Tag: #neatkarīgsmedijs

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs