Tag: #Latgale

Māksla un pieprasījums

INESE BRANTS, māksliniece: „Māksliniekiem tagad sarežģīti laiki, jo laikmetīgā māksla virzās uz konceptuālo pusi, kļūst svarīga ideja, bet mazsvarīga – tās realizācija, jo pietiek ar digitāliem risinājumiem, pat instalācijas iziet no aprites. Turklāt cilvēks šajos laikos ir ļoti mobils, mainās sadzīves ieradumi un ikdienā lietojamie trauki. Sabiedriskajā ēdināšanā liek akcentu tikai uz trauku dizainu, no kuriem veido kompozīcijas. Latgales keramika ir kļuvusi melna, kopš tiek atklāta svina migrācija no trauka uz ēdieniem. Tiek izgudrotas maz svinu saturošas masas. Līdz ar to parādās kaut kas cits. Un mobilais cilvēks ir tendēts uz minimālismu – lai mazāk mantu. Nav tā kā vecos laikos, bija galda kultūra, jāuzņem viesi, jāuzklāj galds, vajag servējamos traukus, bija etiķete, kā tam visam jānotiek. Tāpēc trauku fabrikas gadiem ilgi ir ražojušas servīzes, bet kuram tagad vajag servīzi ar kafijas kannu? Pārsvarā nevajag nevienam. Mainās komplektācija traukiem, ko cilvēks pērk lietošanai. Viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, – čemodāns ar mantām. Sadzīve sabiedrībā ir izmainījusies, māksla kā patēriņa produkts ir maz pieprasīta. Tikai kolekciju priekšmets.”

Šīs un citas atziņas meklē žurnālā “A12”.

Foto: Māris Justs, attēlā Marutas Raudes (1965‒2018) mākslas darbi.

Kas vada mūsu dzīvi?

‘”Lai kā mums gribētos domāt, ka dzīvi mēs veidojam paši, taču daļu no mūsu dzīves veido kāds no Augšas. Galvenos pagrieziena punktus visnotaļ.”
Elizabete Viļuma-Gražule, Aglonas Pasta un informācijas muzeja īpašniece.
Foto: Evija Pušmucāne

Būt patiesam

“Tas patiesais parasti ir bez sarežģītas dramaturģijas. Gudrība, lai pasaulē kaut kas būtisks nenojūk, – darīt vienkāršas lietas, ieliekot sirdszināšanas un rūpību. Un sirsnību. Un vienalga, kur tas notiek un kādai mērķauditorijai. Vai attālākā Latvijas pierobežā, gludinot sakrālā rita sedziņas, vai audzējot straujus rikšotājus, vai arī dziedot ārijas uz pasaules slavenākajām skatuvēm. To sirsnību vajag tieši šajā brīdī, jo „citreiz” var nozīmēt – nekad.”

Ināra Groce, žurnāla “A12” redaktore

Krišjānis Norvelis par dzīves vērtībām

Krišjānis Norvelis žurnālam “A12” saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

“Dzīves pieredze ir vajadzīga, lai ir, ar ko salīdzināt. Tas saistīts ar briedumu, saproti, ka laiks skrien, ka vairs nekas neatkārtojas. Tas, ko mēs piedzīvojam, pieder mums. Gribas laiku piebremzēt, vairs pašam neskriet tik ļoti, bet dzīvot tuviniekiem. Ļoti vienkārši: pamatvērtības ir tās svarīgākās vērtības – ģimene un  bērni. Bet vai darbi izdarīti, vai neizdarīti – vienā brīdī vairs nav tik svarīgi.”

Šo un citu interviju varoņu atziņas lasiet žurnālā “A12”.

Rakstītais uz mūžiem

„Mani nesāpina viendienīšu ziņas interneta medijos, bet man ir pārliecība, ka jebkurš žurnāls, kas uzkrājas arhīvos un bibliotēkās, pēc gadiem ir vērtība.” Saruna no baltas lapas ar SILVIJU JOKSTI par žurnālistiku tad un tagad, par raitas valodas nozīmi un iespēju ietekmēt vai uzrunāt. Šobrīd Silvija ir LTV raidījuma „4.studija” redaktore. Aizkadra cilvēks, kas pārzina un virza procesu. Mācījusies Preiļu 1. vidusskolā, studējusi Latvijas Universitātē, strādājusi Preiļu rajona laikrakstā „Novadnieks”, Latgales Televīzijas ziņu dienestā,  bijusi LNT ziņu dienesta vadītāja,  žurnāla „Ieva” redaktora  vietniece, nedēļas avīzes „Fokuss” un žurnālu „Kas Notiek?” redaktore, „Privātā Dzīve” redaktora vietniece,  TV3 raidījuma „Bez Tabu” producente, bezmaksas laikraksta  „Piecas Minūtes” redaktore. Žurnāla „Lilit” galvenā redaktore.

Interviju ar SILVIJU JOKSTI lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā.

RIEBIŅU NOVADA MOZAĪKA

Ģeogrāfa skatījums uz kartes pārkrāsošanu

Kartes man ir patikušas jau kopš agras bērnības, un šī kaislība nebūt nav mitējusies. Atmiņā reljefi iespiedusies tā laika Latvijas PSR administratīvā iedalījuma karte – 26 rajoni un 7 republikāniskās pakļautības pilsētas. Pamodināts pat nakts vidū, varu no galvas noskaitīt visas šīs administratīvās vienības un pat krāsas atceros – Daugavpils un Ludzas rajoni kartē bija iekrāsoti dzelteni, Krāslavas – zaļš, Preiļu un Balvu – oranži, bet Rēzeknes – sarkani rozā. Šis gana stabilais iedalījums bija saglabājies līdz pat 21. gadsimta sākumam, kad politiķi nolēma parādīt, ka neēd valsts maizi par baltu velti un sāka visai dīvainus eksperimentus, kas noslēdzās 2009. gadā, kad Latvijas nebūt ne plašā teritorija tika sašķēlēta 110 novados un 9 republikas pilsētās. Tagad pat ne katrs pedantisks teicamnieks vai rūdīts erudīcijas spēļu čempions varēja tos visus atpazīt, par likumdevējiem – Saeimas deputātiem – nemaz nerunājot.

Pagāja nieka trīs olimpiskie cikli jeb 12 gadi, un atkal kārtējais reformu cunami ir klāt – nu Latvijā palikušas vairs tikai 46 pašvaldības – 10 valstpilsētas (tāds dīvains nosaukums – varbūt city (angļu val.)?) un 36 novadi. Latgalē būtībā ir notikusi atgriešanās pie padomju laika mantojuma – identiskās robežās ir saglabājušies Balvu, Ludzas, Rēzeknes un Krāslavas rajoni, kas nu ir pārdēvēti par novadiem, bet bijušais Daugavpils rajons ar visu gardo Sēlijas kumosu nu ir nosaukts par Augšdaugavas novadu. Lielākās izmaiņas skārušas bijušo Preiļu rajonu – Līvāniem ir izdevies nomest nīsto padomju laika jūgu un nostiprināties kā suverēnam novadam, bet Preiļi arī nav palikuši bešā – to ciešajās skavās nu ir atgriezušies kādreizējie šķeltnieki – Riebiņu un Vārkavas novadi, kā arī katoliskais Aglonas pagasts, kam neizdevās aprēķina laulība ar krieviskajiem Grāveru, Šķeltovas un Kastuļinas pagastiem, kas nu ir satupuši iesildītajā Krāslavas paspārnē. Brīvdomīgie Varakļāni palikuši kaut kur pa vidu – starp Latgali un Vidzemi – un pagaidām karājas gaisā, bet tās jau ir viņu 55 problēmas.

Jau pirms krietna laika iznāca enciklopēdisks izdevums skolēniem „Ausmas Zeme” (Rēzeknes Augstskola, 2012), kurā ir apkopota daudzpusīga informācija par visām Austrumlatvijas pilsētām un novadiem, Varakļānus un Ilūksti ieskaitot. Zinātniskā redaktore Sanita Lazdiņa grāmatas priekšvārdā min, ka izdevuma apakšvirsraksts varētu būt Latgales veiksmes stāsti, kas itin labi saskan arī ar žurnāla „A12” filozofiju. Esmu viens no „Ausmas Zemes” autoriem – man bija uzticēts izveidot nodaļas par Ilūkstes un Riebiņu novadiem, kā arī apkopot un sakārtot visa izdevuma vizuālo materiālu – tā rezultātā šeit ir publicēts arī vairāk nekā simts manu fotogrāfiju. Ar svaigu aci un jo uzmanīgi pārlasīju nodaļu par Riebiņu novadu – lai saprastu, kāds veiksmes stāsts nepilnu 17 gadu vecumā šovasar 1. jūlijā ir noslēdzies. Pēkšņi atskārtu, ka patiesībā nekas nav beidzies, – tāpēc aicinu ciemos uz Riebiņu pusi.

Ivara Matisova pilnu rakstu par RIEBIŅIEM lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.

Medejprateibys eksperte ar Baļtinovys i Reigys identitatem

Ir skaidrys, ka vysaidys informacejis daudzums pīaug geometriskā progresejā, tok ir cīši svareigi miļzeigajūs ziņu, viestejumu kolnūs i arhivūs naapjukt, prast tymūs orientētīs aba, cytim vuordim sokūt – byut medejprateigam. Tū, kas ir medejprateiba, ar kū “fake news” atsaškir nu dezinformacejis i kaida ir situaceja ar medejprateibu Latgolā, stuosta baļtinavīte, komunikacejis zynuotņu doktore i medejprateibys eksperte KLINTA LOČMELE.

Losit žurnalā “A12”.

Garum napalaistuos īspiejis

Kad piemin ALDA BUKŠA vārdu, visticamāk, ka šobrīd pirmais prātā nāks viņa atzinīgi novērtētais un abās latviešu valodas rakstu tradīcijās izdotais kriminālromāns „Brāļi/Bruoli”, par ko Aldis saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2020”. Žurnālam „A12” šī nav pirmā saruna ar kriminālromānu autoru, bet no tā laika, kad izdots Bukša debijas romāns „Parādu piedzinēji” (2015) un bijusi satikšanās sarunā, pagājis labs brīdis – Aldis izmantojis to, nepalaižot garām dzīves piedāvātās iespējas. Rakstīšana, darbs valsts pārvaldē, sapnis par Ziemeļlatgali un sajūta par latgaliskā vērtību ir šīs sarunas un paša Alda karstās vasaras motīvi.

 

Lasiet žurnāla „A12” aktuālajā numurā.

Foto: Evija Pušmucāne

Adeļinovys iudiņs spāks

„Kaidu reiz es pa Latgolu brauču kompanejā, kurā beja ari vīns arabs. Kod jis Kruoslovā golvonuos īlys molā redzēja, kai nu kolonkys tak iudiņs i aiztak prosta renstelē, jis apsastuoja i ilgi, klusi vērēs. „Cik bezgola boguoti jius asot,” jis pascēja. A tod piec kaida laika īsasuoce trāps, sylts leits. Mes vysi paleidom zam lītussorgu, a jis stuovēja tymūs paltrakūs, lieneišom mierka i prīcuojās! Pa eistam – tikai smiļkšu tuksnešu bārns nu naftys izlutynuotys zemis var nūvērtēt tū, kas te mums plyust, tak i aizaskoloj.

            Kaids vīns ekonomists paskaiteja, cik byutu juomoksoj, ja muokuli mums pīstateitu riekinu tikai i vīneigi par tū, ka leits nūskoloj putekļus nu kūku lopu, sātu jumtu i tt. Ka zemei valgmi, lai tī izaugtu i pļovu pučis ci guļbys, dabasi mums duovynoj i naprosa nikaidu samoksu. Tod vot – ka ar tū nūsadorbuotu kaida teireišonys ci apkūpšonys firma, tod jei par itū dorbu, ar cīši minimalu peļņu sev, praseitu samoksuot vaira par tū, kaids Eiropys vaļstim kūpeigais ir budžets! Tod nu pasaceisim paļdis tim muokulim, ka jī tik daudz i par velti deļ myusu dora!”

Kū raksta autors Valentins Lukaševičs atkluojs par Adelinovas iudiņi? Uzzinit, losūt žurnalu „A12”.

Svarīgākais – būt veselam un laimīgam

Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.

Fragments no intervijas

Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?

Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.

Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?

Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.

Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.

Foto: Māris Justs