Tag: #metāls

Vai pietiek ar talantu vien?

Jaunais gads nāk ar savu spēku. Gaisā virmo apņemšanās enerģija. Apņemšanās ko mainīt, apgūt vai darīt ko jaunu, vai iet iesākto ceļu. Žurnāls “A12” turpinās arī šogad.

Gadumijas numurā metālmākslinieks ANDRIS SILAPĒTERIS rosina rīkoties, jo tikai ar darbošanos var attīstīt savus talantus un gūt panākumus.

Kas jūs iedvesmo radīt mākslu un cik liels spēks ir iedvesmai?

Kas iedvesmo? Dzīve. Katrs mirklis. Ja tu rītā piecelies priecīgs, ir labs laiks, ir ideja un domas, tad ķeries pie darba. Bet ja esi slinks, to iedvesmu var gaidīt un nesagaidīt. Ja pats nesāc strādāt vai piespiest sevi, tā var neatnākt. Iedvesma varbūt atrod dzejnieku, bet, strādājot ar materiālu, arī gleznotājam ir vajadzīgs darbs un gribēšana. Ja ļoti negribas, dari kaut ko citu, bet neslinko.

Talantam ir nozīme?

Jā, arī talantam ir nozīme. Ir jau gan studenti, gan arī absolventi, kuriem pietrūkst  kompozīcijas sajūtas, nav tā īstā pieskāriena. Taču bez mācīšanās un darba arī nekā nav. Talants viens pats bez trenēšanās nenesīs rezultātus. Arī metālistiem ir jābūt centīgiem un precīziem,  jābūt kompozīcijas izjūtai. Ar ļoti akurātu, precīzu darbu tu vari pārsteigt. Īpaši maza apjoma darbi, kā gredzentiņi, prasa precizitāti.

Jūsu lauku mājas atrodas Sēlijā, kur jūs, kā intervijas sākumā teicāt, īstenojat savas intereses. Kāpēc daudzi meklē patvērumu ārpus lielajām pilsētām?

Tās ir manu vecāku mājas. Puse nedēļas paiet laukos pa vasaru, ziemā jau retāk, tomēr katru nedēļu braucam. Sievai ir bites, man arī šis tas jāpiepalīdz. Par citiem man grūti pateikt, par sevi ir skaidrs – man tā ir bērnība, mana vectēva zeme. Smejos, ka esmu kā suns, kas apskrējis riņķi, tagad uz vecumu atkal atgriežas. Cilvēks sākt to novērtēt, jo ar laiku esi palicis gudrāks, jo te ir tas miers, un vari zīmēt, strādāt ar metālu un darīt, ko vien gribi. Restaurēju šķūni, pļauju zāli – arī tas ir radoši. Tas radošums pavada visu laiku – skolā, akadēmijā, ir izveidojies skatījums uz pasauli. Ir izglītība, lietas var novērtēt un izvērtēt, kas ir kas. Kārtojot savu lauku vidi ar mākslas izglītību, redzi, kur tad stādīt koku, jo te noder kompozīcija. Arī tas ir radoši. Nav obligāti radošumu meklēt darbā ar otu rokā vai vīli pie metāla. Pat liekot soli zaļajā zālē, veidojas faktūra. Un tur var saskatīt radošumu.

Visu interviju lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Inese Grizāne

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule