Tag: #abonēA12

A12 Nr.59, 2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā lasiet:

  • pārmaiņu laika filozofija par eiropeiskām vērtībām – aktuālajā intervijā teātra un kino režisore, dramaturģe Krista Burāne;
  • saruna ar diriģentu Jāni Grudulu, “Boņuka 2021” laureātu par mūža ieguldījumu;
  • kā justies droši un ko varam mācīties no himbām – intervija ar Jāni Stari, kura Āfrikā uzņemtās fotogrāfijas apskatāmas Lūznavas muižā;
  • kāpēc akvareļglezniecība – mākslinieces Elgas Pauras skatījums un pieredze;
  • kā 20 gadu laikā mainījusies Rēzekne – amerikānietes Kortnijas Kvīnas atklāsmes;
  • Ivara Matisova Rundēnu stāsts;
  • kas ir noslēpumainā Marija Dzeisla – meklējam atbildi;
  • fotogrāfa Igora Pliča radošās darbības devums Preiļiem un Latgalei;
  • pētniece, mākslas zinātniece Rūta Kaminska par Latgales sakrālo mantojumu, un citi stāsti.

Izvēlies dziļu lasāmvielu – žurnālu “A12”. Arī pārmaiņu laikos.

Atgādinām, ka žurnāla izdošanu varat atbalstīt, to iegādājoties kioskos un elektroniski, kā arī abonējot (23305181).

Vai pietiek ar talantu vien?

Jaunais gads nāk ar savu spēku. Gaisā virmo apņemšanās enerģija. Apņemšanās ko mainīt, apgūt vai darīt ko jaunu, vai iet iesākto ceļu. Žurnāls “A12” turpinās arī šogad.

Gadumijas numurā metālmākslinieks ANDRIS SILAPĒTERIS rosina rīkoties, jo tikai ar darbošanos var attīstīt savus talantus un gūt panākumus.

Kas jūs iedvesmo radīt mākslu un cik liels spēks ir iedvesmai?

Kas iedvesmo? Dzīve. Katrs mirklis. Ja tu rītā piecelies priecīgs, ir labs laiks, ir ideja un domas, tad ķeries pie darba. Bet ja esi slinks, to iedvesmu var gaidīt un nesagaidīt. Ja pats nesāc strādāt vai piespiest sevi, tā var neatnākt. Iedvesma varbūt atrod dzejnieku, bet, strādājot ar materiālu, arī gleznotājam ir vajadzīgs darbs un gribēšana. Ja ļoti negribas, dari kaut ko citu, bet neslinko.

Talantam ir nozīme?

Jā, arī talantam ir nozīme. Ir jau gan studenti, gan arī absolventi, kuriem pietrūkst  kompozīcijas sajūtas, nav tā īstā pieskāriena. Taču bez mācīšanās un darba arī nekā nav. Talants viens pats bez trenēšanās nenesīs rezultātus. Arī metālistiem ir jābūt centīgiem un precīziem,  jābūt kompozīcijas izjūtai. Ar ļoti akurātu, precīzu darbu tu vari pārsteigt. Īpaši maza apjoma darbi, kā gredzentiņi, prasa precizitāti.

Jūsu lauku mājas atrodas Sēlijā, kur jūs, kā intervijas sākumā teicāt, īstenojat savas intereses. Kāpēc daudzi meklē patvērumu ārpus lielajām pilsētām?

Tās ir manu vecāku mājas. Puse nedēļas paiet laukos pa vasaru, ziemā jau retāk, tomēr katru nedēļu braucam. Sievai ir bites, man arī šis tas jāpiepalīdz. Par citiem man grūti pateikt, par sevi ir skaidrs – man tā ir bērnība, mana vectēva zeme. Smejos, ka esmu kā suns, kas apskrējis riņķi, tagad uz vecumu atkal atgriežas. Cilvēks sākt to novērtēt, jo ar laiku esi palicis gudrāks, jo te ir tas miers, un vari zīmēt, strādāt ar metālu un darīt, ko vien gribi. Restaurēju šķūni, pļauju zāli – arī tas ir radoši. Tas radošums pavada visu laiku – skolā, akadēmijā, ir izveidojies skatījums uz pasauli. Ir izglītība, lietas var novērtēt un izvērtēt, kas ir kas. Kārtojot savu lauku vidi ar mākslas izglītību, redzi, kur tad stādīt koku, jo te noder kompozīcija. Arī tas ir radoši. Nav obligāti radošumu meklēt darbā ar otu rokā vai vīli pie metāla. Pat liekot soli zaļajā zālē, veidojas faktūra. Un tur var saskatīt radošumu.

Visu interviju lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Inese Grizāne

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Pieņemt citu izvēles

Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.

Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.

 

            Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?

Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.

Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.

Foto Māris Justs

Gaidot Ziemassvētkus

Sirsnīga dāvana Ziemassvētkos – žurnāla “A12” abonements 2022. gadam!

Žurnāls “A12” ir vienīgais drukātais medijs Latvijā, kura mērķis ir Latvijas autentiskākās sastāvdaļas – Latgales reģiona cilvēku – un procesu atspoguļošana. Žurnāls “A12” ir radīts, lai šo atšķirīgo Latgales kultūrtelpu mentāli un informatīvi integrētu Latvijas mediju telpā un celtu pašu iedzīvotāju pašapziņu un uzņēmību, saglabātu gan tradicionālo kultūras mantojumu, gan meklētu jaunus attīstības virzienus.

 

Būt patiesam

“Tas patiesais parasti ir bez sarežģītas dramaturģijas. Gudrība, lai pasaulē kaut kas būtisks nenojūk, – darīt vienkāršas lietas, ieliekot sirdszināšanas un rūpību. Un sirsnību. Un vienalga, kur tas notiek un kādai mērķauditorijai. Vai attālākā Latvijas pierobežā, gludinot sakrālā rita sedziņas, vai audzējot straujus rikšotājus, vai arī dziedot ārijas uz pasaules slavenākajām skatuvēm. To sirsnību vajag tieši šajā brīdī, jo „citreiz” var nozīmēt – nekad.”

Ināra Groce, žurnāla “A12” redaktore

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare

Kā veicas tūrismam?

Katru gadu Latvijas Lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs” piešķir vai atjauno vides kvalitātes zīmi „Zaļais sertifikāts” lauku tūrisma uzņēmumiem, kuri ievēro videi draudzīgas saimniekošanas principus. Šogad no 23 sertifikātiem četrus ir saņēmušas Latgales viesu mājas ‒ „Paradīzes” Balvu novadā, Aglonas pusē „Upenīte”, viesu māja „Mežinieku mājas” un “Zaļā sala” Rēzeknes novadā.
„Zaļās salas” saimniece RITA TĒRAUDA dalās tūrismam nepieredzētu laiku pārvarēšanas pieredzē, uzsverot, ka veiksmes pamatā ir iegūtās prasmes sabiedriskajās organizācijās.
Žurnāla “A12” rubrikā “Es un mēs” lasiet vairāk.

Foto:

Māris Justs