Tag: #Latgola

Jaunumi, Žurnāls

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs
Jaunumi

Biedrības Latgalē

Īstenot sapni, kurš iecerēts pirms 30 gadiem, radīt vilkmi vietējai sabiedrībai un rosināt Ziemeļlatgales atklāšanu. Tās ir tikai dažas lietas, kuras īsteno MARUTA CASTROVA, Balvu biedrības „Ritineitis” un pieaugušo izglītības centra „Azote” vadītāja.
Ritineitis ir kustības simbols, kurš raksturo Marutas daudzveidīgo darbību – Balvu tautas teātra režisore un aktrise, pasākumu un svētku organizētāja un vadītāja, ir veidojusi netradicionālas modes skates, pagalmu svētkus bērniem un pirts svētkus, ikgadējos koncertus uz Balvu ezera „Mūzika saulrietam”, vada tālākizglītības centru, un vēl daudzos notikumos tiek iesaistīti pilsētas un novada cilvēki. „Ritineitis” radās kā neformālas grupas apzīmējums. Latgalisks nosaukums, pateicoties Rutai Cibulei, kura līdzās kultūras sadarbības partneriem Alūksnē un Gulbenē ir piesaistījusi arī latgaliešus.
Rubrikā “Es un mēs” lasiet par biedrības “Ritineitis” aktivitātēm, žurnālā arī par citu Latgalē darbojošos biedrību darbību.
Foto: Māris Justs
Jaunumi

Patiesi. Dziļi. Skaisti.

Šogad svētku laiks kluss, gaišs un balts.
Mēs, žurnāls “A12”, radām jums, akcentējot pozitīvo, aktuālo, iedvesmojamies paši un iedvesmojam jūs. Tiekamies arī 2021. gadā!
Abonēt ir droši un ērti. Abonēšanas indekss 2472.
Jaunumi

Džeza dzīve Latgalē

Žurnālā “A12” lasiet par džeza dzīvi Latgalē un džeza festivālu “ŠĶIUŅA DŽEZS”, kas Lūznavas muižā notiek kopš 2018. gada.

Fragments no Ivara Matisova raksta “Jaunas tradīcijas dzimšana”:

Latgalē džezs ilgu laiku ir bijis tikpat populārs kā baptisms vai luterānisms kristiešu vidē, bet situācija sāka mainīties 20. gadsimta 90. gados. 1995. gadā Daugavpilī notika pirmais starptautiskais džeza festivāls, ko tagad pazīstam ar nosaukumu „Jazz Joy Spring”. Tas norisinās ik pēc diviem gadiem aprīļa beigās un pērn klausītājus pulcēja jau 16. reizi. 90. gados džeza mūzikas koncerti regulāri norisinājās arī Latgales Televīzijas Mūzikas festivālu ietvaros Rēzeknē, bet 2000. gadu sākumā fascinējošus vadošo Lietuvas džeza mūziķu (V. Labutis, L. Šinkarenko, N. Malūnavičūte, O. Molokojedovs) priekšnesumus uz Rēzeknes KN skatuves vēl joprojām nespēju aizmirst – diemžēl pēc triju gadu aktivitātes perioda šis pasākums gluži vienkārši izčākstēja…

Jauns posms džeza mūzikas koncertdzīvē Latgalē sākās pēc koncertzāles „Gors” atklāšanas 2013. gadā – aizvadīto septiņu gadu laikā šeit ir uzstājušies daudzi pasaules līmeņa džeza mākslinieki. Regulārs „Gora” Lielās skatuves viesis ir mūsu valsts vadošais džeza kolektīvs – Latvijas Radio bigbends, kas sniedzis daudzveidīgas koncertprogrammas kopā ar Raimondu Paulu un spožiem solistiem no dažādām pasaules valstīm. Manā vērtējumā par spilgtākajiem džeza mūzikas notikumiem uz „Gora” skatuves atzīmējami četri – izcilā Austrālijas trompetista Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda kopprojekts „Mare Balticum” (2014), Grammy prēmijas laureāta ASV saksofonista Ērnija Votsa kvarteta (Ernie Watts Quartet) koncerts (2013), Stinga ģitārista Dominika Millera grupas uzstāšanās (2014), kā arī „Xylem Trio” un gruzīnu dziedātājas Nato Metonidzes koncertprogramma ar komponista Gijas Kančeli skaņdarbiem (2018).

Visu rakstu lasiet oktobra/novembra numurā.
Foto: Santa Kļaviņa

Jaunumi

Viļānietis Aigars Strupišs – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis
Jaunumi

Līvāni, Leivōni ci Leivuons?

Itais nūvods pagaidam izaver vīneigais Latgolā i vīns nu ratūs vysā Latvejā, kurais piec administrativi teritorialuos reformys sovus rūbežus namaineis – natiks nikur davīnuots, ni atvīnuots. Leivuona vuords daudzejim i ari maņ vysa pyrma atguodynoj par garuokū Reigys īlu Latvejā. Prūtama līta, vysi zyna ari Latgolys Muokslys i amatnīceibys centru, folklorys kūpu „Ceiruleits” i daudzeji labi pīmiņ ituos pusis ražuojumus vēļ nu padūmu godu – byuvmateriali, stykla trauki… Tok ari niu piļsāta aug i atsateista – tymā ir gona daudz naparostu lītu, kū cytur Latgolā nimoz naatrast. Vysa pyrma gribīs pīminēt arī īteinis latgalīšu eipašū izlūksni, kod divskaņs „uo” bīži viņ teik izsaceits kai garais „ō” – taitod „leivōnīši”. Tok Vaļsts volūdys centra Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja sovā lāmumā īlykuse, ka latgaliski pareizai byus raksteit: Leivuons, Leivuona nūvods i leivuonīši…
Kū zynom un kū nazynom par Leivuonu? Losit žurnalā.
Foto: Māris Justs
Jaunumi

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Jaunumi

Stanislavs Maļkevičs un SIA Staisons

Par STANISLAVU MAĻKEVIČU laiku pa laikam daīt koč kū dzierdēt, i vys tī ir lobi vuordi: restauriejs vysaidys kūka lītys apleicīnis bazneicuos, uzjiemiejs, kurs atsateista, roksta projektus i eistynoj aizvin jaunys idejis, pats jis napīkiust stuosteit, ka taišni Dagda ir vīta, kur dzeivoj i gryb iz prīšku ite dzeivuot, i cytim tū īsoka!

Vīnkuorši, tok kvalitativi
Sasateikom gondreiž jau vosorys vydā, deļ tuo vysa pyrms vaicoju, kas itymā goda laikā Stanislavam ir pats aktualuokais, pi kuo niu struodoj? Stuosteit jam ir daudz kū, i atsateisteišonys process naapsastuoj – jau piec stuņdis juobyut vīnā cytā seminarā, kur kai reize runuos par papyldu finaņsejuma pīsaisteišonys īspiejom. Tok niu, vosorā, Stanislava izveiduotais i vadeitais uzjāmums „Staisons” izpylda vairuokus pasyutejumus kempinga muojeņu ceļtnīceibā. Škārsteiklā var apsavērt biļdis, kai izaver taidys moduļu muojenis, kurys var izreiz aizvest i vajadzeigajā vītā nūlikt.
Vydā tod var veiduot, kū vajag, – ci vīnkuorši guļamustobu, ci apreikuot kaidu cytu kempingam vajadzeigūs funkciju nūdrūsynuošonai – kukneite, duša, tualets – a kū gryb… Vīnys taidys muojenis cena niu asūt 3800 eiru. Daugovpiļs pusē gostu sāta „Beibuks” pastateja 15 taidu muojeņu: desmit dzeivuojamuos, vīna dušom, ūtra tualetim, vēļ garaža, pierts i vīna biroja vesšonys administrativajom vajadzeibom. Niu ari kempings „Siveri” pasyutejuši taidu muojeņu deļ saimnīciskūs funkceju nūdrūsynuošonys. Iz uorzemem gon vēļ naeksportej – cikom vyss ite pat, pa Latveju.
(..)
Par Stanislavu Maļkeviču losit augusta/septembra numerī.
Foto: Juris Viļums
Jaunumi

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs
Jaunumi

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne
Vecāki ieraksti