Tag: #abonēŽurnāluA12

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā

Pieci vērojumi par latgaliešu valodu

Pūlejā juo lītuviskū uzvuordu roksta Piotr Grablunas, lītuviski jis byutu Petras Grėblūnas, asūt Latgolā, grib, lai juo vuordu pīrokstu latgaliski. Filologejis doktors Pīters Greblūns Adama Mickeviča universitātē Poznaņā ir specializiejīs lītuvīšu volūdā, tok jau laiceņu interesejās ari par latgalīšu volūdu. Storptautyskuo projekta “CoLing”, kura mierkis styprynuot mozuoklītuotuos ci apdraudātuos volūdys, veidojūt vuiceibu leidzekļus i juos popularizejūt, aktivitatēs jis ūtru godu gasteja Latgolā, vasalu nedeļu “vosoruoja” Rogovkā – viereigi klausejuos i stuosteja prīšklasejumā par cytom mozuoklītuotom volūdom.
Volūdnīka Pītera Greblūna pīcus vāruojumus par volūdu i Latgolu atrassit jaunajā žurnala numurā.

Ar pasaules pilsoņa skatu

JORENS DOBKEVIČS ir tikai divdesmit vienu gadu vecs puisis, kurš šobrīd aktīvi strādā, lai Daugavpils 2027. gadā kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsētu, paralēli darbojas jauniešu biedrībā “New East” – ir īstenojis kaudzi ar idejām un aizvien ģenerē jaunas. Starp citu, viņš jau ir paguvis vairākus gadus pastrādāt Polijā, jo poļu valodu pārvalda brīvi – ir mācījies Daugavpils Poļu ģimnāzijā. Kā jau daudziem latgaliešiem, viņa radu rakstos ir gan poļi, gan ebreji, gan latgalieši. Un tam visam pāri Jorens ir ar pasaules pilsoņa skatu – optimists, godīgi atzīst, ka ir darbaholiķis, un reizē arī diezgan kritisks pret vairākiem procesiem mūsu sabiedrībā kopumā.
Par JORENU lasiet žurnāla “A12” oktobra/novembra numurā.

Sēnes ir visu gadu!

Bērzu sulas, zāļu tējas, sēņu lasīšana. Kaut kas tik latvisks kā tautasdziesmas, Jāņu siers, pirtī iešana vai Dziesmu svētki.
Ja paši nevaram, tad stāvam rindā un par brangu cenu pērkam pirmos lāčpurņus. Gailenes klāt pie jaunajiem kartupeļiem. Cēlās bekas, vēl smaržojošas pēc sūnām.
Kāds asprātis pierakstīja, ka odi, kas dzīvo mežā, audzē ogas un sēnes. Tas ir sens paņēmiens latviešu pievilināšanai! Ka pavasaris atnāk ar kļavu sulām, bet rudens beidzas ar pēdējām sēnēm.
Es pazīstu kādas 10 sēnes, bet ir cilvēks, kurš zina daudzreiz vairāk un lasa tās augu gadu. Mans sarunu biedrs ir ĒRIKS ZAČS, kuru daudzi pazīst arī kā aktīvu un veiksmīgu erudīcijas spēļu dalībnieku.
Agrāk sēnes sālīja, marinēja, kaltēja. Tu arī taisi krājumus, vai arī uzskati, ka vienmēr tiksi pie kādas svaigas? Tiešām sēņu sezona tev ir visu gadu?
“Sēnes ir visu gadu! Ja sāk no pavasara, tad pirmās ir Austrijas agrenes, lāčpurņi, ķēvpupi, bisītes. Tad maija beigās parādās baravikas, apšubekas, briežu jumtene, maija auzene. Vēlā rudenī un ziemā – smiltenes, austeru sānause, salnas gliemezene, samtkāta ziemene, porcelāna tintene, kakaobrūnā spīgulīte. Porcelāna tintene man garšo cepta ar sīpoliem.
Arī gailenes ir ziemā. Gadās siltas ziemas, tādu tagad ir daudz.”
Kādus vēl noslēpumus Valentīnam Lukaševičam atklāj viņa sarunas biedrs Ēriks Začs, lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Māksla ir mainījusies

“Tagad aktuālas un asas diskusijas ir par sienas gleznojumu (Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas – murālis “Veltījums Džemmai Skulmei” – I. G.). Nav jau runa par smukumu, tur jau redzams, ka mākslai ir reāli uzdevumi un nozīme, jo sabiedrība bez mākslas nepastāv. Ja tāda ir, tad tā sabiedrība orientēta uz mantiskām vērtībām, tā dzīvo tikai uz zemes. Kāpēc māksla ir vajadzīga? Lai cilvēks kaut uz brīdi sajustos pacelts virs zemes pīšļiem. Ir jau teiciens – pa desu debesīs neuzkāpsi. Pa dziesmu var, tikai ar garīgām lietām vari pacelties, to savu mirstību uz brīdi aizmirst. Un tādā globālā nozīmē tas arī ir mākslas uzdevums. Nav tā, ka māksla sabiedrībai dod kādu virzienu, kurā sabiedrībai jāattīstās. Ir otrādi, māksla parāda, kāda ir pati sabiedrība, atainojot to, kas notiek. Tāpēc arī mūsdienās māksla nevar būt tāda kā 18. gadsimtā. Nav vairs tāpat kā dārzam – kāda augsne, tas arī izaug. Tāpat ar mākslu, principā tā ir augļi, kuri izaug no sabiedrības radītā haosa. Tāpēc jau ir visas kaislības ap to sienas gleznojumu. Tas parāda arī dažādas lietas – pārpratums pilnībā par to, ka mākslai jābūt skaistai, harmoniskai un jāpriecē cilvēki. Nekad tā nav bijis. Lielākā daļa mākslas darbu, kurus mēs šodien uztveram kā skaistus un harmoniskus, tajā brīdī, kad tie ir radušies, bija asu diskusiju un lielas kritikas objekti.
Tikai tagad mums liekas, ka Pikaso ir skaisti darbi, vai, piemēram, ka impresionisti ir baigi foršie. Bet tajā laikā, kad mākslinieki tos radīja, viņus zākāja. Vēlme, lai mūs izklaidē, rodas no tā, ka cilvēkiem domāšana paliek aizvien nepatīkamāks process.

Turpināt lasīt

Izvēlēties pareizo, ne vieglāko

Biedrība “Viegli palīdzēt” pandēmijas sākumā pašorganizējās zem saukļa “paliec mājās” un palīdzēja cilvēkiem ar pārtikas produktu un medikamentu piegādi uz mājām. Kad saistībā ar 2020. gada 9. augusta vēlēšanām aktualizējās demokrātijas krīze Baltkrievijā, biedrības brīvprātīgie sāka organizēt medicīniska, juridiska un sadzīviska rakstura atbalstu baltkrieviem, kuriem nācās pamest dzimteni Lukašenko represiju dēļ. Turklāt tika konstatēts, ka Latvijā pietrūkst informācijas par Baltkrievijā notiekošo, tādēļ nolēma sociālo tīklu platformā Twitter izveidot kontu, kurā operatīvi ievietot ziņas par notikumiem Baltkrievijā. Ierakstu saturu vienojās tulkot no dažādiem pirmavotiem – Baltkrievu ziņu lentēm un sociālo tīklu kontiem. Sekotāju skaits strauji auga, un tagad, pēc gada, tas sasniedz gandrīz trīs tūkstošus, starp kuriem ir Latvijas Valsts prezidents un BBC žurnālisti. Twitter konta brīvprātīgo vidū ir arī kāda latgaliete, Aija Mežale.

Interviju ar AIJU MEŽALI lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto: Māris Justs

Jaunais “A12”

Žurnāla OKTOBRA/NOVEMBRA numurā lasiet:
• kāpēc jāiesaistās Baltkrievijas atbalstīšanā – saruna ar biedrības “Viegli palīdzēt” brīvprātīgo AIJU MEŽALI;
• aizkadra cilvēks SERGEJS ČAKĀNS – sevis meklējumi un iekšējā gruzdēšana;
• “Aiz mūžības vārtiem visi vienādi,” – Veļu laika saruna ar Bekšu kapsētas pārzini GAĻINU FILIPOVU;
• par brīnumiem, ko paveic mūzika, – saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI;
• sieviete latgaliešu rakstniecībā;
• metālmākslinieks “no vikingu laikiem” – VALĒRIJS KONSTANTINOVS;
• rubrikā “Mākslas sarunas” – gleznotāja ILZE ORINSKA;
• sēņošanās – izrādās, ka sēnes var lasīt visu cauru gadu;
• ceļojums pa Maltas upi turpinās, un citi stāsti.
Žurnāla jaunais numurs pieejams tirdzniecībā. Tirdzniecības vietu adreses var atrast mūsu mājaslapā a12.lv.
Vāka foto: Māris Justs

Par latgalisko mantojumu

“Ka mes skotam vysu latvīšu kulturviesturiskū montuojumu, kai tu vari veiduot nāceju, pasokūt, ka itys der, bet cyts ir nasvareiguoks? A maņ varbyut suiti ir nasvareigi, varu bez jūs iztikt (īsasmej). Ka tys ir atvārts vaicuojums interpretacejai, tod kotrs varim interpretēt, kai kuram pateik. Voi ari mums nav interpretacejis i itys vyss ir myusu montuojums. Ka vyss, ta vyss – nu Zylupis da jiurys. Maņ nav nikaida naida pret tim naboga cylvākim ventenim, kurūs vyslaik maņ “buož sejā”, ka niu byus tod ari juorunoj tai. Nu Dīva deļ – ka byus juoīsavuica, maņ ir golva iz placu, varu īsavuiceit, nav problemu. Voi līvi, kurūs faktiski vaira nav, tys ir i muns pīnuokums paleidzēt, kab pavysam napagaist. Maņ natraucej dzeivuot nivīns kulturys montuojums, ni izlūksnis, ni volūdys – tys vys gols golā ir ari muns. A deļkuo pret latgaliskū ir taids vaicuojums, ka nav vajadzeigs…? Ka jau nu suokuma byutu aizguojuse runuošona cytā leiminī, cyti dorbi izgleiteibā, vītu identifikacejuos, tod nabyutu vajadzeibys itū vysu vēļ arviņ cyluot.”

Saruna par latgalisko, par svarīgo Latgalē, par sava ceļa meklējumiem un sevis gruzdēšanu ar aizkadra cilvēku, video/kino operatoru SERGEJU ČAKĀNU.

Lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

 Abonējiet žurnālu “A12”, tas ir izdevīgāk un ērtāk.

Abonē žurnālu “A12”!

Žurnāla “A12” rudens aicinājums – abonēšana 2022. gadam ir sākusies! Arī turpmāk par dzīvi un cilvēkiem Latgalē un pasaulē. Latviskā dzīvesziņa, kultūra, uzņēmīgi cilvēki laukos un pilsētā tepat un pasaules metropolēs. Dzīves grūtības pārvaroši un iedvesmojoši dzīvesstāsti, vēsturiski ceļojumi laikā un telpā, neticami atklājumi un pārdzīvojumi. Tas viss žurnālā “A12” sešas reizes gadā. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, un žurnāls nebūs jāmeklē kioskos.
Kur slēpjas mūsu spēks un kā uzvarēt dzīvi, to mēs uzskatām par svarīgāko un dalāmies ar saviem lasītājiem.