Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs