A12 Nr.55, 2021

Jaunais žurnāla “A12” numurs ir klāt! Šajā reizē lasiet:

  • rikšotāju azarts un latgaliskais sīkstums pierobežā – SANDRAS SOIKĀNES stāsts;
  • kādas atziņas ierobežojumu laikā guvis operdziedātājs viļānietis KRIŠJĀNIS NORVELIS;
  • jaunais PASTA UN INFORMĀCIJAS MUZEJS Aglonā, vienīgais Latvijā – ko tajā var apskatīt un kādus stāstus dzirdēt;
  • kas ir vērtīgs žurnāls un kā jābūvē karjera – žurnālistes SILVIJAS JOKSTES viedoklis;
  • iemūžinātās Pļuskovas puķes – dzīvesbiedra ALFA RAUDA un mākslinieces INESES BRANTS atmiņas par mākslinieci MARUTU RAUDI;
  • latgaliešu kriminālromānu rakstnieks ALDIS BUKŠS – vērotājs un drosmīgais darītājs;
  • kur Latgalē smelt ārstnieciskos ūdeņus – Valentīna Lukaševiča pētījums;
  • ciemojamies Riebiņu pusē, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – par mums, latgaliešiem, Latgalē un visā plašajā pasaulē – patiesi, dziļi, skaisti. Tiekamies jaunā numura lappusēs!

A12 veikals

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

Veiksmes pietura Līvānos

Žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā lasiet par Biedrība ”Baltā māja”, kas ir viena no ilgāk pastāvošajām biedrībām Līvānos. Sarunājamies ar biedrības vadītāju INGUNU BADUNI.
Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus?
“Ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”
Foto: Evija Pušmucāne

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

RABARBERS MĀLA KALNĀ

Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
Bet maija lietus tomēr ir citādāks, caurspīdīgi zaļgans, urdošāks un cerīgāks, tāds, kas modina saknes, kas neļauj gulēt ne ozolzīlēm, ne cilvēkiem, kas izmērcē mālus, lai pielīp apaviem. Akminīšu mālus ir grūti notīrīt, no tiem ir grūti tikt vaļā, tas ievelk sevī un neļauj aiziet projām.
Evalda dzīvesbiedre, mākslas vēsturniece EVIJA VASILEVSKA šajos mālos ir iestigusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tagad viņa kopā ar bērniem, Elvīru, Elizabeti un Eliāsu, ir apņēmusies atdzīvināt Akminīšus, vietu, kura tik daudziem Latvijā saistās ar Latgales podniecību. Te veidojās Tradicionalūs Zineibu tureituoju bīdreiba Pūdnīku skūla, kur ap Evaldu Vasilevski pulcējās talantīgi jaunieši, lai uzturētu un koptu tradicionālajā mantojumā balstītu jaunradi. Nu jau Akminīšu ceplis trīs reizes ir izkurināts, nupat uz cepļa kurināšanu podnieki pulcējās pirmsjāņos, 19. jūnijā, gluži kā toreiz, kad to darīja Evalds. Tajā tika apdedzināti arī Evijas veidotie trauki. 2019. gadā tika izdota viņas apjomīgā grāmata par Evaldu Vasilevski. Tagad iecerēts lielāks darbs par mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Bet – pāri visam ir rūpes par bērniem un Akminīšu māls, kas ir pārpilns ar visādām zīmēm.
Visu Anna Rancāne rakstu lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!

Ļautīs dzeivis nūtikšonom

Pyrma pīcu godu julī Rēzeknē tyka attaiseita Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeja, kas gatavej ziņu materialu, raidejumus i viestej Latvejis Radejis vysūs kanalūs par nūtikšonom, cylvākim i procesim Latgolys regionā. Producente KARINA VAŽNAJA ir studejis mozuok radzamais cylvāks, nu, kai soka studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa, Karina ir jūs dvēsele, gradzyns, kas vysus satur kūpā. Kod eisu šaļti i maņ pošai saguoja byut Karinys kolegei, cīši apbreinuoju juos spieju ar smaidu atrysynuot vysys saspringtuos situacejis i „apdzēst” pādejuo breiža guņsgrākus, vadeit procesus i vajadzeibys gadīnī ari pošai byut ziņu bolsam.
Interveja ar Karinu jaunajā žurnala “A12” numerī.

AR LAIVU PA MALTAS UPI

Ir iestājusies vasara, un atpūtnieki steidz pilnvērtīgi piepildīt jūnija siltās dienas. Laiks ir kā radīts laivu izbraucieniem, arī žurnāla “A12” rakstu autors Ivars MATISOVS, ģeogrāfs, laivotājs ar pieredzi, dalās iespaidos par braucienu ar laivu pa Maltas upi, žurnālā aprakstot līkločus un šķēršļus, kas sastopami pa ceļam. Rakstā uzzināsiet dažus pamatfaktus par Latvijas un Latgales upēm, Maltas ciemu, Maltas upes augšteci, upes izteku, Maltas pieteku Baldu un gūsiet atbildi, kāpēc Maltas upi autors sauc par džungļu upi.
Fragments no raksta/laivu brauciena iespaidi:
“2008. gadā, plānojot Rēzeknes Augstskolas ģeogrāfisko ekspedīciju ar topošajām ģeogrāfijas skolotājām Annu, Inu, Initu, Jekaterinu un Ludmilu uz borta, bez liekas šaubīšanās nolēmu airējumu sākt tieši Maltečkā. Pirms ceļa ieturējuši nelielu azaidu un uztaisījuši komandas kopbildi, gana siltā jūnija vidus priekšpusdienā uz optimistiskas nots devāmies pretim piedzīvojumiem, bet drīz vien smaidu ekspedīcijas dalībnieku sejās nomainīja nopietnība, tad – izmisums un visbeidzot arī bezcerība. Nieka septiņu gadu laikā idilliskā ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai – bebru un vēja gāzti koki ar apskaužamu regularitāti, ik pa laikam sēkļi un negaidītas bedres upes gultnē un kā kronis visam – garlaicīgi nokrišņi lietus veidā ar arvien pieaugošu intensitāti. Strauji tuvojās vakars – kaut kur pasaules malā bez jebkādām saziņas iespējām ar radiem un tuviniekiem notika piemērotas vietas meklēšana naktsmītnei. Beidzot upes labajā krastā pamanījām meža pļaviņu, kur uzsliet teltis un iekurināt ugunskuru – 8 stundu laikā bijām veikuši nieka 10 km. Nobrāzumi, skrāpējumi, sasitumi, zilumi, šur tur piesūkušās dēles un neskaitāmi dažādu asinskāru insektu kodumi bija mūsu tās dienas darba augļi, ko papildināja samirkušas teltis un vietām slapji guļammaisi piķa melnās nakts stundās.
Par laimi, pa nakti lietus norima, rīts atnāca ar spožu sauli un arī diena pamazām iesila – Maltas upe kļuva manāmi platāka un nu bezbēdīgi līkumoja pa meliorētajām palieņu pļavām, savukārt bebru aizsprosti bija pagaisuši kā nakts murgi. Īsi pirms Baldas ietekas Maltas upe strauji mainīja tecējuma virzienu no rietumiem uz ziemeļiem un tālāk tecēja jau pa regulētu un iztaisnotu gultni. Ekspedīcijas dalībnieki atguva dzīvesprieku un čakli turpināja veikt vides kvalitātes pētījumus, piemēram, nosakot Maltas upes ūdens PH līmeni, ūdens cietību un elektrovadītspēju, kā arī hlorīdu, kalcija karbonātu, amonija jonu un fosfātu koncentrāciju ūdenī. Konstatējām, ka ūdens kvalitāte Maltā ir laba un arī bioloģiskā daudzveidība upē un tās krastos ir liela – baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes lielā daudzumā, savukārt neilgi pirms Maltas ciemata tika pamanīts pat tik rets un eksotisks Latvijas ornitofaunas pārstāvis kā spoži zilais zivju dzenītis.”

 

 

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Baudiet vasaru kopā ar žurnālu “A12”!

Otrajā diskusiju ciklā SARUNAS PAR SVARĪGO – komponists Platons Buravickis

14.jūnijā plkst.18.00 Lūznava muižas āra terasē ierobežotam cilvēku skaitam klātienē, bet vēlāk arī ierakstā biedrības ESTO mājaslapā un sociālajā tīklā facebook būs skatāma un klausāma otrā saruna diskusija ciklā „ Sarunas par svarīgo”. Ar komponistu un pianistu Platonu Buravicki runāsimies par viņa jaunradi un sabiedrībai aktuālām tēmām, diskutēsim par veidu, kā mūsdienu mūzika uzrunā sabiedrību.

Diskusiju cikla mērķis ir aicināt uz sarunu kādu sabiedrībai zināmu kultūras personību – literātu, mūziķi, kino režisoru, mākslinieku, baudīt viņa radītos darbus, kā arī diskutēt par mākslinieka-indivīda lomu sabiedrības vērtību veidošanā, tā spēju vai nespēju ietekmēt demokrātijas procesu norisi.
Platons Buravickis nebaidās publiski izteikt savu viedokli par mūzikas estētiku, jēgu un vērtību, viņš uzskata, ka karš ir ceļš uz cilvēces nāvi, bet Mūzika ir ceļš cilvēces dzīvei un tālākai attīstībai, tāpēc 21.gadsimtā profesijai Mūziķis jākļūst par dominējošo profesiju, kurai jānomaina profesija Militārists, kas bija valdošā 20.gadsimtā. Komponists nevairās no psiholoģiski sociālām tēmām, tiešas iedarbības uz klausītāju, tajā pašā laikā viņam tikpat svarīgi ir arī racionāli eksperimenti, tehnoloģijas un to radītās izmaiņas. Sarunā ar komponistu, ierakstos skanēs arī viņa sacerētās mūzikas fragmenti.

Covid-19 epidemioloģiskās drošības ierobežojumu dēļ uz klātienes sarunu varēsim pulcināt tikai nelielu cilvēku skaitu. Projekta ietvaros plānotas 19 tikšanās ar dažādiem kultūras jomu pārstāvjiem. Diskusiju cikls turpināsies līdz 2023.gadam. Tas būs pieejams visiem interesentiem, jo tiks raidīts arī biedrības ESTO mājaslapā biedribaslg.lv sociālajā tīklā facebook.