Tag: #māksla

Piešķirt jaunu jēgu

Mākslinieks ANDRIS KAĻIŅINS Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis scenogrāfa izglītību un kā izrāžu vizuālā tēla veidotājs sevi pierādījis jau vairākos teātros. Beidzamajā laikā par Andri vismaz tikpat daudz var dzirdēt arī kā par gleznotāju – aizvadītā gada laikā viņam bijušas vairākas personālizstādes. Jaunākā no tām – “Baltā zāle” mākslas telpā TUR – nokļuva arī “Purvīša balvas” žūrijas redzeslokā. Andra gleznas ir vienkrāsainas, to vēstījums uzticēts konkrētās krāsas īpašībām. Minimālisms raksturīgs arī viņa scenogrāfijas darbiem.

Kur meklējams Andra Kaļiņina mākslas ceļa sākums – lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.

Foto Agnese Zeltiņa

Tautas mākslas vēstījuma gleznas

Ukrainiete LILIJA MALIAROVA Rēzeknē dzīvo kopš pērnā gada jūnija. Lilijas grafiks ir ļoti piesātināts – nupat atklāta pirmā gleznu personālizstāde Rēzeknes novada pašvaldības administrācijas ēkā, daudz laika tiek veltīts bērniem, līdzās darbam mācības autoskolā, vēl pošanās ciemos uz Ukrainu, lai bērnu brīvlaikā apciemotu savus un vīra vecākus. Skatoties uz plaukstošo jauno sievieti, grūti iedomāties, ka viņa gājusi cauri dzīvošanai okupētajā Izjumā, karā zaudēts vīrs, bēgšana no kara cauri visai Krievijai bez graša kabatā, pilnībā paļaujoties uz krievu brīvprātīgo palīdzību. Un nonākšana Latvijā, lai mēģinātu sākt dzīvi no jauna. Par ukraiņu gara spēku, mākslu un sadzīvošanu ar kara radītajām traumām žurnāla “A12” saruna ar Liliju Maliarovu.
Lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Bagāžā Latgales pērles un Silaunieku boika

Šķiet, ka INESI ROZI no Cēsu novada Drabešu muižas amatu mājas un folkloras kopas “Ore” kā spilgtu Vidzemes folkloras norišu kurbulētāju un pārstāvi zinu tikpat ilgi, cik pati esmu aktīva folkloras nozares procesos. Tie ir vairāk nekā piecpadsmit gadi. Taču tikai pavisam nesen ar lielu izbrīnu uzzināju, ka šī rosīgā vidzemniece ir dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Par Latgales dzimtas biezajām saknēm, darbošanos folkloras laukā un piederības robežām – tie ir šīs sarunas ceļi, tiekoties Drabešu muižā starp koklēm, Āraišu ezera teikas māla āzīšiem un raibi austo lakatu rakstiem.

Edītes Husares sarunu ar Inesi Rozi lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.

Foto Edīte Husare, portāls Lakuga.lv

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Pelēkās dūmakas vilinājums

Vai pilsētas veido tās iedzīvotāji, vai arī pilsēta ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un attieksmes? Var droši teikt, ka Latgalē atpazīstamākie pievilkšanās punkti ir koncertzāle Rēzeknē – Latgales vēstniecība “Gors” – un Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Pateicoties šiem kultūras centriem, pilsētas ir iekļuvušas mākslas cienītāju apmeklējumu sarakstos. Par vides, sabiedrības un mākslinieka mijiedarbību sarunā ar zinātnieku, Marka Rotko centra vadītāju, centra izstāžu un ekspozīciju kuratoru, grafiķi un gleznotāju MĀRI ČAČKU. Jāpiebilst, ka šogad Māra glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas” bija nominēta “Kilograms kultūras” gada balvai vizuālajā mākslā.

“Daugavpils ir vieta, kas man simpatizē un kuru ar savu darbu gribu mainīt.”

“Kopš esmu Daugavpilī, esmu piedzīvojis tikai attīstību, nevis kritumu. Kā mākslinieks, kā cilvēks, kurš šeit dzīvo. Tas ir forši, ka Daugavpils attīstās, tā kļūst interesanta un mani motivē.”

“Jebkuru darbu veicot, jāstrādā ar pilnu atdevi. Neatkarīgi no tā, kur fiziski un ģeogrāfiski atrodies un kur esi cēlies, tas jau ir otršķirīgi. Svarīgākais pašam cilvēkam ir process un rezultāts, uz kuru ir tiecies un gājis, strādājis, un, ja tas ir patiess un dabisks, tas parasti tiek novērtēts jebkurā jomā – vai tā ir vizuālā māksla, vai mūzika.”

Interviju ar MĀRI ČAČKU lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Jurijs Berdņikovs

Klimats, Namībija un laime

Lūznavas muižā kopš 19. marta aplūkojama rēzeknieša JĀŅA STARA fotoizstāde “Klimats, Namībija un laime”, kurā atspoguļoti autora iespaidi no pagājušā gada augusta triju nedēļu ilgā ceļojuma pa šo Āfrikas valsti, kur viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem bija ciemošanās pie Namībijas pamatiedzīvotājiem – himbām.

Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.

Namībija ir gana tālu no Latvijas, taču mums ir pietiekami daudz līdzīgu problēmu, arī tur ir klimata izmaiņas, ekoloģiskās problēmas, kovida pandēmija, tomēr cilvēki prot priecāties par dzīvi, neatkarīgi no materiālās pārticības. Tā ir savdabīga laimes filozofija, ko, acīmredzot, eiropiešiem nav viegli saprast. Varbūt mēs kaut ko no viņiem varam arī mācīties?

  “Es nedomāju, ka starp himbām un mums būtu milzīgs bezdibenis. Es to nejutu. Viņi rādīja mums savas dziesmas un dejas, bet mēs viņiem rādījām savas. Šī saprašanās bija vienādā līmenī. Mēs jau arī centāmies maksimāli draudzīgi izturēties, centāmies visu ko palīdzēt, un attieksme pret mums bija visnotaļ pozitīva.

Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”

Vairāk par Jāņa Stara Namībijā piedzīvoto, himbām un fotogrāfijām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no privātā arhīva.

Balsu pavēlnieks

5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.

Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs un no privātā arhīva

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Vai pietiek ar talantu vien?

Jaunais gads nāk ar savu spēku. Gaisā virmo apņemšanās enerģija. Apņemšanās ko mainīt, apgūt vai darīt ko jaunu, vai iet iesākto ceļu. Žurnāls “A12” turpinās arī šogad.

Gadumijas numurā metālmākslinieks ANDRIS SILAPĒTERIS rosina rīkoties, jo tikai ar darbošanos var attīstīt savus talantus un gūt panākumus.

Kas jūs iedvesmo radīt mākslu un cik liels spēks ir iedvesmai?

Kas iedvesmo? Dzīve. Katrs mirklis. Ja tu rītā piecelies priecīgs, ir labs laiks, ir ideja un domas, tad ķeries pie darba. Bet ja esi slinks, to iedvesmu var gaidīt un nesagaidīt. Ja pats nesāc strādāt vai piespiest sevi, tā var neatnākt. Iedvesma varbūt atrod dzejnieku, bet, strādājot ar materiālu, arī gleznotājam ir vajadzīgs darbs un gribēšana. Ja ļoti negribas, dari kaut ko citu, bet neslinko.

Talantam ir nozīme?

Jā, arī talantam ir nozīme. Ir jau gan studenti, gan arī absolventi, kuriem pietrūkst  kompozīcijas sajūtas, nav tā īstā pieskāriena. Taču bez mācīšanās un darba arī nekā nav. Talants viens pats bez trenēšanās nenesīs rezultātus. Arī metālistiem ir jābūt centīgiem un precīziem,  jābūt kompozīcijas izjūtai. Ar ļoti akurātu, precīzu darbu tu vari pārsteigt. Īpaši maza apjoma darbi, kā gredzentiņi, prasa precizitāti.

Jūsu lauku mājas atrodas Sēlijā, kur jūs, kā intervijas sākumā teicāt, īstenojat savas intereses. Kāpēc daudzi meklē patvērumu ārpus lielajām pilsētām?

Tās ir manu vecāku mājas. Puse nedēļas paiet laukos pa vasaru, ziemā jau retāk, tomēr katru nedēļu braucam. Sievai ir bites, man arī šis tas jāpiepalīdz. Par citiem man grūti pateikt, par sevi ir skaidrs – man tā ir bērnība, mana vectēva zeme. Smejos, ka esmu kā suns, kas apskrējis riņķi, tagad uz vecumu atkal atgriežas. Cilvēks sākt to novērtēt, jo ar laiku esi palicis gudrāks, jo te ir tas miers, un vari zīmēt, strādāt ar metālu un darīt, ko vien gribi. Restaurēju šķūni, pļauju zāli – arī tas ir radoši. Tas radošums pavada visu laiku – skolā, akadēmijā, ir izveidojies skatījums uz pasauli. Ir izglītība, lietas var novērtēt un izvērtēt, kas ir kas. Kārtojot savu lauku vidi ar mākslas izglītību, redzi, kur tad stādīt koku, jo te noder kompozīcija. Arī tas ir radoši. Nav obligāti radošumu meklēt darbā ar otu rokā vai vīli pie metāla. Pat liekot soli zaļajā zālē, veidojas faktūra. Un tur var saskatīt radošumu.

Visu interviju lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Inese Grizāne

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs