Žurnāla “A12” augusta/septembra numurā lasiet:
• Par misijas apziņu Latgalē un pārmaiņu procesiem vietējā kopienā. Portugālietes Mafaldas un latgalieša Edgara savstarpējā sinerģija, dzīvojot meža ielokā.
• Kas kopīgs ir ikonām, vilcieniem un Roberta Mūka muzejam? Gleznotāja Gita Palma stāsta par mākslu, kultūru un muzeja dzīvi.
• Īstais Rēzeknes iebiezinātais piens bija pazīstams cilvēkiem daudzās pasaules malās, joprojām mīļš arī rēzekniešu atmiņās. Pārtikas tehnologs-inženieris un vēsturnieks Artūrs Āboliņš atklāj, kas ir izpētīts par “Rēzeknes piena konservu kombinātu” un kāda vērtība ir seno pārtikas produktu iepakojumiem.
• Robežu sargā ne tikai žogi, bet arī cilvēki, kuri dzīvo pierobežā un ar mīlestību strādā laukos. Rakstā par Ilgu un Juriju Ivanoviem lasiet par viņu saimniekošanu dabisko pļavu ielokā, pagūstot gan attīstīt amatniecību, gan vadīt radošās darbnīcas un ekskursijas Zilupes apkārtnē.
• Viļakā tiekamies ar privātkolekcijas “Abrenes istabas” veidotāju un kolekcionāru Dzintaru Dvinski. Dzintars ir aizrautīgs novada vēstures pētnieks, kurš ar senām lietām restaurē pagātnē notikušā stāstus.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Tūkstošiem ticīgo vakardien sveica pāvestu Francisku, ierodoties Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā. Automašīnu straume un rindas pie bazilikas vārtiem apliecināja, ka 24.septembris tiek ierakstīts valsts vēsturē. Šādiem notikumiem netraucē arī lietus mākoņi, jo cilvēkos ir vēlme tuvumā redzēt Svēto tēvu un griba ticēt, lai arī laicīgajā dzīvē viss būtu labi. Apmeklētāju rindās bija daudz vecāka gada gājuma cilvēku, klāt bija arī ģimenes ar bērniem. Tie ir brīži, kad cilvēki ir daudz vienotāki un emocijas liek noticēt labajam sevī un citos. Tikai jautājums, vai pēc dievkalpojuma sabiedrība ir gatava vairāk rūpēties par atstumtajiem, kā to aicināja pāvests.
Uzgavilējot un mājot ar valsts karodziņu pāvestam Franciskam, kad viņš lidoja virs Aglonas un pa sakrālo laukumu pārvietojās papamobilī, cilvēkos sarosījās arī lepnums par savu valsti. Notikumu atspoguļoja arī vesels pulks ārvalstu žurnālistu. Tātad Latvijas, tai skaitā Aglonas, vārds izskanēja starptautiskajā vidē. Varbūt tā ir viena no iespējām, lai par Latviju vairāk zina pasaulē, un mazāk par mūsu valsts esamību brīnās vismaz itāļi, nemaz jau nerunājot par tālām aizjūras zemēm.
