Tag: #latgaliešuvaloda

Jaunumi

Volūdai juobyut kūptai

Jau gondreiž godu Vaļsts volūdys centrā struodoj lingviste Muora MORTUZĀNE-MURAVSKA. Juos atbiļdeiba ir taišni latgalīšu rokstu volūdys vaicuojumi – sevkurs interesents, kuram ir vaicuojumi par pareizraksteibu voi kū cytu ar volūdu saisteitu, var ar jū sasazynuot i nūskaidruot atbiļdis. Muoru drūši var saukt par vīnu nu zynūšuokūs latgalīšu volūdys specialistu – jei voda praktiskys nūdarbeibys, ir ari lelys dalis beidzamajā desmitgadē izdūtūs latgalīšu gruomotu korektore.

Interviju ar Māru lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Amanda Anusāne.

Žurnāls pieejams tirdzniecībā drukātā veidā un elektroniski. Vairāk info – mūsu mājaslapā a12.lv.

Jaunumi

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule

Jaunumi

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā

Jaunumi

Pieci vērojumi par latgaliešu valodu

Pūlejā juo lītuviskū uzvuordu roksta Piotr Grablunas, lītuviski jis byutu Petras Grėblūnas, asūt Latgolā, grib, lai juo vuordu pīrokstu latgaliski. Filologejis doktors Pīters Greblūns Adama Mickeviča universitātē Poznaņā ir specializiejīs lītuvīšu volūdā, tok jau laiceņu interesejās ari par latgalīšu volūdu. Storptautyskuo projekta “CoLing”, kura mierkis styprynuot mozuoklītuotuos ci apdraudātuos volūdys, veidojūt vuiceibu leidzekļus i juos popularizejūt, aktivitatēs jis ūtru godu gasteja Latgolā, vasalu nedeļu “vosoruoja” Rogovkā – viereigi klausejuos i stuosteja prīšklasejumā par cytom mozuoklītuotom volūdom.
Volūdnīka Pītera Greblūna pīcus vāruojumus par volūdu i Latgolu atrassit jaunajā žurnala numurā.
Jaunumi

Divskani „uo” var apzīmēt divējādi

Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā Vinetas Vilcānes rakstā minēti septiņi interesanti fakti par latgaliešu valodu. Lūk, viens no tiem.
Divskani „uo” var apzīmēt divējādi
Latgaliešu vidū daudz šķēpu tiek lauzts un emocionālu strīdu aizvadīts par divskaņa „uo” jeb „ō” lietojumu mūsdienās. Tomēr velti tas tiek darīts.
20. gadsimta 20. gados uzsāka darbu pie latgaliešu rakstu valodas standarta izveides, tas notika garīdznieka, valodnieka Pītera Stroda vadībā. 1929. gadā Latvijas Izglītības ministrija apstiprināja Latgaliešu pareizrakstības noteikumus, kurus nereti dēvē par „Stroda rakstību” vai arī par „veco rakstību”. Saskaņā ar tiem „slavenais divskanis” bija pierakstāms kā „ō”. Tomēr jau tolaik P. Strods atzina, ka šo divskani labāk būtu pierakstīt ar diviem burtiem – „uo”. Par to viņš rakstījis žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada 7. numurā: „Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas īvest, tys ir, byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols [..] Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā.”
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās darbs pie latgaliskā izkopšanas, tajā skaitā pilnveidoja latgaliešu rakstu valodas noteikumus, ņemot vērā arī P. Stroda un viņa savulaik vadītās komisijas darbu un ieceres. 2007. gadā Valsts valodas centrs apstiprināja Latgaliešu rakstības noteikumus. Tos nereti mēdz dēvēt par „jauno rakstību”, tādējādi pretnostatot 1929. gada pareizrakstības noteikumiem, lai gan tas nav korekti. Par tā sauktās „vecās rakstības” simbolu palika divskanis „ō” pretstatā tā apzīmējumam ar diviem burtiem – „uo”, kura lietošanu paredz 2007. gada noteikumi. Mūsdienu latgaliešu valodas kopēju, kuri raksta saskaņā ar 2007. gada noteikumiem, virzienā, jo īpaši no vecākās paaudzes cilvēku puses, tiek raidīti pārmetumi par latgaliešu valodas kropļošanu un latgalisko vērtību nodošanu, piesaucot arī pieminēto divskani, kurš tagad esot rakstāms nepareizi.
Grūti saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un daļa cilvēku dzīvo maldos, jo 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi pieļauj divskaņa “uo” apzīmēšanu arī ar “ō”. Katrs rakstīt gribētājs var izvēlēties sev ērtāko variantu.
Pārējos faktus par latgaliešu valodu uzziniet žurnāla aktuālajā numurā.
Jaunumi

Atmiņu dārznieka breineigie augļi

Foto: Māris Justs un no personīgā arhīva.

Latgalietis PĪTERS ALOIZS RAGAUŠS (Peter Ragauss) no Hjūstonas, ASV, ir veiksmīgs uzņēmējs un mecenāts, kā arī kopš 2018. gada ‒ Latvijas goda konsuls Teksasas pavalstī. Ar Latviju viņu saista ne tikai radu raksti un labdarība, te viņš ir aktīvi iesaistījies arī uzņēmējdarbībā – kopā ar citiem investoriem tiek attīstīts sašķidrinātas dabasgāzes terminālis Skultē, ko cer pabeigt līdz 2024. gadam. Latgalē viņš aktīvi darbojas dažādos ar latgaliešu valodu un kultūru saistītos projektos, bet nākotnē reģionam novēl stiprināt vidusslāni, kas, viņaprāt, varētu sekmēt izaugsmi. Pīters ir precējies ar juristi Dženiferu Smitu, un viņu ģimenē aug divi bērni – 20 gadus vecā Emīlija un 15 gadus vecais Endrjū.

Latgaliskā identitāte un saknes

Lai gan izaudzis Amerikas Savienotajās Valstīs, Pīters ir 100% latgalietis ar saknēm Rikavā un Nautrēnos. Viņa dzimtas kokā ir daudz Latgales kultūras kopēju, rakstnieku un apgaismotāju, cita starpā Andryvs Jurdžs – Pītera vectēva vectēvs –, kurš drukas aizlieguma laikā (1865-1904) ar roku pārrakstīja grāmatas latgaliešu valodā.
Savu dzimtas koku no tēva puses Pīters ir izpētījis līdz pat 1780. gadam. Viņam ir svarīgi apzināties savas saknes. Pītera vectēvs ir bijis rakstnieks, tāpat kā vectēva brālis Jānis Cibuļskis – dzejnieks, kultūrvēsturnieks, skolotājs –, kurš strādāja kopā ar Vladislavu Loci. Izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam aizvests būvēt kanālu Rostovā pie Donas, taču viņam izdevās atgriezties Latvijā. Citas izcilas personības radinieku starpā ir koktēlnieks Kopču Juoņs, rakstnieks Dekters (Donats Mūrnieks), kā arī priesteris Kazimirs Vilnis, kuru Izraēlas valdība ir oficiāli apbalvojusi par ebreju glābšanu Rīgā.
Abi Pītera vecāki satikās un apprecējās ASV. Mammas vecāki emigrēja uz Ameriku, savukārt tēva vecāki 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur pēc trim gadiem nomira. Tēvam izdevās nokļūt ASV. Iebraucēji toreiz apmetās uz dzīvi Mičiganā, jo tur bija darbs. Latgaliešiem bija sava kopiena un Aglonas Dievmātes katoļu baznīca (angliski: Our Lady of Aglona). Tobrīd Mičiganā dzīvoja daudz latgaliešu, tostarp bīskaps Jāzeps Rancāns. Pīters stāsta, ka atšķirības starp latviešiem un latgaliešiem bija jūtamas arī ASV. Latviešu biedrības namā, ko uzbūvējuši pašu rokām, svinot dažādus gadskārtas svētkus, varēja tomēr just zināmu neuzticēšanos starp abām kopienām, kas galvenokārt skaidrojams ar atšķirīgajām konfesijām. Mūsdienās atšķirības gan vairs nav jūtamas, jaunieši kultūras ziņā ir kļuvuši tuvāki amerikāņiem. Pītera vecāki savā starpā sarunājās latgaliski, un arī viņš pats līdz skolas vecumam runājis latgaliski. Tādēļ viņš skaidri atceras, ka jau no bērnības ir bijis tieši Pīters, nevis Pēteris. Pavisam nesen Pīters ir panācis, ka viņa vārds Latvijas oficiālajos dokumentos tiek atveidots, pamatojoties uz latgalisko identitāti.

Visu Ingas Zeltiņas-Ušpeles rakstu par Pīteru Ragaušu lasiet Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā.

veikals.a12.lv/products/a12-nr-47-2020/