Tag: #patiesidziļiskaisti

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Kas ir Latgale?

Juris Viļums, Dagdas tūrisma informācijas centra vadītājs, rakstu autors latgaliešu valodā:

,,Kas ir Latgale? Kur tā sākas un kur beidzas? Vai latgaliešu kultūras izplatība beidzas pie Latvijas valsts austrumu robežas, vai pie Aiviekstes un Daugavas upes? Sen jau ne dabiskās, ne administratīvās robežas neiegrožo nevienu kultūrtelpu. Latgaliešu informatīvais lauks ir gan radio, gan internetā un joprojām arī gadusimtiem slīpētajā drukātajā vārdā. Visu Latgali un latgaliešus ārpus tās apvieno tikai viens drukātais žurnāls – „A12”.”

Foto: Laura Repele