmedijs

Muzejs kai vīta, kur sasateik div bezgaleibys

“Ar Rakstnīceibys i muzykys muzeja (RMM) kulturys pasuokumu organizatori KATRĪNU KŪKUOJU sasateiku juos veiduotajā izstuodē par Reigys Struodnīku teatri, kas niu apsaverama Muzeju kruotuvē Pulka īlā. Jau daudzus godus nūteik RMM rekonstrukceja, tam nav sovys ekspozicejis, tok muzejs atrūn vysaiduokus rysynuojumus, kab komunicātu ar sabīdreibu. Katrīna īprīšk ir plašuok intervāta kā legendaruo Latgolys kulturys darbinīka Ontona Kūkuoja mozmeita, tok myusu sarunu suocu ar vuordim, ka grybātūs vaira parunuot par jū pošu i juos redzīni par muzejim myusu dīnu sabīdreibā. Gols golā Katrīna ir na tik muzeju nūzarē labi zynoma specialiste, bet ari Latvejis Muzeju bīdreibys vaļdis lūcekle. Tok taipat ik pa laikam īsarunojam ari par Ontonu. Na par tū, ka Katrīnai byutu juodzeivoj sova vactāva ānā. Nā, taišni ūtraiž – juo ītekme daudzuos lītuos i lāmumūs šaļtim ir pat naapzynuota, tok jiutama.”

Vaira par Katrīnu losit žurnala jaunajā numerī!

Foto: Amanda Anusāne, portals Lakuga.lv

Latgales urbanonīmu stāsti

Vai zināt, kas ir pulkvedis Briedis, kuram par godu nosaukta iela Rēzeknē? Kā vēsta avoti un Ivara Matisova raksts, Frīdrihs Briedis (1888–1918) bija leģendārs latviešu karavadonis un viņa dzīvesstāsts noteikti ir mūsu uzmanības vērts.

Ivara pētījums par Latgales ielu (tostarp Pulkveža Brieža ielas) nosaukumiem lasāms žurnāla aktuālajā numurā.

Iesākumā bija māls

LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.

Atskatu uz šī gada Podnieku dienām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Ticēt īstam un dabiskam

Katrā valstī ir no ekonomiskajiem centriem attālāki reģioni, kuru burvība slēpjas cilvēku attiecībās, kultūras izpausmēs un lēnākā dzīvesveidā. Itālijas dienvidi, Sicīlija rada asociācijas ar Latgali, tikpat krāsaina un daudzveidīga un ne tik bagāta. Iepazīstot Palermo tradīcijas, mūsu pavadone ir vīnzine JEĻENA BEZANE. Jeļenu, tāpat kā filmas “Spītnieka savaldīšana” varoni, ir savaldzinājis ne tikai itālis, bet arī saulainā Sicīlija, kurp arī pārcēlusies un atradusi savu aicinājumu mazo vīnaudzētavu popularizēšanā sociālajās platformās.

Par Jeļenas bērnību Daugavpilī un vīna noslēpumiem lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Mūžīgs avantūrisma gars

Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj  viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.

Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Ticība

“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”

/Andrejs Trapučka/

Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Foto Laura Mazure

Sabiedrības kolektīvā dimensija

Amerikāniete KORTNIJA KVĪNA no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.

Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.

Kāda ir Rēzekne Kortnijas Kvīnas skatījumā pirms 20 gadiem un kāda – tagad? Uzziniet, lasot žurnālu “A12”!

Foto Evija Pušmucāne

Citādi skaistais

Kad ir vēlme uzzināt par Latgalē apmeklējamo baznīcu vēsturi vai jāatrod kāds jauns galamērķis, ielūkojamies Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatās par sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu Latgalē, 2021. gadā iznāca noslēdzošā grāmata par vēsturiskajiem Balvu un Ludzas rajoniem, tādā veidā visas Latgales apzinātās baznīcas ir apkopotas. Protams, RŪTAS KAMINSKAS vārds saistās ne tikai ar to – pētniece, mākslas zinātniece, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas eksperte. Pētījusi sakrālo mantojumu un 18. gs. glezniecību Latgalē, Polijas mantojumu un bijusi arī “Terra Mariana” zinātniskā komentāra autore. Sarunā pievēršamies jautājumiem par Latgali, sakrālo mantojumu un arī vēl pētāmajām tēmām.

Fragments no intervijas:

Ja runājam par padomju laika kontekstu, vai tas ir ietekmējis kopumā skatījumu uz kultūrvēsturisko mantojumu? Droši vien padomju laikā daudzas lietas bija arī vērtīgas tieši ar sistematizāciju un apzināšanu?

“Šis laiks nav viennozīmīgs. Kādai paaudzei attieksmes un vērtības noteikti ir mainījušās. Ja cilvēkam nestāstīja neko vai stāstīja, ka baznīca ir kaut kas slikts, – kāpēc lai viņš uz sakrālo mantojumu skatītos pozitīvi. Otrs – bija speciāli iznīcinātas lietas, apņirgātas, tika sabojātas, ēkas nojauktas, kapliču vietā tika liktas degvielas tvertnes. Pēc kara turpinājās šī pirmskara pieminekļu valdes tradīcija, bija pieminekļu saraksti, un tad sākās pieminekļu graušanas process. Tika arī formāli samazināti aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksti, daudz kas izmests ārā. Un tad pamazām atkal pa posmam to, kas palicis sveikā, mēģināja dabūt atpakaļ un iekļaut sarakstos. Līdz ar to arī iegūt juridisko aizsardzību, kad var prasīt arī vietējām varām pievērst uzmanību. Šis process kopumā ir bijis duāls. No vienas puses, tā postīšana, no otras – ka no centra tomēr varēja vairāk ietekmēt daudzas lietas. Kultūras ministrijā toreiz to centralizēti organizēja, lai būtu pieminekļu apsekošana, izvērtēšana un sarakstos iekļaušana. Un, ja šis piemineklis vai baznīca, piemēram, bija sarakstā, tad varēja izdot izziņu un dabūt būvmateriālus remontiem, jo nevarēja jau elementāras lietas izdarīt – nebija resursu. Nebija kaut vai materiālu, ja par ēkām runājam. Īpaši pret sakrālo mantojumu attieksme bija stipri noraidoša, postoša, un tāpat arī pret muižām, pret aristokrātu atstāto mantojumu, pret lietu, kas tika traktēts no šķiriskā viedokļa. Šie komunālie dzīvokļi ar ēkas papostīšanu, jo cilvēki vienkārši nezināja, ko darīt ar lietām, kas nonākušas viņu rokās. Visādi brīnumi ir dzirdēti. Bet, nu, tas laiks, paldies Dievam, ir prom, ir jādomā par jaunām problēmām.”

Visu interviju lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Marija reizē ir i nav Latgolā

Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.

Kas ir Marija Dzeisla – uzzynoj, losūt “A12”!