Tag: #prese

Desmit kā viens

Pirmā no pamatiem celtā akustiskā koncertzāle Latvijā – Latgales vēstniecība “Gors” – maijā atzīmēs 10 gadu jubileju. “Gorā” notiek viss: koncerti, opera, balets, teātris, izstādes, kino, semināri, pat laulības un jubileju svinības. “Gors” ir kļuvis par Latgales seju. Desmit gadu garumā koncertzāle ir izveidojusi augstu kultūras dzīves kvalitātes latiņu. “Gora” vadītāja Diāna ZIRNIŅA un Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona RUPAINE ir svarīgākie zobratiņi sarežģītajā “Gora” mehānismā. Koncertzālē strādā no tās pirmsākumiem un, kā pašas teic, ir saslimušas ar “Goru”.

Par to, kāda bija GORA pirmā desmitgade, kā koncertzāles idejas autoriem izdevās izlauzties cauri apkārtējo neticības un skepses labirintu pirms GORA tapšanas un aizkulišu stāstus lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no privātā arhīva.

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Mūžīgs avantūrisma gars

Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj  viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.

Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Sabiedrības kolektīvā dimensija

Amerikāniete KORTNIJA KVĪNA no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.

Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.

Kāda ir Rēzekne Kortnijas Kvīnas skatījumā pirms 20 gadiem un kāda – tagad? Uzziniet, lasot žurnālu “A12”!

Foto Evija Pušmucāne

Marija reizē ir i nav Latgolā

Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.

Kas ir Marija Dzeisla – uzzynoj, losūt “A12”!

Eiropeiskām vērtībām jāuzvar

Tikties ar teātra un kino režisori, dramaturģi KRISTU BURĀNI sanāk vēl 36 stundas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krista sarunu papildina kara divdesmit pirmajā dienā. Bet arī pirmajā mūsu tikšanās laikā sarunā ieskanas gan karš, gan uzvaras priekšnojautas. Un, protams, Latgale. Dzimušas un augušas rīdzinieces un tagad cēsnieces Kristas nozīmīgākie Latgalei veltītie darbi ir pieteikuma “Daugavpils – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027” koncepcija, pērnvasar Rēzeknes teātra “Joriks” spēlētās, Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” dramaturģija.

Vairāk lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Daugavpils ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027

Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu  ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu  varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” ir viena no zināmākajām Eiropas iniciatīvām, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Latvijai šī ir jau otrā iespēja piešķirt kādai no pilsētām Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu. 2014. gadā nosaukums tika piešķirts divām Eiropas pilsētām – Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Ūmeo pilsētai Zviedrijā.

Vairāk uzziniet žurnālā „A12”.

Foto Santa Suhanova

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs