Es un Mēs
Jureits
Latgales dvēsele Ukrainai
Rit sestais kara mēnesis. Pirmais šoks garām. Informācija par izmaiņām frontes līnijā jau šķiet kā tālas atbalsis. Jau iemācījāmies tās laist gar ausīm. Dzīve rit uz priekšu. Dažādas lietas jāsakārto un visādas problēmiņas jāatrisina pašam savā dzīvē – darbā atskaite, mājās remonts, mašīnu vajag uz servisu… Līdz kāda informācijas raķete piezemējas kaut kur tuvumā un tu atkal apjēdz, ka tas viss ir sīkumi salīdzinājumā ar kara šausmām. Tur notiek prātam neaptveramais. Tāpēc aizvien mēs dzirdam un dzirdēsim par ukraiņiem – vieni karo, citi tepat cauri Latgalei bēg no kara šausmām vai no Krievijas specdienestiem – kāds cenšas ātrāk atgriezties atpakaļ Ukrainā un pielikt plecu cīņā par savu valsti, kāds steidzas pie saviem tuviniekiem kādā no Rietumeiropas valstīm, vēl kāds ir vienkārši priecīgs, ka ir izkļuvis no Krievijas specdienestu sarīkotās “filtrācijas nometnes” un var vienkārši uz mirkli atviegloti uzelpot.
Bet ar to nekas nebeidzas, viss tikai turpinās. Kas būs pēc mēneša vai gada? Arī mums Latgalē ir jāsaprot, ka esam iesaistīti šajā karā. Pagaidām, paldies Dievam, tikai nedaudz. Informācija, bēgļi, mūsu pašu saliedētība. Jo precīzāk sakārtosim šīs mazās problēmiņas, jo gatavāki būsim, ja sāksies lielākas! Mēģināju uzklausīt īsus stāstus un procesā iesaistīto cilvēku vērtējumus par esošo situāciju ar Ukrainas bēgļiem Latgalē, un beigās ieskicēsim pāris darbus, kas kopā veicami. Arī Tava palīdzība ir svarīga!
Caur Poliju uz Latgali
Februārī visi sākām pastiprināti sekot notikumiem Ukrainā, arī Ivars – uzņēmējs no Latgales. Kādā brīdī viņu uzrunājis biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aicinājums, un Ivars aktīvi iesaistījies palīdzības sniegšanā. Sākumā braucis uz Poliju un Lietuvu, palīdzējis bēgļiem no turienes tikt līdz Latvijai, meklējis viņiem iespējas pašvaldībās, kur var apmesties. Iekrāja pieredzi un daudz dažādu kontaktu. Kļuva par koordinatoru.
Rēzeknes novads ir viena no lielākajām pašvaldībām Latvijā un pat viens no aktīvākajiem šajā palīdzības darbā. Ērika Teirumnieka (novada domes priekšsēdētāja vietniece) pastāsta, ka triju mēnešu laikā (marts, aprīlis, maijs) kopā dažādos atbalsta pasākumos izlietoti aptuveni septiņi simti tūkstoši eiro. Šie līdzekļi ir atgūti no valsts budžeta, bet nu jau jāgatavo nākamais pieteikums, jo tagad kopumā summa ir tikusi pāri vienam miljonam.
Rēzeknes novadā divdesmit četrās tūrisma mītnēs tika izvietoti bēgļi. Jānis Dreļs stāsta, ka sākumā ukraiņu bēgļus piedāvājusi paņemt pašvaldība, tad viņu personīgi jau sameklējuši arī brīvprātīgie, pēc tam jau pašu ukraiņu “klusie telefoni”.
Jānis stāsta, ka vienu brīdi pie viņiem dzīvojuši pat septiņdesmit kara bēgļu. Kādreiz nācies arī atteikt, jo vietu vairs nav bijis. Kāda ģimene atbraukusi bez iepriekšējas saskaņošanas… Parādījis viņiem pāris dīvānus saimniecības ēkā. Bijuši ļoti laimīgi arī par to. Visiem ukraiņiem, kas pie viņiem apmetušies, Dreļi ir palīdzējuši sameklēt darbu, kam arī dzīvokli Rēzeknē vai palīdzēja tikt līdz Rīgai. Daļa darbu atrada paši, vieni sāka strādāt gaļas kombinātā, cits kādā kafejnīcā, divi nokārtoja sertifikātus un dosies gaitās kā šoferi tālbraucēji, celtniekus izķēra superātri… Pāri paliek tikai tādi, kas vai nu īsti neprot nekādu specifiskāku darbu, nespēj vecuma vai vēl kādu apstākļu dēļ. Neko sliktu ne par vienu gan nevar teikt. Saimnieki arī rūpējušies par savu ciemiņu iespējām iepazīt vietējo kultūru – kam interesējis, varējis aizbraukt uz Lūznavu. Visiem, protams, ir liela neziņa par nākotni, tāpēc daļa bijuši diezgan apātiski, tomēr kopumā Jānis saka: “Mēs, latgalieši, ar savu plašo sirdi jau esam patiešām labu darbu izdarījuši un ļoti daudziem palīdzējuši.” Kamēr ukraiņu bērni pa Latgali dzīvojuši, Jāņa sieva viņiem arī angļu valodu pamācījusi – tas noteikti noderēs, un reizē arī kaut nedaudz novērsa domas no piedzīvotajām traģēdijām.
