Tag: #māksla

Māksla un pieprasījums

INESE BRANTS, māksliniece: „Māksliniekiem tagad sarežģīti laiki, jo laikmetīgā māksla virzās uz konceptuālo pusi, kļūst svarīga ideja, bet mazsvarīga – tās realizācija, jo pietiek ar digitāliem risinājumiem, pat instalācijas iziet no aprites. Turklāt cilvēks šajos laikos ir ļoti mobils, mainās sadzīves ieradumi un ikdienā lietojamie trauki. Sabiedriskajā ēdināšanā liek akcentu tikai uz trauku dizainu, no kuriem veido kompozīcijas. Latgales keramika ir kļuvusi melna, kopš tiek atklāta svina migrācija no trauka uz ēdieniem. Tiek izgudrotas maz svinu saturošas masas. Līdz ar to parādās kaut kas cits. Un mobilais cilvēks ir tendēts uz minimālismu – lai mazāk mantu. Nav tā kā vecos laikos, bija galda kultūra, jāuzņem viesi, jāuzklāj galds, vajag servējamos traukus, bija etiķete, kā tam visam jānotiek. Tāpēc trauku fabrikas gadiem ilgi ir ražojušas servīzes, bet kuram tagad vajag servīzi ar kafijas kannu? Pārsvarā nevajag nevienam. Mainās komplektācija traukiem, ko cilvēks pērk lietošanai. Viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, – čemodāns ar mantām. Sadzīve sabiedrībā ir izmainījusies, māksla kā patēriņa produkts ir maz pieprasīta. Tikai kolekciju priekšmets.”

Šīs un citas atziņas meklē žurnālā “A12”.

Foto: Māris Justs, attēlā Marutas Raudes (1965‒2018) mākslas darbi.

Krišjānis Norvelis par dzīves vērtībām

Krišjānis Norvelis žurnālam “A12” saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

“Dzīves pieredze ir vajadzīga, lai ir, ar ko salīdzināt. Tas saistīts ar briedumu, saproti, ka laiks skrien, ka vairs nekas neatkārtojas. Tas, ko mēs piedzīvojam, pieder mums. Gribas laiku piebremzēt, vairs pašam neskriet tik ļoti, bet dzīvot tuviniekiem. Ļoti vienkārši: pamatvērtības ir tās svarīgākās vērtības – ģimene un  bērni. Bet vai darbi izdarīti, vai neizdarīti – vienā brīdī vairs nav tik svarīgi.”

Šo un citu interviju varoņu atziņas lasiet žurnālā “A12”.

Zudušā dārza meklējumos

Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
Žurnāla jaunajā numurā par Marutas Raudes darbiem, skatījumu un personību – mākslas sarunas ar ALFU RAUDI un INESI BRANTS.

RABARBERS MĀLA KALNĀ

Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
Bet maija lietus tomēr ir citādāks, caurspīdīgi zaļgans, urdošāks un cerīgāks, tāds, kas modina saknes, kas neļauj gulēt ne ozolzīlēm, ne cilvēkiem, kas izmērcē mālus, lai pielīp apaviem. Akminīšu mālus ir grūti notīrīt, no tiem ir grūti tikt vaļā, tas ievelk sevī un neļauj aiziet projām.
Evalda dzīvesbiedre, mākslas vēsturniece EVIJA VASILEVSKA šajos mālos ir iestigusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tagad viņa kopā ar bērniem, Elvīru, Elizabeti un Eliāsu, ir apņēmusies atdzīvināt Akminīšus, vietu, kura tik daudziem Latvijā saistās ar Latgales podniecību. Te veidojās Tradicionalūs Zineibu tureituoju bīdreiba Pūdnīku skūla, kur ap Evaldu Vasilevski pulcējās talantīgi jaunieši, lai uzturētu un koptu tradicionālajā mantojumā balstītu jaunradi. Nu jau Akminīšu ceplis trīs reizes ir izkurināts, nupat uz cepļa kurināšanu podnieki pulcējās pirmsjāņos, 19. jūnijā, gluži kā toreiz, kad to darīja Evalds. Tajā tika apdedzināti arī Evijas veidotie trauki. 2019. gadā tika izdota viņas apjomīgā grāmata par Evaldu Vasilevski. Tagad iecerēts lielāks darbs par mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Bet – pāri visam ir rūpes par bērniem un Akminīšu māls, kas ir pārpilns ar visādām zīmēm.
Visu Anna Rancāne rakstu lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Būt patiesam

“Svarīgi, lai attiecības veidotos patiesas, citā reizē ir būtiski izrunāt kaut ko netīkamu, tomēr līdz galam – lai attiecības neveidojas uz meliem. Komunikāciju mēs veidojam paši, taču attiecībās ir divi cilvēki. Ja mēs domājam, ka šis cilvēks ir tāds un šitāds, tad tas nozīmē, ka šis cilvēks ir izveidojies tāds attiecībā uz mums pašiem. Ja viņš tāds ir, tad arī tu tāds esi. Attiecības ir kā pingpongs. Tu pasmaidīji – tev pasmaidīs, tu rupji atbildēji – tev atbildēs tāpat. Ja mēs kritizējam citu cilvēku, tad faktiski mums jāsaka nevis „viņš”, bet „es” tā vietā. Attiecības sāk veidoties tieši no mums, kā mēs runājam ar citiem.”
Jau sesto gadu pēc kārtas tika pasniegta Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā, un šogad par darbu „Otrie Ziemassvētki” to ieguva māksliniece AGRA RITIŅA. Gleznotāja jūtas gandarīta un atzīst, ka dzīvē ir daudz mācījusies un iedvesmojusies no Jāzepa Pīgožņa mākslas.
Žurnālā lasiet Agras Ritiņas dzīves vērojumus.
Foto: Evija Pušmucāne.
Abonējiet žurnālu “A12” nākamajam gadam, un žurnāla lappusēs jūs gaida tikšanās ar Latgales māksliniekiem, amatniekiem, dažādu arodu meistariem un jaunajiem uzņēmējiem.

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Mākslinieks Aivis Pīzelis

Jaunajā žurnāla numurā sarunājamies ar mākslinieku AIVI PĪZELI – uzzinām, kādas ir viņa sajūtas un novērojumi šajā sarežģītajā laikā, kā sokas darbi un kas ir viņa mūzīgais dzinējs.
Interviju lasiet jūnija/jūlija numurā.
Foto: Anrijs Požarskis

Brīvība taureņa spārnos

Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri. Žurnāls A12 mākslas sarunās tiekas ar gleznotāju VIJU STUPĀNI, kuras darbos un krāsās ir mūžīgais jautājums – kā atklāt laimi un radīt skaistumu.

Iesācēja brīvība un veiksme

Bērnības uztveres atraisītību var radīt arī labi pedagogi. Vija Stupāne mācījās Rēzeknes Mākslas koledžā, apgūstot dekoratora un interjera prasmes. Pēc tam studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Atmiņā ir palikusi skolotāja Silvija Kuzmina, kura izveidoja pamatus sulīgai glezniecībai. „Viņa mums gleznošanā atļāva darīt, ko vien gribi, – veidot kolāžas, jaukt krāsas un līnijas, es eļļu pirmo reizi paņēmu, un man tā iepatikās. Uzreiz uzliec un ir spīdums. Gleznoju, bija ziedi, bet nebija bailes izmantot krāsas, veidojām faktūras. Tajā laikā es jutos vienreizēji – tu redzi audeklu un ir atļauts viss. Tās gleznas tad ir brīvas, tik brīvas, un man patīk. Kad mācījāmies gleznošanu, mēs taču neko nedomājām. Arī tagad es cenšos tos glezniecības likumus pārkāpt, jo es gleznoju sajūtas. Sajūtas ir dažādas, kā spēle – gaismas, krītošas ēnas, taureņa lidojums. Taureņu mākonis. Brīvība. Ļoti vēlos tagad to gleznošanas brīvību, kura bija tad, kad mācījos skolā.”
Māksliniece atceras pašu pirmo izstādi Aglonas vidusskolā, kurā no 14 darbiem uz mājām tika atvests tikai viens, bet pārējie atrada saimniekus. „Man daži darbi ir tik mīļi, es tos novērtēju citādāk. Viens no tādiem darbiem ir „Taureņi”, pabijis vairākās izstādēs. Man taureņu tēma patīk. Es to gleznu uzgleznoju vienā rāvienā, pētīju enciklopēdijā formas un spārnus, visu to kompozīciju izveidoju un vakarā vērtēju, kas ir sanācis. Tā nebija speciāla kompozīcija, bet tur ir taurenis, kurš lido projām. Man tā ir kā zīme, jo glezna tapusi neapzināti.”

Pilnu Ināras Groces rakstu par mākslinieci Viju Stupāni lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.

Foto: Māris Justs

Turpināt lasīt