Tag: #radošie

Latgales urbanonīmu stāsti

Vai zināt, kas ir pulkvedis Briedis, kuram par godu nosaukta iela Rēzeknē? Kā vēsta avoti un Ivara Matisova raksts, Frīdrihs Briedis (1888–1918) bija leģendārs latviešu karavadonis un viņa dzīvesstāsts noteikti ir mūsu uzmanības vērts.

Ivara pētījums par Latgales ielu (tostarp Pulkveža Brieža ielas) nosaukumiem lasāms žurnāla aktuālajā numurā.

Iesākumā bija māls

LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.

Atskatu uz šī gada Podnieku dienām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Ticēt īstam un dabiskam

Katrā valstī ir no ekonomiskajiem centriem attālāki reģioni, kuru burvība slēpjas cilvēku attiecībās, kultūras izpausmēs un lēnākā dzīvesveidā. Itālijas dienvidi, Sicīlija rada asociācijas ar Latgali, tikpat krāsaina un daudzveidīga un ne tik bagāta. Iepazīstot Palermo tradīcijas, mūsu pavadone ir vīnzine JEĻENA BEZANE. Jeļenu, tāpat kā filmas “Spītnieka savaldīšana” varoni, ir savaldzinājis ne tikai itālis, bet arī saulainā Sicīlija, kurp arī pārcēlusies un atradusi savu aicinājumu mazo vīnaudzētavu popularizēšanā sociālajās platformās.

Par Jeļenas bērnību Daugavpilī un vīna noslēpumiem lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Dzīvot ar vieglumu

Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.

Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.

Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.

Runāt par svarīgo caur literatūru

AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.

Agnese nāk no Rēzeknes, tāpēc arī viņas darbos ne reizi vien aprakstīta Latgales vide, stāstā „Babeņa” izskan arī dialogi latgaliski. Aicināju Agnesi uz attālinātu sarunu par rakstīšanu un mazliet arī par Latgali.

[..]

“Varam daudz lasīt psiholoģijas grāmatās par to, kā no paaudzes paaudzē tiek nodotas līdzīgas pieredzes, kas saistītas ar atkarībām, līdzatkarībām, emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību. Mūsu paaudzei beidzot ir iespēja izrauties, ja ne pilnībā, tad vismaz paiet dažus solīšus tālāk. Vismaz apzināties, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tas, kas notiek, nav pareizi, tur ir pārkāptas robežas. Ko es pamanu sevī un kas laikam ir ļoti daudziem cilvēkiem – ir ļoti grūti vispār saprast, ko jūtam. Manuprāt, tas ir īpaši raksturīgi tām sievietēm, kuras varētu likt kategorijā „laba meitene”. Viņas ir tik ļoti pieradušas darīt to, ko viņām šķiet, ka vajag darīt, ka viņas nesaprot, vai tas viņas pašas dara laimīgas. Vai viņas patiesībā nejūtas dusmīgas, nav apslāpējušas savus dusmu impulsus. Vai viņas nedara kaut ko tikai tāpēc, ka viņām ir bail no tā, kas notiks, ja viņas to nedarīs. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.”

Sarunu ar Agnesi Zarāni lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Cilvēks, kurš dzīvoja akvārijā

Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.

Dienasgrāmata ir personisks pārdzīvojums, kas nepārprotami atklāj autoru. Kāpēc izvēlējies tik tiešu sarunu ar lasītāju?

Izlikt sevi uz papīra ir labākais psihoterapijas kurss, kāds vien var būt. Aprakstot savas strukturizētās sajūtas, esi spējīgs paskatīties no malas un saprast, kuras no tām tiešām ir vērts analizēt un kuras ir vienkārši tāpat ‒ sajūtas.

Man apnika izlikties un dzīvot ar radīto falšo priekšstatu par sevi. Intuitīvi jutu vēlmi būt godīgam pret sevi un citiem. Reklāmā strādājot, tiek piemelots, nepateikts viss, izpušķots. Vienā brīdī liekas, ka esam pieņēmuši par normālu, ka tiec čakarēts. Nonullēšanās sākās, lai attīrītu īstumu no falšuma. To vislabāk var izdarīt, kad pats ej tam cauri un to reflektē. Rodas iekšējie pārdzīvojumi, un konkrētajā brīdī mēģini saprast, kur esi īsts un kur ‒ falšs. Vienlaikus centies vairāk būt godīgs. Godīgums dara stipru, jo tur nav slēpta vājuma. Kāpēc radām priekšstatu par sevi un neesam godīgi? Jo mums ir vājums, ko slēpt. Ja esi godīgs līdz galam, tad nav slēpjama vājuma.

Raimonda Platača atziņas lasiet februāra/marta numurā.

Foto Māris Justs

Savas pilsētas lielākā fane

Latvijas Nacionālās operas soliste un Daugavpils Universitātes asociētā profesore ILONA BAGELE ir personība, kura ar savu harismu un balsi spēj piepildīt jebkuru koncertzāli vai skatuvi. Lai arī šogad Ilonas darbiem Rīgā pievienojies vēl viens – dalība Jaunā Rīgas teātra izrādē „Klāvas tantes skūpsts” ‒, viņas mājas joprojām ir Daugavpilī. Sarunā Ilona lielākoties to sauc par „mūsu pilsētu”, kas tikai pierāda viņas mīlestību un rūpes par to, cerībā, ka iespēja kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ļaus uz Daugavpili citādi paraudzīties gan tās iedzīvotājiem, gan viesiem.

Interviju ar Ilonu Bageli lasiet žurnāla „A12” decembra/janvāra numurā.

Foto no personīgā arhīva

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs

Gaidot Ziemassvētkus

Sirsnīga dāvana Ziemassvētkos – žurnāla “A12” abonements 2022. gadam!

Žurnāls “A12” ir vienīgais drukātais medijs Latvijā, kura mērķis ir Latvijas autentiskākās sastāvdaļas – Latgales reģiona cilvēku – un procesu atspoguļošana. Žurnāls “A12” ir radīts, lai šo atšķirīgo Latgales kultūrtelpu mentāli un informatīvi integrētu Latvijas mediju telpā un celtu pašu iedzīvotāju pašapziņu un uzņēmību, saglabātu gan tradicionālo kultūras mantojumu, gan meklētu jaunus attīstības virzienus.

 

Māksla ir mainījusies

“Tagad aktuālas un asas diskusijas ir par sienas gleznojumu (Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas – murālis “Veltījums Džemmai Skulmei” – I. G.). Nav jau runa par smukumu, tur jau redzams, ka mākslai ir reāli uzdevumi un nozīme, jo sabiedrība bez mākslas nepastāv. Ja tāda ir, tad tā sabiedrība orientēta uz mantiskām vērtībām, tā dzīvo tikai uz zemes. Kāpēc māksla ir vajadzīga? Lai cilvēks kaut uz brīdi sajustos pacelts virs zemes pīšļiem. Ir jau teiciens – pa desu debesīs neuzkāpsi. Pa dziesmu var, tikai ar garīgām lietām vari pacelties, to savu mirstību uz brīdi aizmirst. Un tādā globālā nozīmē tas arī ir mākslas uzdevums. Nav tā, ka māksla sabiedrībai dod kādu virzienu, kurā sabiedrībai jāattīstās. Ir otrādi, māksla parāda, kāda ir pati sabiedrība, atainojot to, kas notiek. Tāpēc arī mūsdienās māksla nevar būt tāda kā 18. gadsimtā. Nav vairs tāpat kā dārzam – kāda augsne, tas arī izaug. Tāpat ar mākslu, principā tā ir augļi, kuri izaug no sabiedrības radītā haosa. Tāpēc jau ir visas kaislības ap to sienas gleznojumu. Tas parāda arī dažādas lietas – pārpratums pilnībā par to, ka mākslai jābūt skaistai, harmoniskai un jāpriecē cilvēki. Nekad tā nav bijis. Lielākā daļa mākslas darbu, kurus mēs šodien uztveram kā skaistus un harmoniskus, tajā brīdī, kad tie ir radušies, bija asu diskusiju un lielas kritikas objekti.
Tikai tagad mums liekas, ka Pikaso ir skaisti darbi, vai, piemēram, ka impresionisti ir baigi foršie. Bet tajā laikā, kad mākslinieki tos radīja, viņus zākāja. Vēlme, lai mūs izklaidē, rodas no tā, ka cilvēkiem domāšana paliek aizvien nepatīkamāks process.

Turpināt lasīt