Tag: #DrukātaisMedijs

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

A12 Nr.61/2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • Dvēsele Ukrainai – kā Latgale uzņem bēgļus;
  • Kā iesaistīt diasporas jauniešus latviskumā – pieredzē dalās Bergenas latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistes;
  • Pilnība, ko sasniegt, – saruna ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju, mākslinieku MĀRI ČAČKU;
  • Cilvēks un viņa iela – izplatītākie personu vārdi Latgales ielās;
  • Kā atdzimst Lielbornes muiža – atklāj tās īpašniece NORA POIŠA;
  • Kā mūziķis no Latgales var okupēt Rīgu – ARTŪRA UŠKĀNA dzīve mūzikā;
  • Muzejs un tehnoloģijas – par aktualitātēm muzeju dzīvē stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore KATRĪNA KŪKOJA;
  • Latgaliskais mācību saturā – Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītājas VERONIKAS DUNDURES skatījums, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – jau 10 gadus kopā ar jums, mūsu lasītājiem. “A12” – pozitīvi par latgaliešu dzīvi un spēku Latgalē un ārpus tās. Patiesi, dziļi, skaisti.

Par ko “cepas tie latgalieši”?

Es un Mēs

Juris Viļums

Žurnālā atskats uz šā gada Latgales kongresu. Pilnu tekstu lasiet jūnija/jūlija numurā.

“Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.”

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Mūžīgs avantūrisma gars

Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj  viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.

Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Sabiedrības kolektīvā dimensija

Amerikāniete KORTNIJA KVĪNA no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.

Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.

Kāda ir Rēzekne Kortnijas Kvīnas skatījumā pirms 20 gadiem un kāda – tagad? Uzziniet, lasot žurnālu “A12”!

Foto Evija Pušmucāne

Marija reizē ir i nav Latgolā

Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.

Kas ir Marija Dzeisla – uzzynoj, losūt “A12”!

Eiropeiskām vērtībām jāuzvar

Tikties ar teātra un kino režisori, dramaturģi KRISTU BURĀNI sanāk vēl 36 stundas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krista sarunu papildina kara divdesmit pirmajā dienā. Bet arī pirmajā mūsu tikšanās laikā sarunā ieskanas gan karš, gan uzvaras priekšnojautas. Un, protams, Latgale. Dzimušas un augušas rīdzinieces un tagad cēsnieces Kristas nozīmīgākie Latgalei veltītie darbi ir pieteikuma “Daugavpils – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027” koncepcija, pērnvasar Rēzeknes teātra “Joriks” spēlētās, Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” dramaturģija.

Vairāk lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Klusās dabas laika un krāsu plūdums

Skatot vietējās preses reportāžu bildes no izstāžu atklāšanām pēdējā padomju desmitgadē, pārsteidz tas cilvēku daudzums telpā un mākslas brīnuma pārsteigtās sejas. Tāpēc jautāju māksliniecei, vai atšķiras izstāžu organizēšanas principi un apmeklētāji 80. gados un mūsdienās. Elga: „Domāju, tā atšķirība ir. Toreiz uz izstādēm gāja visi pēc kārtas. Un ne jau kādi mākslas pasaules pārstāvji, bet vienkārši cilvēki, reizēm pat atbrauca organizēti ar autobusu. Vairāk izslāpuši pēc mākslas vai tas bija interesantāk? Tā dzīve toreiz tik viegla nebija, smagi apstākļi, tāpēc gribējās paskatīties ko skaistu. Tolaik vietējā kultūras piedāvājumā tik daudz iespēju kā šodien arī nebija.

Kad notika kādi Mākslas dienu pasākumi, cilvēku sanāca jūra. Jā, lai tiktu izstāžu zālē, cilvēki rindā stāvēja. Visur piedalījās, visu ar interesi skatījās. Izstādēs varēja ieraudzīt kaut ko jaunu un „svaigu”, un tā gribēšana uz to cilvēkiem bija. Šodien to grūti pat iedomāties. Tad ar gadiem apmeklētāju palika arvien mazāk. Tagad uz izstādi atnāk tikai tie, kam māksla patīk, un tie, kas zina, ko konkrēti viņi grib redzēt.

 Māksliniekiem tolaik bija jārēķinās ar zināmām nodevām – kaut kam noteiktam tais darbos jāparādās, bet nevajadzēja to, kas tai padomju sistēmā neiederas. Ja uzglezno to, ko vajag, un tad to, kas pašam tuvs. Tad to pēdējo nav, kur likt, sev arī jāatstāj. Izstādēm parasti bija dota tēma, piemēram, „Celtnieki”, „Padomju milicija”, „Sports”. Darbi bija jāpielāgo šai tēmai, stingra žūrija to vērtēja. Gleznojums meistarības ziņā varēja būt labs, bet, ja nebija „idejiski izturēts”, to izstādei neņēma. Visi jau pamatā zināja, ko vajag. Mūsdienās, ja esi piegleznojis darbus, noīrē telpu un izstādies.

Sarunā ar ELGU PAURU par to, kas plūst un aizplūdis laika tecējumā, kā mainījušās mākslinieces krāsu izvēles un to pludināšanas paņēmieni, kur māksliniece smeļas iedvesmu.

Tiekamies žurnāla aktuālā numura lappusēs!

Foto Māris Justs

Ka lītai nav stuosta, tai nav vierteibys

Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.

Vairuok – žurnalā “A12”.