Kopš 24. februāra sabiedrības uzmanība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē nemitīgi pievērsta Ukrainai. Bet jau krietni pirms tam Kijivā amatā ar sarežģīto nosaukumu – NATO Informācijas un dokumentācijas centra Ukrainā direktore – strādā latviete Vineta Kleine.
Fragments no intervijas:
[..]
Vai NATO var panākt, lai Ukraina atgriežas normālā dzīvē?
Jūnijā Madridē notiekošajā NATO samitā ļoti skaidri tika pausts, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu tās cīņā par savu suverenitāti un neatkarību, par savas zemes un iedzīvotāju aizsargāšanu. Jo mēs visi ļoti labi apzināmies šā kara likmes.
NATO samitā tāpat tika paziņots par atbalstu Ukrainas pēckara rekonstrukcijas un reformu centieniem. Un plāni Ukrainas sagrauto pilsētu un ciemu atjaunošanai, ekonomikas atveseļošanai un investīciju piesaistei tiek gatavoti jau tagad. Jo ir ļoti svarīgi, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk varētu atkopties no kara izraisītā posta un miljoniem Ukrainas iedzīvotāju varētu atgriezties mājās. Daudzi mani ukraiņu kolēģi, paziņas un draugi bija spiesti atstāt savas mājas. Neraugoties uz milzīgo viesmīlību un sirsnību, ar kādu ukraiņi ir uzņemti Eiropā un citur, vēlme atgriezties mājās ir milzīga. Tikties un atkal būt kopā ar vīriem, tēviem un dēliem, kuriem izsludinātā karastāvokļa dēļ ir jāatrodas valstī.
Ko ukraiņi saka par valsts dalību NATO? Viedokļi pirms 24. februāra un tagad noteikti atšķiras.
Sabiedrības atbalsts dalībai NATO gadu gaitā ir bijis dažāds, un tam ir gan vēsturiski, gan politiski skaidrojumi un pamatojums. Būtisks atbalsta kāpums bija pēc Krimas okupācijas. Līdz 24. februārim tas ar nelielām svārstībām bija apmēram 60% robežās. Atbalsts starp rietumukraiņiem un Kijivas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis lielāks salīdzinājumā ar austrumos un dienvidos dzīvojošajiem ukraiņiem. Kara pašā sākumā atbalsts NATO strauji pieauga. Tad kādu laiku bija vērojama vilšanās par to, ka Alianse nav iesaistījusies tiešā konfrontācijā ar Krieviju, un tam ir pamatoti iemesli. Tikko lasīju, ka saskaņā ar maija pirmajā pusē veiktas sabiedriskās domas aptauju 73% ukraiņu ir par dalību Aliansē.
Visu interviju lasiet žurnālā.Foto no personīgā arhīva.
Rit sestais kara mēnesis. Pirmais šoks garām. Informācija par izmaiņām frontes līnijā jau šķiet kā tālas atbalsis. Jau iemācījāmies tās laist gar ausīm. Dzīve rit uz priekšu. Dažādas lietas jāsakārto un visādas problēmiņas jāatrisina pašam savā dzīvē – darbā atskaite, mājās remonts, mašīnu vajag uz servisu… Līdz kāda informācijas raķete piezemējas kaut kur tuvumā un tu atkal apjēdz, ka tas viss ir sīkumi salīdzinājumā ar kara šausmām. Tur notiek prātam neaptveramais. Tāpēc aizvien mēs dzirdam un dzirdēsim par ukraiņiem – vieni karo, citi tepat cauri Latgalei bēg no kara šausmām vai no Krievijas specdienestiem – kāds cenšas ātrāk atgriezties atpakaļ Ukrainā un pielikt plecu cīņā par savu valsti, kāds steidzas pie saviem tuviniekiem kādā no Rietumeiropas valstīm, vēl kāds ir vienkārši priecīgs, ka ir izkļuvis no Krievijas specdienestu sarīkotās “filtrācijas nometnes” un var vienkārši uz mirkli atviegloti uzelpot.