Tag: #mūzika

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs

Dzīvot tautas mūzikā

Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Noķert pieneņu lauka sajūtu

“Kādā no 2015. gada intervijām mans sarunas biedrs – latviešu mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, grupu “Laimas muzykanti” un “Ducele” dalībnieks, etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītājs ARTŪRS UŠKĀNS saka: “Folklorai kā kultūras sastāvdaļai ir pievienotā vērtība. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi “Prāta vētrai” tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā.”

Artūra pienesums latgaliešu un latviešu mūzikas kultūrā ir nozīmīgs un neapstrīdams, par to liecina arī vairākkārtējās “Boņuka” balvas, “Spēlmaņu nakts” nominācija teātra mūzikas jomā. Tomēr sarunas laikā man pretī sēdēja arī tas Artūrs, ko atceros no mūzikas vidusskolas laikiem – fantazētājs, brīvdomātājs, sava ceļa gājējs. Artūrs bija un ir hipijs ne vien ārēji, bet arī savā visdziļākajā būtībā. Viņu raksturo oriģinalitāte, brīvība, sabiedrībai mesti izaicinājumi, kā arī nebeidzams radošais lidojums.”

Saruna ar ARTŪRU UŠKĀNU žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Mūžīgs avantūrisma gars

Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj  viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.

Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Dzīvot ar vieglumu

Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.

Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.

Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.

Balsu pavēlnieks

5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.

Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs un no privātā arhīva

Savas pilsētas lielākā fane

Latvijas Nacionālās operas soliste un Daugavpils Universitātes asociētā profesore ILONA BAGELE ir personība, kura ar savu harismu un balsi spēj piepildīt jebkuru koncertzāli vai skatuvi. Lai arī šogad Ilonas darbiem Rīgā pievienojies vēl viens – dalība Jaunā Rīgas teātra izrādē „Klāvas tantes skūpsts” ‒, viņas mājas joprojām ir Daugavpilī. Sarunā Ilona lielākoties to sauc par „mūsu pilsētu”, kas tikai pierāda viņas mīlestību un rūpes par to, cerībā, ka iespēja kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ļaus uz Daugavpili citādi paraudzīties gan tās iedzīvotājiem, gan viesiem.

Interviju ar Ilonu Bageli lasiet žurnāla „A12” decembra/janvāra numurā.

Foto no personīgā arhīva

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā