Tag: #Latgola

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Biedrības Latgalē

Īstenot sapni, kurš iecerēts pirms 30 gadiem, radīt vilkmi vietējai sabiedrībai un rosināt Ziemeļlatgales atklāšanu. Tās ir tikai dažas lietas, kuras īsteno MARUTA CASTROVA, Balvu biedrības „Ritineitis” un pieaugušo izglītības centra „Azote” vadītāja.
Ritineitis ir kustības simbols, kurš raksturo Marutas daudzveidīgo darbību – Balvu tautas teātra režisore un aktrise, pasākumu un svētku organizētāja un vadītāja, ir veidojusi netradicionālas modes skates, pagalmu svētkus bērniem un pirts svētkus, ikgadējos koncertus uz Balvu ezera „Mūzika saulrietam”, vada tālākizglītības centru, un vēl daudzos notikumos tiek iesaistīti pilsētas un novada cilvēki. „Ritineitis” radās kā neformālas grupas apzīmējums. Latgalisks nosaukums, pateicoties Rutai Cibulei, kura līdzās kultūras sadarbības partneriem Alūksnē un Gulbenē ir piesaistījusi arī latgaliešus.
Rubrikā “Es un mēs” lasiet par biedrības “Ritineitis” aktivitātēm, žurnālā arī par citu Latgalē darbojošos biedrību darbību.
Foto: Māris Justs

Patiesi. Dziļi. Skaisti.

Šogad svētku laiks kluss, gaišs un balts.
Mēs, žurnāls “A12”, radām jums, akcentējot pozitīvo, aktuālo, iedvesmojamies paši un iedvesmojam jūs. Tiekamies arī 2021. gadā!
Abonēt ir droši un ērti. Abonēšanas indekss 2472.

Džeza dzīve Latgalē

Žurnālā “A12” lasiet par džeza dzīvi Latgalē un džeza festivālu “ŠĶIUŅA DŽEZS”, kas Lūznavas muižā notiek kopš 2018. gada.

Fragments no Ivara Matisova raksta “Jaunas tradīcijas dzimšana”:

Latgalē džezs ilgu laiku ir bijis tikpat populārs kā baptisms vai luterānisms kristiešu vidē, bet situācija sāka mainīties 20. gadsimta 90. gados. 1995. gadā Daugavpilī notika pirmais starptautiskais džeza festivāls, ko tagad pazīstam ar nosaukumu „Jazz Joy Spring”. Tas norisinās ik pēc diviem gadiem aprīļa beigās un pērn klausītājus pulcēja jau 16. reizi. 90. gados džeza mūzikas koncerti regulāri norisinājās arī Latgales Televīzijas Mūzikas festivālu ietvaros Rēzeknē, bet 2000. gadu sākumā fascinējošus vadošo Lietuvas džeza mūziķu (V. Labutis, L. Šinkarenko, N. Malūnavičūte, O. Molokojedovs) priekšnesumus uz Rēzeknes KN skatuves vēl joprojām nespēju aizmirst – diemžēl pēc triju gadu aktivitātes perioda šis pasākums gluži vienkārši izčākstēja…

Jauns posms džeza mūzikas koncertdzīvē Latgalē sākās pēc koncertzāles „Gors” atklāšanas 2013. gadā – aizvadīto septiņu gadu laikā šeit ir uzstājušies daudzi pasaules līmeņa džeza mākslinieki. Regulārs „Gora” Lielās skatuves viesis ir mūsu valsts vadošais džeza kolektīvs – Latvijas Radio bigbends, kas sniedzis daudzveidīgas koncertprogrammas kopā ar Raimondu Paulu un spožiem solistiem no dažādām pasaules valstīm. Manā vērtējumā par spilgtākajiem džeza mūzikas notikumiem uz „Gora” skatuves atzīmējami četri – izcilā Austrālijas trompetista Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda kopprojekts „Mare Balticum” (2014), Grammy prēmijas laureāta ASV saksofonista Ērnija Votsa kvarteta (Ernie Watts Quartet) koncerts (2013), Stinga ģitārista Dominika Millera grupas uzstāšanās (2014), kā arī „Xylem Trio” un gruzīnu dziedātājas Nato Metonidzes koncertprogramma ar komponista Gijas Kančeli skaņdarbiem (2018).

Visu rakstu lasiet oktobra/novembra numurā.
Foto: Santa Kļaviņa

Viļānietis Aigars Strupišs – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis

Līvāni, Leivōni ci Leivuons?

Itais nūvods pagaidam izaver vīneigais Latgolā i vīns nu ratūs vysā Latvejā, kurais piec administrativi teritorialuos reformys sovus rūbežus namaineis – natiks nikur davīnuots, ni atvīnuots. Leivuona vuords daudzejim i ari maņ vysa pyrma atguodynoj par garuokū Reigys īlu Latvejā. Prūtama līta, vysi zyna ari Latgolys Muokslys i amatnīceibys centru, folklorys kūpu „Ceiruleits” i daudzeji labi pīmiņ ituos pusis ražuojumus vēļ nu padūmu godu – byuvmateriali, stykla trauki… Tok ari niu piļsāta aug i atsateista – tymā ir gona daudz naparostu lītu, kū cytur Latgolā nimoz naatrast. Vysa pyrma gribīs pīminēt arī īteinis latgalīšu eipašū izlūksni, kod divskaņs „uo” bīži viņ teik izsaceits kai garais „ō” – taitod „leivōnīši”. Tok Vaļsts volūdys centra Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja sovā lāmumā īlykuse, ka latgaliski pareizai byus raksteit: Leivuons, Leivuona nūvods i leivuonīši…
Kū zynom un kū nazynom par Leivuonu? Losit žurnalā.
Foto: Māris Justs

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs