Tag: #neatkarīgiviedokļi

Ko maskavietis dara Blontos?

KONSTANTĪNS BEĻSKIS ir dzimis maskavietis, lielāko daļu savas dzīves arī tur pavadījis. Bērnībā ar tēvu sanācis vairākas reizes atbraukt uz Latviju (pamatā Rīgas un Jūrmalas apkārtne), vēlāk Konstantīns atbilstoši vienai no savām darbības jomām par Latviju sagatavoja tūrisma ceļvedi, kura beigu daļā atrodamas arī dažas lapaspuses par Latgali. Līdz 2014. gads kļuva par lūzuma punktu daudzu krievu prātos – Krimas aneksija, faktiskais karš ar kaimiņvalsti Ukrainu un pieaugošais dažāda veida represiju apmērs pašu valstī lika apsvērt arī dažādus „plānus B”. Lai arī Konstantīna tuvs radinieks dzīvo Vācijā, pašam viņam atrodama saikne ar izraēļu cilti, pavisam labas franču valodas zināšanas… tomēr izvēle krita par labu Latgalei, kuru ar Maskavu šķir tikai nedaudz vairāk kā sešu stundu brauciens pie mašīnas stūres. Tagadējā Ciblas novada Blontu ciemā tika atrasta piemērota mājiņa, tā iegādāta, sakārtota, un nu jau vairākus gadus liela daļa Konstantīna dzīves rit tieši šajā pusē robežas. Apzināti vai neapzināti viņš jau ir kļuvis par mūsējo. Konstantīns bez jelkāda patosa atzīst, ka Latgali viņš patiesi iemīlējis.
Žurnāla „A12” aktuālajā numurā – neliels ieskats trīs stundu aizraujošajā sarunā ar Konstantīnu Beļski.

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Lai veldzē daba!

Kā tikt galā ar šo visai savādo pandēmijas posmu? Mūsu novērojumi liecina, ka cilvēki spēku rod dabā – daba dziedē, attīra, iedvesmo turpmākai dienai un turpmākam ceļam.
Jaunajā žurnāla “A12” numurā grupu „Green Novice”, „Inde Indive”, „DeLight” bundzinieks VALDIS METLĀNS, pēc profesijas būvinženieris, atzīst, ka beidzamos 10-15 gados reģionālo ceļu stāvoklis ir manāmi uzlabojies – un viņš pats par to ir pārliecinājies, izbraukājot gandrīz visus Latgales ceļus un celiņus, reizē atklājot arvien jaunus brīnumskaistus dabas skatus, kas veldzē dvēseli. Īpaši gleznaini apvidi, Valdaprāt, ir Rogovka, Lendži, llzeskalns, Bērzgale… Skaistums ir arī Krāslavas novada pierobežā – Indrā, Dagdā, Bukmuižā… Tāpat Aglonā, Aulejā, Rušona ezera apkārtnē…
Aicinām par iedvesmas brauciena galveno ceļu izvēlēties A12 – ceļu uz Latgali, no kura nogriezties uz šaurākām taciņām, lai iepazītu Latgales apslēptos dārgumus, un, protams – lai jūsu ceļvedis ir žurnāls “A12”, kurā var vairāk uzzināt par Valdi un citiem mūsu stāstu varoņiem.
Foto: Inese Grizāne

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Biedrības Latgalē

Īstenot sapni, kurš iecerēts pirms 30 gadiem, radīt vilkmi vietējai sabiedrībai un rosināt Ziemeļlatgales atklāšanu. Tās ir tikai dažas lietas, kuras īsteno MARUTA CASTROVA, Balvu biedrības „Ritineitis” un pieaugušo izglītības centra „Azote” vadītāja.
Ritineitis ir kustības simbols, kurš raksturo Marutas daudzveidīgo darbību – Balvu tautas teātra režisore un aktrise, pasākumu un svētku organizētāja un vadītāja, ir veidojusi netradicionālas modes skates, pagalmu svētkus bērniem un pirts svētkus, ikgadējos koncertus uz Balvu ezera „Mūzika saulrietam”, vada tālākizglītības centru, un vēl daudzos notikumos tiek iesaistīti pilsētas un novada cilvēki. „Ritineitis” radās kā neformālas grupas apzīmējums. Latgalisks nosaukums, pateicoties Rutai Cibulei, kura līdzās kultūras sadarbības partneriem Alūksnē un Gulbenē ir piesaistījusi arī latgaliešus.
Rubrikā “Es un mēs” lasiet par biedrības “Ritineitis” aktivitātēm, žurnālā arī par citu Latgalē darbojošos biedrību darbību.
Foto: Māris Justs

Patiesi. Dziļi. Skaisti.

Šogad svētku laiks kluss, gaišs un balts.
Mēs, žurnāls “A12”, radām jums, akcentējot pozitīvo, aktuālo, iedvesmojamies paši un iedvesmojam jūs. Tiekamies arī 2021. gadā!
Abonēt ir droši un ērti. Abonēšanas indekss 2472.