Tag: #latgalieši

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

Veiksmes pietura Līvānos

Žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā lasiet par Biedrība ”Baltā māja”, kas ir viena no ilgāk pastāvošajām biedrībām Līvānos. Sarunājamies ar biedrības vadītāju INGUNU BADUNI.
Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus?
“Ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”
Foto: Evija Pušmucāne

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

RABARBERS MĀLA KALNĀ

Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
Bet maija lietus tomēr ir citādāks, caurspīdīgi zaļgans, urdošāks un cerīgāks, tāds, kas modina saknes, kas neļauj gulēt ne ozolzīlēm, ne cilvēkiem, kas izmērcē mālus, lai pielīp apaviem. Akminīšu mālus ir grūti notīrīt, no tiem ir grūti tikt vaļā, tas ievelk sevī un neļauj aiziet projām.
Evalda dzīvesbiedre, mākslas vēsturniece EVIJA VASILEVSKA šajos mālos ir iestigusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tagad viņa kopā ar bērniem, Elvīru, Elizabeti un Eliāsu, ir apņēmusies atdzīvināt Akminīšus, vietu, kura tik daudziem Latvijā saistās ar Latgales podniecību. Te veidojās Tradicionalūs Zineibu tureituoju bīdreiba Pūdnīku skūla, kur ap Evaldu Vasilevski pulcējās talantīgi jaunieši, lai uzturētu un koptu tradicionālajā mantojumā balstītu jaunradi. Nu jau Akminīšu ceplis trīs reizes ir izkurināts, nupat uz cepļa kurināšanu podnieki pulcējās pirmsjāņos, 19. jūnijā, gluži kā toreiz, kad to darīja Evalds. Tajā tika apdedzināti arī Evijas veidotie trauki. 2019. gadā tika izdota viņas apjomīgā grāmata par Evaldu Vasilevski. Tagad iecerēts lielāks darbs par mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Bet – pāri visam ir rūpes par bērniem un Akminīšu māls, kas ir pārpilns ar visādām zīmēm.
Visu Anna Rancāne rakstu lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!

Ļautīs dzeivis nūtikšonom

Pyrma pīcu godu julī Rēzeknē tyka attaiseita Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeja, kas gatavej ziņu materialu, raidejumus i viestej Latvejis Radejis vysūs kanalūs par nūtikšonom, cylvākim i procesim Latgolys regionā. Producente KARINA VAŽNAJA ir studejis mozuok radzamais cylvāks, nu, kai soka studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa, Karina ir jūs dvēsele, gradzyns, kas vysus satur kūpā. Kod eisu šaļti i maņ pošai saguoja byut Karinys kolegei, cīši apbreinuoju juos spieju ar smaidu atrysynuot vysys saspringtuos situacejis i „apdzēst” pādejuo breiža guņsgrākus, vadeit procesus i vajadzeibys gadīnī ari pošai byut ziņu bolsam.
Interveja ar Karinu jaunajā žurnala “A12” numerī.

Divskani „uo” var apzīmēt divējādi

Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā Vinetas Vilcānes rakstā minēti septiņi interesanti fakti par latgaliešu valodu. Lūk, viens no tiem.
Divskani „uo” var apzīmēt divējādi
Latgaliešu vidū daudz šķēpu tiek lauzts un emocionālu strīdu aizvadīts par divskaņa „uo” jeb „ō” lietojumu mūsdienās. Tomēr velti tas tiek darīts.
20. gadsimta 20. gados uzsāka darbu pie latgaliešu rakstu valodas standarta izveides, tas notika garīdznieka, valodnieka Pītera Stroda vadībā. 1929. gadā Latvijas Izglītības ministrija apstiprināja Latgaliešu pareizrakstības noteikumus, kurus nereti dēvē par „Stroda rakstību” vai arī par „veco rakstību”. Saskaņā ar tiem „slavenais divskanis” bija pierakstāms kā „ō”. Tomēr jau tolaik P. Strods atzina, ka šo divskani labāk būtu pierakstīt ar diviem burtiem – „uo”. Par to viņš rakstījis žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada 7. numurā: „Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas īvest, tys ir, byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols [..] Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā.”
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās darbs pie latgaliskā izkopšanas, tajā skaitā pilnveidoja latgaliešu rakstu valodas noteikumus, ņemot vērā arī P. Stroda un viņa savulaik vadītās komisijas darbu un ieceres. 2007. gadā Valsts valodas centrs apstiprināja Latgaliešu rakstības noteikumus. Tos nereti mēdz dēvēt par „jauno rakstību”, tādējādi pretnostatot 1929. gada pareizrakstības noteikumiem, lai gan tas nav korekti. Par tā sauktās „vecās rakstības” simbolu palika divskanis „ō” pretstatā tā apzīmējumam ar diviem burtiem – „uo”, kura lietošanu paredz 2007. gada noteikumi. Mūsdienu latgaliešu valodas kopēju, kuri raksta saskaņā ar 2007. gada noteikumiem, virzienā, jo īpaši no vecākās paaudzes cilvēku puses, tiek raidīti pārmetumi par latgaliešu valodas kropļošanu un latgalisko vērtību nodošanu, piesaucot arī pieminēto divskani, kurš tagad esot rakstāms nepareizi.
Grūti saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un daļa cilvēku dzīvo maldos, jo 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi pieļauj divskaņa “uo” apzīmēšanu arī ar “ō”. Katrs rakstīt gribētājs var izvēlēties sev ērtāko variantu.
Pārējos faktus par latgaliešu valodu uzziniet žurnāla aktuālajā numurā.

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

Vinetys latgaliskais ryudejums

Soka “Vineta Vilcāne”, padūmoj „ Latgalīšu kulturys ziņu portalslakuga.lv”. Soka „lakuga.lv”, īguodoj Vinetu. Pādejūs ostoņu godu laikā, kas bīdreibys „Latgolys Studentu centrs” radeitajam portalam bejs skriejīņs kuopynuojumūs, Vineta voi vysuos lūmuos kai projektu vadeituoja, satura redaktore, žurnaliste i socialūs kontu administratore, voi viņ atseviškuos, bet naiztryukstūši kai projektu raksteituoja nūsacejuse portala gaitu. Itūgod Vineta beja nomināta

Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”

kai publiciste i latgalīšu volūdys entuziaste, a par latgalīšu volūdys populariziešonu portals jau bejs 2016. gods „Boņuka” laureatu pulkā. Pasarunuošona saīt par augšonu latgaliskajā, ari Vinetai tyvom temom – mozuoklītuotuos volūdys pasaulī i iedīņu viesture.

Losit žurnala jaunajā numerī!

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne