Atjaunotais nams pie Rēzeknes pilskalna sāka savu darbību pirms gada. Ambiciozais nosaukums “Brīvvalsts dārgumu nams” atspoguļo apkopotās kolekcijas būtību – te ir vēsturiski priekšmeti un liecības no dažādām privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no Latvijas Brīvības cīņām līdz Otrā pasaules kara sākumam. Pilsēta šādai ekspozīcijai izvēlēta tāpēc, ka lielākā tās daļa saistīta ar vēsturiskajiem notikumiem, kas norisinājās tieši Latgales teritorijā. Par cilvēku sasniegumiem un nopelniem liecina valsts, policijas, robežsardzes un lielāko organizāciju apbalvojumi, dokumenti, krūšu nozīmītes, medaļas, fotogrāfijas, formastērpi, kā arī citas unikālas tā laika vēstures liecības. Daudzi no šiem priekšmetiem ir atgriezušies no Vācijas, Amerikas un citām valstīm, uz kurieni tos, bēgot no dzimtenes kara gados, bēgļi bija paņēmuši līdzi kā dārgu un vērtīgu.
Žurnāla augusta/septembra numurā saruna ar dārgumu nama dizaineri Aigu VAITKUS un vadītāju Jolantu LEITĀNI.
Pirmā no pamatiem celtā akustiskā koncertzāle Latvijā – Latgales vēstniecība “Gors” – maijā atzīmēs 10 gadu jubileju. “Gorā” notiek viss: koncerti, opera, balets, teātris, izstādes, kino, semināri, pat laulības un jubileju svinības. “Gors” ir kļuvis par Latgales seju. Desmit gadu garumā koncertzāle ir izveidojusi augstu kultūras dzīves kvalitātes latiņu. “Gora” vadītāja Diāna ZIRNIŅA un Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona RUPAINE ir svarīgākie zobratiņi sarežģītajā “Gora” mehānismā. Koncertzālē strādā no tās pirmsākumiem un, kā pašas teic, ir saslimušas ar “Goru”.
Par to, kāda bija GORA pirmā desmitgade, kā koncertzāles idejas autoriem izdevās izlauzties cauri apkārtējo neticības un skepses labirintu pirms GORA tapšanas un aizkulišu stāstus lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto no privātā arhīva.
Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.
Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.
Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.
Lūznavas muižā kopš 19. marta aplūkojama rēzeknieša JĀŅA STARA fotoizstāde “Klimats, Namībija un laime”, kurā atspoguļoti autora iespaidi no pagājušā gada augusta triju nedēļu ilgā ceļojuma pa šo Āfrikas valsti, kur viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem bija ciemošanās pie Namībijas pamatiedzīvotājiem – himbām.
![]()
Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.
Namībija ir gana tālu no Latvijas, taču mums ir pietiekami daudz līdzīgu problēmu, arī tur ir klimata izmaiņas, ekoloģiskās problēmas, kovida pandēmija, tomēr cilvēki prot priecāties par dzīvi, neatkarīgi no materiālās pārticības. Tā ir savdabīga laimes filozofija, ko, acīmredzot, eiropiešiem nav viegli saprast. Varbūt mēs kaut ko no viņiem varam arī mācīties?
“Es nedomāju, ka starp himbām un mums būtu milzīgs bezdibenis. Es to nejutu. Viņi rādīja mums savas dziesmas un dejas, bet mēs viņiem rādījām savas. Šī saprašanās bija vienādā līmenī. Mēs jau arī centāmies maksimāli draudzīgi izturēties, centāmies visu ko palīdzēt, un attieksme pret mums bija visnotaļ pozitīva.
Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”
Vairāk par Jāņa Stara Namībijā piedzīvoto, himbām un fotogrāfijām lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto no privātā arhīva.
5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos.
Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.
Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto Māris Justs un no privātā arhīva
Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!
Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:
Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.
Vāka foto Māris Justs
Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.
Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.
Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?
Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.
Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.
Foto Māris Justs
Krīzē neizpaliek laba lasāmviela un filmu skatīšanās. Turpinot rakstu sēriju par Latgali un kino, šoreiz atcerēsimies trīs visai atšķirīgus, neviennozīmīgi vērtētus un tomēr pasaules slavu guvušus kino nozares dižgarus, kuru saknes meklējamas tepat Latgales, kā izrādās, kinematogrāfiski visai leknajā substrātā. Fridrihs Ermlers, Teuvo Tulio un Hercs Franks Ivara Matisova pētījumā un skatījumā jaunajā Žurnāls A12 numurā.
Lasi un atklāj pārsteidzošo.
#ŽurnālsA12, #kino, #kinopasaule, #Latgalesdižgari, #Latgale, #Latgalesmedijs, #Austrumlatvija, #kultūrasmedijs, #TeuvoTulio, #FridrihsErmlers, #HercsFranks, #Ludza, #Rēzekne, #Makašāni