Tag: #kalējs

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule