Tag: #abonēšanasindekss2472

Veiksmes pietura Līvānos

Žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā lasiet par Biedrība ”Baltā māja”, kas ir viena no ilgāk pastāvošajām biedrībām Līvānos. Sarunājamies ar biedrības vadītāju INGUNU BADUNI.
Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus?
“Ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”
Foto: Evija Pušmucāne

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!

Ļautīs dzeivis nūtikšonom

Pyrma pīcu godu julī Rēzeknē tyka attaiseita Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeja, kas gatavej ziņu materialu, raidejumus i viestej Latvejis Radejis vysūs kanalūs par nūtikšonom, cylvākim i procesim Latgolys regionā. Producente KARINA VAŽNAJA ir studejis mozuok radzamais cylvāks, nu, kai soka studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa, Karina ir jūs dvēsele, gradzyns, kas vysus satur kūpā. Kod eisu šaļti i maņ pošai saguoja byut Karinys kolegei, cīši apbreinuoju juos spieju ar smaidu atrysynuot vysys saspringtuos situacejis i „apdzēst” pādejuo breiža guņsgrākus, vadeit procesus i vajadzeibys gadīnī ari pošai byut ziņu bolsam.
Interveja ar Karinu jaunajā žurnala “A12” numerī.

AR LAIVU PA MALTAS UPI

Ir iestājusies vasara, un atpūtnieki steidz pilnvērtīgi piepildīt jūnija siltās dienas. Laiks ir kā radīts laivu izbraucieniem, arī žurnāla “A12” rakstu autors Ivars MATISOVS, ģeogrāfs, laivotājs ar pieredzi, dalās iespaidos par braucienu ar laivu pa Maltas upi, žurnālā aprakstot līkločus un šķēršļus, kas sastopami pa ceļam. Rakstā uzzināsiet dažus pamatfaktus par Latvijas un Latgales upēm, Maltas ciemu, Maltas upes augšteci, upes izteku, Maltas pieteku Baldu un gūsiet atbildi, kāpēc Maltas upi autors sauc par džungļu upi.
Fragments no raksta/laivu brauciena iespaidi:
“2008. gadā, plānojot Rēzeknes Augstskolas ģeogrāfisko ekspedīciju ar topošajām ģeogrāfijas skolotājām Annu, Inu, Initu, Jekaterinu un Ludmilu uz borta, bez liekas šaubīšanās nolēmu airējumu sākt tieši Maltečkā. Pirms ceļa ieturējuši nelielu azaidu un uztaisījuši komandas kopbildi, gana siltā jūnija vidus priekšpusdienā uz optimistiskas nots devāmies pretim piedzīvojumiem, bet drīz vien smaidu ekspedīcijas dalībnieku sejās nomainīja nopietnība, tad – izmisums un visbeidzot arī bezcerība. Nieka septiņu gadu laikā idilliskā ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai – bebru un vēja gāzti koki ar apskaužamu regularitāti, ik pa laikam sēkļi un negaidītas bedres upes gultnē un kā kronis visam – garlaicīgi nokrišņi lietus veidā ar arvien pieaugošu intensitāti. Strauji tuvojās vakars – kaut kur pasaules malā bez jebkādām saziņas iespējām ar radiem un tuviniekiem notika piemērotas vietas meklēšana naktsmītnei. Beidzot upes labajā krastā pamanījām meža pļaviņu, kur uzsliet teltis un iekurināt ugunskuru – 8 stundu laikā bijām veikuši nieka 10 km. Nobrāzumi, skrāpējumi, sasitumi, zilumi, šur tur piesūkušās dēles un neskaitāmi dažādu asinskāru insektu kodumi bija mūsu tās dienas darba augļi, ko papildināja samirkušas teltis un vietām slapji guļammaisi piķa melnās nakts stundās.
Par laimi, pa nakti lietus norima, rīts atnāca ar spožu sauli un arī diena pamazām iesila – Maltas upe kļuva manāmi platāka un nu bezbēdīgi līkumoja pa meliorētajām palieņu pļavām, savukārt bebru aizsprosti bija pagaisuši kā nakts murgi. Īsi pirms Baldas ietekas Maltas upe strauji mainīja tecējuma virzienu no rietumiem uz ziemeļiem un tālāk tecēja jau pa regulētu un iztaisnotu gultni. Ekspedīcijas dalībnieki atguva dzīvesprieku un čakli turpināja veikt vides kvalitātes pētījumus, piemēram, nosakot Maltas upes ūdens PH līmeni, ūdens cietību un elektrovadītspēju, kā arī hlorīdu, kalcija karbonātu, amonija jonu un fosfātu koncentrāciju ūdenī. Konstatējām, ka ūdens kvalitāte Maltā ir laba un arī bioloģiskā daudzveidība upē un tās krastos ir liela – baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes lielā daudzumā, savukārt neilgi pirms Maltas ciemata tika pamanīts pat tik rets un eksotisks Latvijas ornitofaunas pārstāvis kā spoži zilais zivju dzenītis.”

 

 

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Baudiet vasaru kopā ar žurnālu “A12”!

Divskani „uo” var apzīmēt divējādi

Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā Vinetas Vilcānes rakstā minēti septiņi interesanti fakti par latgaliešu valodu. Lūk, viens no tiem.
Divskani „uo” var apzīmēt divējādi
Latgaliešu vidū daudz šķēpu tiek lauzts un emocionālu strīdu aizvadīts par divskaņa „uo” jeb „ō” lietojumu mūsdienās. Tomēr velti tas tiek darīts.
20. gadsimta 20. gados uzsāka darbu pie latgaliešu rakstu valodas standarta izveides, tas notika garīdznieka, valodnieka Pītera Stroda vadībā. 1929. gadā Latvijas Izglītības ministrija apstiprināja Latgaliešu pareizrakstības noteikumus, kurus nereti dēvē par „Stroda rakstību” vai arī par „veco rakstību”. Saskaņā ar tiem „slavenais divskanis” bija pierakstāms kā „ō”. Tomēr jau tolaik P. Strods atzina, ka šo divskani labāk būtu pierakstīt ar diviem burtiem – „uo”. Par to viņš rakstījis žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada 7. numurā: „Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas īvest, tys ir, byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols [..] Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā.”
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās darbs pie latgaliskā izkopšanas, tajā skaitā pilnveidoja latgaliešu rakstu valodas noteikumus, ņemot vērā arī P. Stroda un viņa savulaik vadītās komisijas darbu un ieceres. 2007. gadā Valsts valodas centrs apstiprināja Latgaliešu rakstības noteikumus. Tos nereti mēdz dēvēt par „jauno rakstību”, tādējādi pretnostatot 1929. gada pareizrakstības noteikumiem, lai gan tas nav korekti. Par tā sauktās „vecās rakstības” simbolu palika divskanis „ō” pretstatā tā apzīmējumam ar diviem burtiem – „uo”, kura lietošanu paredz 2007. gada noteikumi. Mūsdienu latgaliešu valodas kopēju, kuri raksta saskaņā ar 2007. gada noteikumiem, virzienā, jo īpaši no vecākās paaudzes cilvēku puses, tiek raidīti pārmetumi par latgaliešu valodas kropļošanu un latgalisko vērtību nodošanu, piesaucot arī pieminēto divskani, kurš tagad esot rakstāms nepareizi.
Grūti saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un daļa cilvēku dzīvo maldos, jo 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi pieļauj divskaņa “uo” apzīmēšanu arī ar “ō”. Katrs rakstīt gribētājs var izvēlēties sev ērtāko variantu.
Pārējos faktus par latgaliešu valodu uzziniet žurnāla aktuālajā numurā.

Ko maskavietis dara Blontos?

KONSTANTĪNS BEĻSKIS ir dzimis maskavietis, lielāko daļu savas dzīves arī tur pavadījis. Bērnībā ar tēvu sanācis vairākas reizes atbraukt uz Latviju (pamatā Rīgas un Jūrmalas apkārtne), vēlāk Konstantīns atbilstoši vienai no savām darbības jomām par Latviju sagatavoja tūrisma ceļvedi, kura beigu daļā atrodamas arī dažas lapaspuses par Latgali. Līdz 2014. gads kļuva par lūzuma punktu daudzu krievu prātos – Krimas aneksija, faktiskais karš ar kaimiņvalsti Ukrainu un pieaugošais dažāda veida represiju apmērs pašu valstī lika apsvērt arī dažādus „plānus B”. Lai arī Konstantīna tuvs radinieks dzīvo Vācijā, pašam viņam atrodama saikne ar izraēļu cilti, pavisam labas franču valodas zināšanas… tomēr izvēle krita par labu Latgalei, kuru ar Maskavu šķir tikai nedaudz vairāk kā sešu stundu brauciens pie mašīnas stūres. Tagadējā Ciblas novada Blontu ciemā tika atrasta piemērota mājiņa, tā iegādāta, sakārtota, un nu jau vairākus gadus liela daļa Konstantīna dzīves rit tieši šajā pusē robežas. Apzināti vai neapzināti viņš jau ir kļuvis par mūsējo. Konstantīns bez jelkāda patosa atzīst, ka Latgali viņš patiesi iemīlējis.
Žurnāla „A12” aktuālajā numurā – neliels ieskats trīs stundu aizraujošajā sarunā ar Konstantīnu Beļski.

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

Vinetys latgaliskais ryudejums

Soka “Vineta Vilcāne”, padūmoj „ Latgalīšu kulturys ziņu portalslakuga.lv”. Soka „lakuga.lv”, īguodoj Vinetu. Pādejūs ostoņu godu laikā, kas bīdreibys „Latgolys Studentu centrs” radeitajam portalam bejs skriejīņs kuopynuojumūs, Vineta voi vysuos lūmuos kai projektu vadeituoja, satura redaktore, žurnaliste i socialūs kontu administratore, voi viņ atseviškuos, bet naiztryukstūši kai projektu raksteituoja nūsacejuse portala gaitu. Itūgod Vineta beja nomināta

Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”

kai publiciste i latgalīšu volūdys entuziaste, a par latgalīšu volūdys populariziešonu portals jau bejs 2016. gods „Boņuka” laureatu pulkā. Pasarunuošona saīt par augšonu latgaliskajā, ari Vinetai tyvom temom – mozuoklītuotuos volūdys pasaulī i iedīņu viesture.

Losit žurnala jaunajā numerī!