Tag: #mūzika

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Kā mācīt mūziku?

Diriģents un ērģelnieks JĀNIS VELIČKO Rēzeknes pusē ienāca pavisam nesen – pirms četriem gadiem. Šajā laikā darbu apjoms un intensitāte ir jūtami augusi – Jānis ir Rēzeknes sākumskolas mūzikas skolotājs, zēnu kora „Vokālā iedvesma” un zēnu vokālā ansambļa „Mūzikas kvartāls” izveidotājs un vadītājs, Dricānu vidusskolas mūzikas skolotājs, baznīcas ērģelnieks un sieviešu vokālā ansambļa „Almus” vadītājs, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas koru diriģents un skolotājs. Jāņa personības un mūziķa tapšanas stāsts ir īpašas uzmanības vērts.
Stāstu lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā!
Foto: Māris Justs

Džeza dzīve Latgalē

Žurnālā “A12” lasiet par džeza dzīvi Latgalē un džeza festivālu “ŠĶIUŅA DŽEZS”, kas Lūznavas muižā notiek kopš 2018. gada.

Fragments no Ivara Matisova raksta “Jaunas tradīcijas dzimšana”:

Latgalē džezs ilgu laiku ir bijis tikpat populārs kā baptisms vai luterānisms kristiešu vidē, bet situācija sāka mainīties 20. gadsimta 90. gados. 1995. gadā Daugavpilī notika pirmais starptautiskais džeza festivāls, ko tagad pazīstam ar nosaukumu „Jazz Joy Spring”. Tas norisinās ik pēc diviem gadiem aprīļa beigās un pērn klausītājus pulcēja jau 16. reizi. 90. gados džeza mūzikas koncerti regulāri norisinājās arī Latgales Televīzijas Mūzikas festivālu ietvaros Rēzeknē, bet 2000. gadu sākumā fascinējošus vadošo Lietuvas džeza mūziķu (V. Labutis, L. Šinkarenko, N. Malūnavičūte, O. Molokojedovs) priekšnesumus uz Rēzeknes KN skatuves vēl joprojām nespēju aizmirst – diemžēl pēc triju gadu aktivitātes perioda šis pasākums gluži vienkārši izčākstēja…

Jauns posms džeza mūzikas koncertdzīvē Latgalē sākās pēc koncertzāles „Gors” atklāšanas 2013. gadā – aizvadīto septiņu gadu laikā šeit ir uzstājušies daudzi pasaules līmeņa džeza mākslinieki. Regulārs „Gora” Lielās skatuves viesis ir mūsu valsts vadošais džeza kolektīvs – Latvijas Radio bigbends, kas sniedzis daudzveidīgas koncertprogrammas kopā ar Raimondu Paulu un spožiem solistiem no dažādām pasaules valstīm. Manā vērtējumā par spilgtākajiem džeza mūzikas notikumiem uz „Gora” skatuves atzīmējami četri – izcilā Austrālijas trompetista Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda kopprojekts „Mare Balticum” (2014), Grammy prēmijas laureāta ASV saksofonista Ērnija Votsa kvarteta (Ernie Watts Quartet) koncerts (2013), Stinga ģitārista Dominika Millera grupas uzstāšanās (2014), kā arī „Xylem Trio” un gruzīnu dziedātājas Nato Metonidzes koncertprogramma ar komponista Gijas Kančeli skaņdarbiem (2018).

Visu rakstu lasiet oktobra/novembra numurā.
Foto: Santa Kļaviņa

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Bruoļi Rasimi

Guntis i Kristaps (Guntis Rasims i Kristaps Rasims) – nu jau daudzu godu latgalīšu kuļturys dzeive bez jīm ir gryutai īdūmojama. Jī obeji ar dūmubīdrim izveidova muzykys grupu „Bez PVN” (Bez PVN), kas laika gaitā ir pamainejuse sastuovu i nu jau septeņpadsmytū godu prīcej na tikai Latgolys, tok ari puornūvodu rokmuzykys klauseituojus. Paguojušuo goda rudinī beleti iz jūs koncertu „Gora” (Latgales vēstniecība GORS) lelajā zalā tyka izpuordūti i škārsteiklā ceļova regulari vaicuojumi piec kaida breiva beleta. Tagad jau ir izvielāts datums nuokamajam lelajam koncertam – ituo gods 21. novembris.
Dzeivis leluo skriejīņa vydā atsasāstam trejatā pi kuhneitis gaļdeņa i, dzerūt čaji i gondreiž vysu laiku īsmīdami, pasarunojam par bruoļu savstarpejūs attīceibu kimeji, kas aizvin dūd jaunys idejis i jaunys dzīsmis. Pī tam rudinī ir gaidams ari jauns grupys dzīšmu albums.
Apbreinojami – nu molys pasaverūt, jīm tai vyss vīglai saīt. Dora tū, kas pošim pateik, i tū, kas pošim ruodīs svareigs!

Sarunu ar bruoļim RASIMIM losi Žurnāls A12 apreļa-maija numerī. 
Foto: Viola Lapa

Dace Tihovska

“Ir aktīvi jāstrādā, lai lauztu gadu desmitiem uzturēto priekšstatu par neizbraucamo ceļu, pamesto māju, iedzērušu un kauslīgu cilvēku zemi Latgali. Es nepārspīlēju, liela daļa Latvijas tik tiešām tā vēl joprojām domā. Tāpēc man ir ļoti žēl, ka pārāk daudz un pārāk bieži mēs Latgalē šmakovku ceļam karoga vietā.”
Saruna ar Ludzas Mūzikas pamatskolas skolotāju, folkloras kopas “Ilža” un bērnu folkloras kopas “Žibuleits” vadītāju, dziedošās Tihovsku ģimenes mammu DACI TIHOVSKU žurnāla “A12” februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs

Rihards Dubra

RIHARDS DUBRA ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem, simfoniju, vokāli simfonisko darbu, kora darbu, kamermūzikas sacerējumu un nu arī operas „Suitu sāga” autors. Viņa mūzika spēj satraukt, priecināt, mierināt un sajūsmināt. Vēl pagājušā gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā Riharda Dubras apdarē pilnīgi jaunās krāsās iemirdzējās Imanta Kalniņa „Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš”. Kā apliecinājums komponista meistarībai un talantam gan mazas kora dziesmas sacerēšanā, gan arī vērienīgu opusu rakstībā. Komponista pirmās operas „Suitu sāga” pirmizrādes priekšvakarā tikāmies Liepājā. Runājāmies ne vien par mūziku un komponista dzīves ikdienu, bet arī par Latgali, tās valodu un cilvēkiem.

Ilonas Rupaines saruna ar komponistu Rihardu Dubru jaunākajā Žurnāls A12 numurā. Lasi un uzzini.
Foto: Jānis Vecbrālis

Abonē žurnālu “A12” 2020. gadam – abonēšanas indekss 2472.