Jaunais žurnāla “A12” numurs ir klāt! Šajā reizē lasiet:
- rikšotāju azarts un latgaliskais sīkstums pierobežā – SANDRAS SOIKĀNES stāsts;
- kādas atziņas ierobežojumu laikā guvis operdziedātājs viļānietis KRIŠJĀNIS NORVELIS;
- jaunais PASTA UN INFORMĀCIJAS MUZEJS Aglonā, vienīgais Latvijā – ko tajā var apskatīt un kādus stāstus dzirdēt;
- kas ir vērtīgs žurnāls un kā jābūvē karjera – žurnālistes SILVIJAS JOKSTES viedoklis;
- iemūžinātās Pļuskovas puķes – dzīvesbiedra ALFA RAUDA un mākslinieces INESES BRANTS atmiņas par mākslinieci MARUTU RAUDI;
- latgaliešu kriminālromānu rakstnieks ALDIS BUKŠS – vērotājs un drosmīgais darītājs;
- kur Latgalē smelt ārstnieciskos ūdeņus – Valentīna Lukaševiča pētījums;
- ciemojamies Riebiņu pusē, un citi stāsti.
Žurnāls “A12” – par mums, latgaliešiem, Latgalē un visā plašajā pasaulē – patiesi, dziļi, skaisti. Tiekamies jaunā numura lappusēs!
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
“2008. gadā, plānojot Rēzeknes Augstskolas ģeogrāfisko ekspedīciju ar topošajām ģeogrāfijas skolotājām Annu, Inu, Initu, Jekaterinu un Ludmilu uz borta, bez liekas šaubīšanās nolēmu airējumu sākt tieši Maltečkā. Pirms ceļa ieturējuši nelielu azaidu un uztaisījuši komandas kopbildi, gana siltā jūnija vidus priekšpusdienā uz optimistiskas nots devāmies pretim piedzīvojumiem, bet drīz vien smaidu ekspedīcijas dalībnieku sejās nomainīja nopietnība, tad – izmisums un visbeidzot arī bezcerība. Nieka septiņu gadu laikā idilliskā ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai – bebru un vēja gāzti koki ar apskaužamu regularitāti, ik pa laikam sēkļi un negaidītas bedres upes gultnē un kā kronis visam – garlaicīgi nokrišņi lietus veidā ar arvien pieaugošu intensitāti. Strauji tuvojās vakars – kaut kur pasaules malā bez jebkādām saziņas iespējām ar radiem un tuviniekiem notika piemērotas vietas meklēšana naktsmītnei. Beidzot upes labajā krastā pamanījām meža pļaviņu, kur uzsliet teltis un iekurināt ugunskuru – 8 stundu laikā bijām veikuši nieka 10 km. Nobrāzumi, skrāpējumi, sasitumi, zilumi, šur tur piesūkušās dēles un neskaitāmi dažādu asinskāru insektu kodumi bija mūsu tās dienas darba augļi, ko papildināja samirkušas teltis un vietām slapji guļammaisi piķa melnās nakts stundās.
Par laimi, pa nakti lietus norima, rīts atnāca ar spožu sauli un arī diena pamazām iesila – Maltas upe kļuva manāmi platāka un nu bezbēdīgi līkumoja pa meliorētajām palieņu pļavām, savukārt bebru aizsprosti bija pagaisuši kā nakts murgi. Īsi pirms Baldas ietekas Maltas upe strauji mainīja tecējuma virzienu no rietumiem uz ziemeļiem un tālāk tecēja jau pa regulētu un iztaisnotu gultni. Ekspedīcijas dalībnieki atguva dzīvesprieku un čakli turpināja veikt vides kvalitātes pētījumus, piemēram, nosakot Maltas upes ūdens PH līmeni, ūdens cietību un elektrovadītspēju, kā arī hlorīdu, kalcija karbonātu, amonija jonu un fosfātu koncentrāciju ūdenī. Konstatējām, ka ūdens kvalitāte Maltā ir laba un arī bioloģiskā daudzveidība upē un tās krastos ir liela – baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes lielā daudzumā, savukārt neilgi pirms Maltas ciemata tika pamanīts pat tik rets un eksotisks Latvijas ornitofaunas pārstāvis kā spoži zilais zivju dzenītis.”
