Man žurnāls A12 ir ikdienas domu rituāls, kāds stāsts šobrīd ir svarīgākais un atklāj kādu no patiesībām. Žurnāls A12 ir stāsts par katru no mums. Mēs katrs esam zieds, un savu dvēseles ziedu var uzpost ar labu lasāmvielu un žurnāla A12 pozitīvo enerģiju.

Dažas idejas rodas, kad tās pasaulei nepieciešamas. Šos vārdus es varu teikt gan par žurnālu, gan par savu interviju varoņiem. Jo cilvēkam, kurš zina, kurp viņš iet, pasaule pati paver ceļu.

Maņ nu bārna kuojis licīs, ka interesantuokī nūslāpumi atkluojami tepat aiz sātys pakša i interesantuokī cylvāki ir dīndīnā radzamī sābri. Koč pīaugušī ceņtēs īstuosteit, ka tai navajadzātu byut. Pošai augūt, sātys i sovejūs sajiuta izaplēte da Latgolys rūbežu, bārna prīca par apleicejū pasauli napagaisa, a kluotyn roduos dziļuoki vaicuojumi. „A12“ publikacejis ir breineigs veids turpynuot atkluot i jiusmuot, vaicuot i sajimt atbiļdis. Turpynojit leidza!

Latgale nav tikai nemitīgu bēdu izgrauzta ieleja kaut kur Eiropas aizkrāsnē, bet arī brīnumskaista zeme ar intensīvas lielražošanas nesapurgātu dabu. Diemžēl daudzi latgalieši, savā kaktiņā zemes klusiņām tupēdami un aiz izmisuma vai gara laika džindžu malkodami, bieži vien ir par slinku sevi tā kārtīgi sapurināt un skatu kaut mazliet aiz horizonta tālāk vērst. Laiks mosties!

Es vēlētos, lai visi kļūst bagāti un slaveni un dabū visu to, ko vēlējušies, lai apjaustu, ka tas nav tas, ko viņi meklē (Dž. Kerijs).

Nagļi ir mana labā veiksme. Tur ir visjaukākie cilvēki un vislabākā vieta. Tur es saņemu enerģiju, jo Nagļi man ir kā donors. Es jūtos priviliģēts, ja varu tur braukt, fotografēt un atpūsties.

Žurnāls „A12” kā atgādinājums par stipriem savējiem tuvu un tālu.

Latgale man asociējas ar īstumu, patiesumu. Te es sevi jūtu pa īstam, varbūt skarbāk, bet patiesāk. Dabas varenība un gleznieciskums, māksla, mūzika, patiesa valoda, atvērti cilvēki – viss, kas man ar Latgali saistās. Žurnāls A12 atspoguļo daļu no šī patiesuma…

Treis krysti ar kreitu iz durovu sovejūs zeime! Īej i pasakloni! Vīnaids asnis suitūs, latgaļūs, leitovnīkūs.

Ik dienu ar prieku atklāju ko jaunu un svarīgu... izrādās, tās ir tik ikdienišķas sajūtas un lietas - katrs jauns rīts, steidzīgās brokastis, man mīļie un tik svarīgie cilvēki, jaunas satikšanās ar "degošām" acīm, gaismas un siltuma pielietais kamīns un laiks sev un ceļam „A12"...

Rakstīšana A12 liek uz daudzām lietām paskatīties savādāk un, lai arī ceļš uz Latgali katram ir savs, tikai esot kopā mēs veidojam šīs zemes vēsturi un likteni.

Cilvēks dzīvo lielākā vai mazākā kopienā. Latgalē kopība ir jūtama arī tad, ja vienu māju no otras pat neredz un no viena sādžas gala līdz otram ir pāris kilometru. Bet ne mājas ir galvenais, galvenais ir cilvēki. Ja nav cilvēku, pēc kāda laika sabrūk arī mājas.

Muzyka ir vīns nu skaistuokūs veidu, kaidūs es izbaudu pasauli. "A12" ir īspieja ar muzyku raudzeit sasatikt bīžuok - zynuot tū, kas nūteik eipaši latgliskajā muzykā. Kotru reizi piec jauna žurnala izīšonys gon juodūmoj, voi byus kū ta par latgaliskū muzyku raksteit cytu mienesi, bet vysod ir! I tys mani prīcej iz vysa vaira. Turu nūceju, ka itei prīca maņ napagaiss vēļ kaidu lobu strēčeiti iz prīšku!