Tag: #Austrumlatvija

Kas vada mūsu dzīvi?

‘”Lai kā mums gribētos domāt, ka dzīvi mēs veidojam paši, taču daļu no mūsu dzīves veido kāds no Augšas. Galvenos pagrieziena punktus visnotaļ.”
Elizabete Viļuma-Gražule, Aglonas Pasta un informācijas muzeja īpašniece.
Foto: Evija Pušmucāne

Būt patiesam

“Tas patiesais parasti ir bez sarežģītas dramaturģijas. Gudrība, lai pasaulē kaut kas būtisks nenojūk, – darīt vienkāršas lietas, ieliekot sirdszināšanas un rūpību. Un sirsnību. Un vienalga, kur tas notiek un kādai mērķauditorijai. Vai attālākā Latvijas pierobežā, gludinot sakrālā rita sedziņas, vai audzējot straujus rikšotājus, vai arī dziedot ārijas uz pasaules slavenākajām skatuvēm. To sirsnību vajag tieši šajā brīdī, jo „citreiz” var nozīmēt – nekad.”

Ināra Groce, žurnāla “A12” redaktore

Baznīcas atslēgu turētāja

Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
No Baltkrievijas uz Kalniešiem
Jau telefonsarunā atklājas Helenas dziļa sirsnība un vēlme palīdzēt, ar ko tik viņa varētu. Viņas dzīvesstāstā nav asu līkumu vai aizrautīgu piedzīvojumu, tāds vienmērīgs plūdums kā Daugavai Indricas pusē, pieaugot dzīves pieredzē un zināšanā, arī satiekot sāpes, zaudējot savus mīļos.
Par sevi Helena stāsta: „Esmu dzimusi Baltkrievijā, mēs dzīvojām 12 km no Drujas, kas atrodas pretī Piedrujai. Bet 56 gadi nodzīvoti jau šeit, Krāslavas novada Kalniešos. Agrāk, kad valstis nešķīra robeža, izjutu, ka abas vietas ir tepat blakus viena otrai. Padomju varas gados Kalniešos latviski nerunāja, te dzīvo krievi, baltkrievi, daudz lietuviešu. Kalniešu ciemam esam pieķērušies, tepat mani bērni. Vēl vairāk mūs vieno mūsu baznīca – tajā laulājušies mani bērni un mazbērni, kristīti mazmazbērni.”
Vairāk lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Māris Justs

Triju minūšu lidojumā

Ar SANDRU SOIKĀNI – biedrības „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs”” valdes locekli, rikšotāju zirgu sacensību „Latgales kauss” organizētāju un vairākkārtēju uzvarētāju, piecu bērnu mammu,
saimniecības „Raganiņas” namamāti – tiekamies Ludzas novada Ciblas pagasta Felicianovā svelmainā jūlija dienā. Uzreiz ejam uz netālo pļavu, jo vēlamies pirmām kārtām nofotografēt Sandras zirgus raksta ilustratīvajam materiālam. Šīs ķēves gan vairs nepiedalās rikšotāju sacensībās, bet zirgus, kuri piedalās, redzēsim vēlāk – saka Sandra, tad skaļi iesvilpjas un sauc: „Aņi!… Dori!” Zirgi mūsu skatam nav redzami, visi veldzējoties lejā pie avota, paslēpušies no saules un uzmācīgajiem dunduriem koku un krūmāju ēnā. Saimniece sauc atkal.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Vairāk par SANDRU SOIKĀNI, pierobežas rikšotājiem un dzīvi Ciblā lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Evija Pušmucāne un Inese Grizāne

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Kas ir Latgale?

Juris Viļums, Dagdas tūrisma informācijas centra vadītājs, rakstu autors latgaliešu valodā:

,,Kas ir Latgale? Kur tā sākas un kur beidzas? Vai latgaliešu kultūras izplatība beidzas pie Latvijas valsts austrumu robežas, vai pie Aiviekstes un Daugavas upes? Sen jau ne dabiskās, ne administratīvās robežas neiegrožo nevienu kultūrtelpu. Latgaliešu informatīvais lauks ir gan radio, gan internetā un joprojām arī gadusimtiem slīpētajā drukātajā vārdā. Visu Latgali un latgaliešus ārpus tās apvieno tikai viens drukātais žurnāls – „A12”.”

Foto: Laura Repele

Edītes Husares domugraudi

EDEITE HUSARE jau daudzus godus ir zynoma kai vīna nu leluokajom latgalīšu volūdys popularizātuojom. Jei načeikst, ka latgaliskajam koč kas datryukst voi nateik īdūts, bet izdora poša. Edeitis vadeibā ir realizāti latgaliskī projekti vysaiduos jūmuos, treis leli dorbi padareiti voi aizsuokti ari paguojušajā godā: izdūta „Muna dzīšmu gruomota”, sataiseits Instagram konts @Latgola virtualai Latgolys apceļuošonai, kai ari darbeibu suocs latgalīšu rakstnīceibai veļteits raidīroksts (podkāsts) „Puslopys”. Pi kaidu atziņu Edeite ir tykuse, struodojūt ar latgaliskajim projektim – par tū losit

Žurnāls A12!
Foto: Kristīne Pokratniece

Kā veicas tūrismam?

Katru gadu Latvijas Lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs” piešķir vai atjauno vides kvalitātes zīmi „Zaļais sertifikāts” lauku tūrisma uzņēmumiem, kuri ievēro videi draudzīgas saimniekošanas principus. Šogad no 23 sertifikātiem četrus ir saņēmušas Latgales viesu mājas ‒ „Paradīzes” Balvu novadā, Aglonas pusē „Upenīte”, viesu māja „Mežinieku mājas” un “Zaļā sala” Rēzeknes novadā.
„Zaļās salas” saimniece RITA TĒRAUDA dalās tūrismam nepieredzētu laiku pārvarēšanas pieredzē, uzsverot, ka veiksmes pamatā ir iegūtās prasmes sabiedriskajās organizācijās.
Žurnāla “A12” rubrikā “Es un mēs” lasiet vairāk.

Foto:

Māris Justs