Tag: #Latgola

Kruoslovys divys golvonuos upis

 Ir vītys iz Latgolys kartis, kurys nalīk golvu mīrā. Tu redzi tū vītu niule, tu zyni kūta par pādejim divejim godsymtim, bet gribīs īt i īt dziļuok.

Upei vysod ir divi krosti.

Ja pasaver kartē, var nūvāruot, ka ir daudzi piļsātu Daugovys lobajā krostā, bet nalels skaits ir kreisajā. Leidzeigi byus, ka mes pasavērsim viesturis kartēs, kur īzeimāti seņlatvīšu piļskolni i bruninīku piļs. Voi tei ir najaušeiba? Drūši viņ nā. 1835.godā fraņču zynuotnīks Gaspars Korioliss atkluoja fizikys lykumu, kurs izskaidroj daudzejis paruodeibys iz zemislūdis, kurys izraisa planetys grīsšonuos ap sovu asi. Parkū tik naīrosti plyust okeanūs straumis, tik sovaidi izalūka globaluos vieja plyusmys i tt. Parkū zīmeļu puslūdē iudiņs atvorūs ci izlītnēs ītak, riņķuodams pa stuņdinīka ruodeituoju īšonys vierzīņam, bet dīnvydu puslūdē ītak, grīzdamīs preteimā stuņdinīka ruodeituoju kusteibai?

            Fraņču zynuotnīka apraksteitū spāku suoce saukt juo vuordā. Koriolisa spāka ītekmē zīmeļu puslūdē upis vaira izskoloj lobūs krostus, partū tī ir stuovuoki. Partū byuvis pruoteiguok ir byuvēt lobajā krostā, jo tī parosti i augstuoki, taitod nu tūs tuoļuok var redzēt, jī mozuok applyust i tt.

Senejī cylvāki nikuo nazynuoja par Koriolisa spāka matematiskajom lykumsakareibom, bet jī fenomenu taipat izmontuoja sovā lobumā.

 Visu tekstu lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Valentīns Lukaševičs

Iesaistīties vidē

DIDZIS JAUNZEMS ir arhitekts, scenogrāfs, dizainers – daudzšķautņains mākslinieks. Vairāki Didža darbi saistīti tieši ar Latgali, tajā skaitā arī ekspozīcija “Kerbedzs”, kas nominēta Latvijas Dizaina gada balvai, pagājušā gada nogalē atvērts Daugavpils Inovāciju centrs, drīzumā tiks atklāts arī Ludzas pilsdrupu labiekārtojuma projekts. Veidotie darbi ir spilgts piemērs, kā izcelt vietu unikalitāti un radīt jaunus apskates objektus, kuru pamatā ir starpdisciplinaritāte un apmeklētāju iesaiste, līdzradot unikālu pieredzi.

Interviju ar Didzi Jaunzemu lasiet žurnāla “A12” aprīļa/maija numurā.

Foto Inese Grizāne

Sekot zvaigznei

Pērnā gada novembrī Latvijas Republikas Proklamēšanas 104.gadadienā Rīgas pilī tika pasniegti valsts augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā teikts, ka “Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri ar savu godprātīgo, nozīmīgo darbu, aktīvo pilsonisko stāju un uzticīgu kalpošanu Latvijai godam pelnījuši augstāko valsts atzinību”. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstākos valsts apbalvojumus pasniedza vairāk nekā 80 personībām. Viņu vidū par Atzinības krusta kavalieri tika iecelts arī Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvests un Rēzeknes–Aglonas diecēzes ģenerālvikārs STAŅISLAVS PRIKULIS.
Fragments no intervijas.
Pēdējie gadi cilvēkiem bija ļoti smagi – pandēmijas laiks, karš un tā izraisītās sekas. Vai arī baznīca izjūt šīs grūtības?
Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā atbildes daļa – ticības ziņā nekas nemainās. Dievs ir pāri visam gan priecīgā, gan grūtā brīdī. Mēs zinām, ka Dievs mūs nekad nepamet. Tas dod pozitīvu un reālistisku skatījumu uz dzīvi. Tas mūs stiprina ar vienu no svarīgākajiem tikumiem – cerības tikumu, paļaušanos, ka viss tiks sakārtots. Ja mums ir Kristus, tad mums ir visa pasaule. Atbildes otrā daļa – mums ir pienākums aizstāvēt savu zemi. Aizstāvēt labo ir Dieva likums. Karavīri to dara ar ieročiem, bet ticīgie cilvēki to dara ar lūgšanām, lai labais uzvar visā pasaulē. Jā, mēs pārdzīvojam par notiekošo, bet katram no mums sev ir arī jāuzdod jautājums – kā mēs varam palīdzēt? Ko es konkrēti varu darīt? Aiziet uz dievnamu un palūgt par mieru ir mans pienākums. Ja varu izdarīt vēl ko papildus, ļoti labi. Mēs palīdzam materiāli, dodam pajumti, bet mēs ļoti daudz palīdzam arī ar savām lūgšanām.
Visu sarunu lasiet žurnālā.
Foto Māris Justs

Ir juostruodoj!

Tehnologeju zynuotuoja, bloga Kursors.lv golvonuo redaktora KRISTAPA SKUTEĻA vuords vysmoz daļai ļaužu varātu byut zynoms. Ka nav skaiteits blogs, tod maneita juo aktivitate tviterī, dzierdāts tehnologeju apskots radejā Star FM catūrtdīņu reitūs voi koč kod radzāts televizejā. Socialajūs teiklūs Kristaps nasabeist nu tīšys volūdys i ari myusu sarunā atkluoti stuosta par sovu profesionalū ceļu, Kursors.lv tehnologeju apskotu atškireibu nu influenceru reklamom, kai ari sovom puordūmom par Latvejis lauku dzeivi iz prīšku. Kristaps leluokū daļu bierneibys pavadejs Ludzys nūvoda Pušmucovā, kur īsavuicejs struoduot, i dorbs jam ari niu ir lela vierteiba.
Vairāk lasiet žurnāla februāra/marta numurā.
Foto Amanda Anusāne

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs

Ka lītai nav stuosta, tai nav vierteibys

Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.

Vairuok – žurnalā “A12”.

Dzīvot ar vieglumu

Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.

Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.

Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.

Balsu pavēlnieks

5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.

Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs un no privātā arhīva

Cilvēks, kurš dzīvoja akvārijā

Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.

Dienasgrāmata ir personisks pārdzīvojums, kas nepārprotami atklāj autoru. Kāpēc izvēlējies tik tiešu sarunu ar lasītāju?

Izlikt sevi uz papīra ir labākais psihoterapijas kurss, kāds vien var būt. Aprakstot savas strukturizētās sajūtas, esi spējīgs paskatīties no malas un saprast, kuras no tām tiešām ir vērts analizēt un kuras ir vienkārši tāpat ‒ sajūtas.

Man apnika izlikties un dzīvot ar radīto falšo priekšstatu par sevi. Intuitīvi jutu vēlmi būt godīgam pret sevi un citiem. Reklāmā strādājot, tiek piemelots, nepateikts viss, izpušķots. Vienā brīdī liekas, ka esam pieņēmuši par normālu, ka tiec čakarēts. Nonullēšanās sākās, lai attīrītu īstumu no falšuma. To vislabāk var izdarīt, kad pats ej tam cauri un to reflektē. Rodas iekšējie pārdzīvojumi, un konkrētajā brīdī mēģini saprast, kur esi īsts un kur ‒ falšs. Vienlaikus centies vairāk būt godīgs. Godīgums dara stipru, jo tur nav slēpta vājuma. Kāpēc radām priekšstatu par sevi un neesam godīgi? Jo mums ir vājums, ko slēpt. Ja esi godīgs līdz galam, tad nav slēpjama vājuma.

Raimonda Platača atziņas lasiet februāra/marta numurā.

Foto Māris Justs