Tag: #esunmēs

Jaunumi, Žurnāls

Mans īpašais cilvēks – Roberts Laucis

Kārlis Rupainis

Mans īpašais cilvēks – Roberts Laucis

Roberts Laucis dzimis 1900. gada 12. septembrī. Uzauga “Augstāsalā” pie vectēva un vecmammas, kur ganīja cūkas un no pusaudža vecuma strādāja par puspuisi. Vecvecāki Robertu sūtījuši vietējā skolā. Jaunībā viņš satika savu topošo sievu Mildu Misiņu. Milda absolvēja draudzes skolu, mīlēja lasīt un zīmēt. Tā kā skolojās cara laikā, krievu valodas zināšanas abiem bija labas. Roberts un Milda apprecējās un sāka iekārtot savu 23 hektāru lielo saimniecību, ko Milda bija mantojusi no sava tēva.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Roberts Laucis kopā ar citiem Latvijas patriotiem apsargāja Alūksnes novada Annas pagasta valdes ēku un Pededzes tiltu, lai tos neuzspridzina bēgošie komunisti. Pēc vācu armijas sakāves un krievu okupantu atgriešanās Latvijā Roberts Laucis 1945. gada 14. janvārī tika izrauts no Valkas apriņķa Lēģernieku mājas pagalma darba drēbēs, puskažociņā un bez pārtikas. Roberts Laucis, kā jau daudzi citi tā laika Latvijas iedzīvotāji ar neatkarīgu balsi, bravurīgu viedokli un patriotisku dzirksti, tika notiesāts kā dzimtenes nodevējs. Robertam piesprieda 8 gadu izsūtījumu uz Ņižņijtagilu, Urāliem. Tur viņš strādāja rūpnīcā bada apstākļos. Roberts Laucis tika atbrīvots priekšlaicīgi un 1950. gada 16. februārī sāka savu ceļu mājup. Šis ceļš uz mājām nav bijis viegls, un nozīmētie sargi bijuši sevišķi skarbi, jo saglabāt cilvēka dzīvību nebija prioritāte – tika dota pavēle šaut visus, kas nokrīt fiziskā vārguma dēļ. Dodoties atpakaļ uz vagoniem, lai brauktu mājās, Roberts, bada un noguruma pārņemts, saļima un paklupa. Par laimi, tas gūsteknis, kas gāja aiz Roberta, paguva viņu saķert pirms nozīmētais sargs paspēja pavilkt sprūdu. Turpināt lasīt

Jaunumi, Žurnāls

Mans īpašais cilvēks

Es un Mēs

Foto no personiskā arhīva

  Mans īpašais cilvēks

Katram no mums kādā no dzīves posmiem ir bijis kāds īpašs cilvēks. Cilvēks, kas iedvesmo, cilvēks, kas īstajā brīdī pasaka vajadzīgos vārdus. Cilvēks no ikdienas vai cilvēks no ģimenes foto albuma. Visbiežāk šis cilvēks nav zināms plašai sabiedrībai, tomēr tieši viņš palīdz mums izprast savu vietu pasaulē. Katrā no mums ir daļa no mūsu dzimtas un arī mūsu līdzcilvēku dzīves nospiedumiem. Biedrība ESTO sadarbībā ar Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolas jauniešiem meklēja savas personiskās pieredzes sasaisti ar sabiedrību un valsti. No rakstītajām esejām var secināt, ka valstiskuma apzināšanās sākas ģimenē.

Izabella

Omīte Anna

Man bija brīnišķīga vecvecmāte Anna, īsta tradīciju un estētikas sargātāja. Kad gāju pie viņas uz vecajām mājām, tur vienmēr valdīja siltuma un skaistuma atmosfēra. Viena no vecvecmammas brīnumainākajām prasmēm bija izšūšana, viņa izšuva gleznas, kuras līdzinājās mākslas darbiem. Katra izšūtā glezna bija unikāla, un vecvecmāte savas zināšanas nodeva tālāk. Es atceros, cik iedvesmojoši bija, kad viņa mācīja mani izšūt. Vecvecmāte Anna ar lielu mīlestību rūpējās par savu māju. Visām lietām bija sava vieta, vecās mantas prasmīgi atjaunotas, dodot tām jaunu dzīvi. Annas māja bija pilna ar dažādiem arheoloģiskajiem atradumiem un antīkiem priekšmetiem, kas izcili iekļāvās interjerā, radot nepārspējamu atmosfēru. Bet visvairāk atceros vecvecmāmiņas gādību un rūpes par ģimeni. Viņa vienmēr bija klāt, lai atbalstītu, mācītu vai vienkārši klausītos. Viņas gudrība un pieredze bija man ļoti vērtīga. Anna bija ne tikai vecākā mūsu ģimenē, bet arī paraugs, kā apvienot talantu, skaistumu un rūpes par tuviniekiem. Turpināt lasīt

Jaunumi

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs
Jaunumi

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Jaunumi

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Jaunumi

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Jaunumi

Kad es pārvēršas par mēs

Ināra Groce, rubrika Es un mēs

Kad es pārvēršas par mēs

Ārvalstīs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo skaits ir 210,9 tūkstoši, visvairāk iedzīvotāju ir emigrējuši no Latgales. Diasporā tiek uzturēts latvietības gars, un aktīvākās biedrības nezaudē saikni ar Latviju. Tiekamies ar Norvēģijas pilsētas Bergenas latviešu diasporas pārstāvēm – Ilgu Švāni, Baibu Zāli un Antru Sundi, latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistēm. Tikāmies mākslas draugu plenērā Latgalē. Dažas atziņas no diskusijas par latviešiem šeit un pasaulē.

  • Ilga: “Kopjot latvietību, vispirms jādod iespēja bērniem. Biedrībā esam piesaistījuši lielu skaitu jaunās paaudzes, tad nonācām līdz tam, ka arī vecākiem nepieciešams piedāvājums. Mums darbojas latviešu amatierteātris, folkloras kopa, valodas skoliņa “Bergausis”, grāmatu klubs un arī luterāņu-latviešu draudze, koris. Kori gan savu nevar nodibināt, jo nav diriģenta. Ceram, ka kāds ieceļos, pagaidām sadarbojamies ar Oslo kori un diriģentu.”

 

  • Ilga  “Biedrības veiksmes stāsts: ir divi, pieci aktīvisti, kuri ziedo savu laiku un aicina visus kopīgi darboties, – esam aktīvi, pateicoties tiem trakajiem, tāpēc viss notiek. Bergenas folkloras kopa rāda pozitīvo piemēru, ka latviešiem ir jāsanāk kopā. Sāk veidoties līdzīgas kopas arī citās Norvēģijas pilsētās. Nevajag baidīties, ka viens ir tur, bet cits citur – sanākot kopā, rodas labi darbi un iedvesma darīt skaistu un paliekošu. Diasporā tas ir svarīgs darbs.”

 

  • Ilga: “Bergenā latviešu izaugsme nav bijusi tik vienkārša. Saskārāmies ar klasisko izaicinājumu – kā parunā: kur latvieši, tur daudz partiju, katram savs un nav vēlēšanās vienoties. Tomēr, ja ir atvērts skats uz dzīvi, saproti, ka kopā var izdarīt vairāk. Pēdējos gadus esam kopuši tieši sadarbību, veidojot biedrību kā organizāciju lietussargu, kuras sadarbojas un organizē pasākumus. Mēs tomēr neesam tik daudz latviešu, lai būtu, piemēram, divi deju kolektīvi, tāpēc apzināti visās situācijās meklējam to, kas mūs vieno un kā mēs varam apvienot tās atšķirības, lai ir efekts, nevis defekts.”

Turpināt lasīt

Jaunumi

Lielbornē labvēlīgs laiks

Ilona Rupaine, Es un Mēs

Latgalē ir vairāki desmiti muižu un lauku īpašumu, kuri gaida gādīgas saimnieka rokas. Lai arī cik modernas būtu jaunas ēkas, kultūrvēsturiskām vietām ir īpašs pievilkšanas spēks. Daugavas lokos upes kreisajā krastā Lielbornes muižā saimnieko NORA POIŠA, nomaļajam dabas stūrītim atklājot vairākas priekšrocības. Klusums, vide bez stresa un dabas pārbagātība palīdz apgūt svešvalodas ārzemju studentiem. Turklāt, atšķirībā no Štutgartes, laika apstākļi te vienmēr ir labvēlīgi jūtīgas veselības cilvēkiem.

Kā Nora Poiša nokļuva Lielbornē, kā iekustināt dzīvi laukos un kas vilina valodas studentus šurp – par to lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Ilona Rupaine

Jaunumi

Latgalīšu bīdreibu jāga

Es un Mēs

Jurs Viļums

Latgalīšu bīdreibu jāga

Tai sauktais „NVO sektors” kotrā demokratiskā vaļstī ir svareigs spālātuojs vysaidu, ka na vysu dzeivis jūmu sakuortuošonā, problemu identificiešonā i rysynuojumu pīduovuošonā, piļsūniskuos sabīdreibys interešu puorstuoviešonā… Varātu itū uzskaitejumu turpynuot, tok paraudzeisim sataiseit eisu kūpsavylkumu par niulejū latgalīšu sabīdriskūs organizaceju darbeibu, golvonajim mierkim, i varbyut ari tu izavielēsi kaidā nu tūs īsasaisteit ci vysmoz tai paleidzēt ar sovu atbolsta placu?

„Pretvaļstiskuos” darbeibys viesture

Latvejā teik lītuots termins „navaļstiskuos organizacejis”, saeisynuojumā, kai jau ituo roksta īvodā, – NVO. Tok taidā veidā jau saknē ir īlykts drupeit naprecizs, varbyut pat maldynūšs kods. Angļu mēlē soka non-governmental, kas, burtiski tulkojūt iz latvīšu volūdu, byutu kai „navaļdeibys”. Sovukuort krīvu volūdā gon ir негосударственные, taitod sakreit ar niulinejū pi myusu lītuotū apzeimiejumu. Dūmojams, ka tys „navaļdeibys” ci vīnkuorši „sabīdryskuos organizacejis” byutu juorauga ar laiku īvīst ari pi myusu, lai nivīnam nasarostu tīšys voi natīšys aizdūmys, ka itaiduos bīdreibuos apsavīnovuši ļauds koč kū perynoj pret sovu vaļsti.

Pyrmuo zynomuo latgalīšu bīdreiba tyka izveiduota Pīterpilī, tai sauktuo „Latvīšu Muzikaliskuo Sabīdreiba”. Fraņcs Kemps sovā kulturviesturiskajā skicē „Latgalieši” roksta: „Latgalē kaut kādas biedribas, pie pastāvošiem vietejās administracijas uzskatiem un cirkulariem, nebij brīv. Vislielakais, ko šis pulciņš vareja panākt, bij Pēterburgas latgaliešu iesildišana priekš tautiskās darbibas. Tas iesākās ar „Peterburgas Latviešu Muzikaliskās Sabiedribas” atklāšanu 1902. gadā. Plaši domatā šās Sabiedribas darbiba aprobežojās tikai ar maza korteļa noīrešanu, dažu dejas un teatra vakaru izrīkošanu. No biedribas dibinatajiem ceretā plašā Peterburgas un pat dzimtenes latgaliešu sajūsmiba par šito pirmo biedribu nepiepildijās: ļoti niecigs biedru skaits ar grūtiem naudas un pūļu upuriem iespēja tikai korteli samaksat un nodibinat mazu dziedašanas kori. Inteliģentaku strādnieku bij liels trūkums. Dzimtenē tikai reti kurš bij dzirdejis par kaut kādas tur biedribas atklāšanu; par viņas mērķiem un centieniem zinaja tikai neliels biedru pulciņš un viņu teatra apmekletaji.”

Piec drukys atceļšonys dūmubīdru puļceni vairuok sasavuoce ap kaidu nu presis izdavumu, a tūs tymā laikā beja gona daudz. Acimradzūt, aktivī ļauds saprota, ka nav lelys jāgys dorbuotīs, ka par tovu darbeibu nivīns tai ari naizzynoj, deļtuo beja svareigs kaids informacejis izplateišonys kanals. Socialūs teiklu i radejis tymā laikā nabeja, taitod avīze beja ītekmeigs resurss, ar kuru, kai zynoms, var koč mušu nūsist. 20. godu symta 20.‒30. godūs latgalīšu sabīdryskuo darbeiba jau varēja byut daudz aktivuoka – pošim beja pat vairuokys politiskuos partejis, vys tik ari tuos parostai sasapuļcēja ap kaidu vīnu atpazeistamuoku lideri.

Ari Padūmu okupacejis godūs trymdā turpynova latgalīši sasadorbuot – uzturēja kontaktus, kūpā finaņsēja gruomotu izdūšonu, gona aktivai īsasaisteja kūpejūs latvīšu trimdys pasuokumūs.

1960.godā, apsavīnojūt ASV i Rītumeiropys latgalīšim, tyka izveiduots Latgaļu Pietnīceibys instituts, tyka uzsuokta Latgolai veļteitu konferenču reikuošona, zynuotniska rokstu kruojuma „Acta Latgalica” izdūšona, popularzynuotnisku i literaru saceriejumu publiciešona, aizasuoce ari diskusejis par latgalīšu kulturviesturiskuo montuojuma saglobuošonu, tyka izdūts žurnals „Dzeive” i avīze „Latgolas Bolss”, atbaļsteita Andryva Jūrdža fonda darbeiba. Turpināt lasīt

Jaunumi

Latgales dvēsele Ukrainai

Es un Mēs

Jureits

Latgales dvēsele Ukrainai

Rit sestais kara mēnesis. Pirmais šoks garām. Informācija par izmaiņām frontes līnijā jau šķiet kā tālas atbalsis. Jau iemācījāmies tās laist gar ausīm. Dzīve rit uz priekšu. Dažādas lietas jāsakārto un visādas problēmiņas jāatrisina pašam savā dzīvē – darbā atskaite, mājās remonts, mašīnu vajag uz servisu… Līdz kāda informācijas raķete piezemējas kaut kur tuvumā un tu atkal apjēdz, ka tas viss ir sīkumi salīdzinājumā ar kara šausmām. Tur notiek prātam neaptveramais. Tāpēc aizvien mēs dzirdam un dzirdēsim par ukraiņiem – vieni karo, citi tepat cauri Latgalei bēg no kara šausmām vai no Krievijas specdienestiem – kāds cenšas ātrāk atgriezties atpakaļ Ukrainā un pielikt plecu cīņā par savu valsti, kāds steidzas pie saviem tuviniekiem kādā no Rietumeiropas valstīm, vēl kāds ir vienkārši priecīgs, ka ir izkļuvis no Krievijas specdienestu sarīkotās “filtrācijas nometnes” un var vienkārši uz mirkli atviegloti uzelpot.

Bet ar to nekas nebeidzas, viss tikai turpinās. Kas būs pēc mēneša vai gada? Arī mums Latgalē ir jāsaprot, ka esam iesaistīti šajā karā. Pagaidām, paldies Dievam, tikai nedaudz. Informācija, bēgļi, mūsu pašu saliedētība. Jo precīzāk sakārtosim šīs mazās problēmiņas, jo gatavāki būsim, ja sāksies lielākas! Mēģināju uzklausīt īsus stāstus un procesā iesaistīto cilvēku vērtējumus par esošo situāciju ar Ukrainas bēgļiem Latgalē, un beigās ieskicēsim pāris darbus, kas kopā veicami. Arī Tava palīdzība ir svarīga!

 

Caur Poliju uz Latgali

 

Februārī visi sākām pastiprināti sekot notikumiem Ukrainā, arī Ivars – uzņēmējs no Latgales. Kādā brīdī viņu uzrunājis biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aicinājums, un Ivars aktīvi iesaistījies palīdzības sniegšanā. Sākumā braucis uz Poliju un Lietuvu, palīdzējis bēgļiem no turienes tikt līdz Latvijai, meklējis viņiem iespējas pašvaldībās, kur var apmesties. Iekrāja pieredzi un daudz dažādu kontaktu. Kļuva par koordinatoru.

Rēzeknes novads ir viena no lielākajām pašvaldībām Latvijā un pat viens no aktīvākajiem šajā palīdzības darbā. Ērika Teirumnieka (novada domes priekšsēdētāja vietniece) pastāsta, ka triju mēnešu laikā (marts, aprīlis, maijs) kopā dažādos atbalsta pasākumos izlietoti aptuveni septiņi simti tūkstoši eiro. Šie līdzekļi ir atgūti no valsts budžeta, bet nu jau jāgatavo nākamais pieteikums, jo tagad kopumā summa ir tikusi pāri vienam miljonam.

Rēzeknes novadā divdesmit četrās tūrisma mītnēs tika izvietoti bēgļi. Jānis Dreļs stāsta, ka sākumā ukraiņu bēgļus piedāvājusi paņemt pašvaldība, tad viņu personīgi jau sameklējuši arī brīvprātīgie, pēc tam jau pašu ukraiņu “klusie telefoni”.

Jānis stāsta, ka vienu brīdi pie viņiem dzīvojuši pat septiņdesmit kara bēgļu. Kādreiz nācies arī atteikt, jo vietu vairs nav bijis. Kāda ģimene atbraukusi bez iepriekšējas saskaņošanas… Parādījis viņiem pāris dīvānus saimniecības ēkā. Bijuši ļoti laimīgi arī par to. Visiem ukraiņiem, kas pie viņiem apmetušies, Dreļi ir palīdzējuši sameklēt darbu, kam arī dzīvokli Rēzeknē vai palīdzēja tikt līdz Rīgai. Daļa darbu atrada paši, vieni sāka strādāt gaļas kombinātā, cits kādā kafejnīcā, divi nokārtoja sertifikātus un dosies gaitās kā šoferi tālbraucēji, celtniekus izķēra superātri… Pāri paliek tikai tādi, kas vai nu īsti neprot nekādu specifiskāku darbu, nespēj vecuma vai vēl kādu apstākļu dēļ. Neko sliktu ne par vienu gan nevar teikt. Saimnieki arī rūpējušies par savu ciemiņu iespējām iepazīt vietējo kultūru – kam interesējis, varējis aizbraukt uz Lūznavu. Visiem, protams, ir liela neziņa par nākotni, tāpēc daļa bijuši diezgan apātiski, tomēr kopumā Jānis saka: “Mēs, latgalieši, ar savu plašo sirdi jau esam patiešām labu darbu izdarījuši un ļoti daudziem palīdzējuši.” Kamēr ukraiņu bērni pa Latgali dzīvojuši, Jāņa sieva viņiem arī angļu valodu pamācījusi – tas noteikti noderēs, un reizē arī kaut nedaudz novērsa domas no piedzīvotajām traģēdijām.

Turpināt lasīt

Vecāki ieraksti