Tag: #patiesidziļiskaisti

Jaunumi

Labākā dāvana – žurnāls “A12”

Labākā dāvana – žurnāls “A12”
“Lai būtu sniegs. Un lai būtu traktors, kas iztīra ceļu līdz mājām. Un – ak Dievs, tie jau vien ir Ziemassvētki!” (Laima Kota)
“Lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.” (Ilze Vugule)
Svētkus gaidot un meklējot labākās dāvanas, atceries par žurnālu “A12”. Mēs stāstām par labo, par mums, latgaliešiem Latgalē un plašajā pasaulē. Izvēlies žurnālu “A12”.
Jaunumi

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Jaunumi

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule

Jaunumi

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā

Jaunumi

Pieci vērojumi par latgaliešu valodu

Pūlejā juo lītuviskū uzvuordu roksta Piotr Grablunas, lītuviski jis byutu Petras Grėblūnas, asūt Latgolā, grib, lai juo vuordu pīrokstu latgaliski. Filologejis doktors Pīters Greblūns Adama Mickeviča universitātē Poznaņā ir specializiejīs lītuvīšu volūdā, tok jau laiceņu interesejās ari par latgalīšu volūdu. Storptautyskuo projekta “CoLing”, kura mierkis styprynuot mozuoklītuotuos ci apdraudātuos volūdys, veidojūt vuiceibu leidzekļus i juos popularizejūt, aktivitatēs jis ūtru godu gasteja Latgolā, vasalu nedeļu “vosoruoja” Rogovkā – viereigi klausejuos i stuosteja prīšklasejumā par cytom mozuoklītuotom volūdom.
Volūdnīka Pītera Greblūna pīcus vāruojumus par volūdu i Latgolu atrassit jaunajā žurnala numurā.
Jaunumi

Sēnes ir visu gadu!

Bērzu sulas, zāļu tējas, sēņu lasīšana. Kaut kas tik latvisks kā tautasdziesmas, Jāņu siers, pirtī iešana vai Dziesmu svētki.
Ja paši nevaram, tad stāvam rindā un par brangu cenu pērkam pirmos lāčpurņus. Gailenes klāt pie jaunajiem kartupeļiem. Cēlās bekas, vēl smaržojošas pēc sūnām.
Kāds asprātis pierakstīja, ka odi, kas dzīvo mežā, audzē ogas un sēnes. Tas ir sens paņēmiens latviešu pievilināšanai! Ka pavasaris atnāk ar kļavu sulām, bet rudens beidzas ar pēdējām sēnēm.
Es pazīstu kādas 10 sēnes, bet ir cilvēks, kurš zina daudzreiz vairāk un lasa tās augu gadu. Mans sarunu biedrs ir ĒRIKS ZAČS, kuru daudzi pazīst arī kā aktīvu un veiksmīgu erudīcijas spēļu dalībnieku.
Agrāk sēnes sālīja, marinēja, kaltēja. Tu arī taisi krājumus, vai arī uzskati, ka vienmēr tiksi pie kādas svaigas? Tiešām sēņu sezona tev ir visu gadu?
“Sēnes ir visu gadu! Ja sāk no pavasara, tad pirmās ir Austrijas agrenes, lāčpurņi, ķēvpupi, bisītes. Tad maija beigās parādās baravikas, apšubekas, briežu jumtene, maija auzene. Vēlā rudenī un ziemā – smiltenes, austeru sānause, salnas gliemezene, samtkāta ziemene, porcelāna tintene, kakaobrūnā spīgulīte. Porcelāna tintene man garšo cepta ar sīpoliem.
Arī gailenes ir ziemā. Gadās siltas ziemas, tādu tagad ir daudz.”
Kādus vēl noslēpumus Valentīnam Lukaševičam atklāj viņa sarunas biedrs Ēriks Začs, lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Jaunumi

Zudušā dārza meklējumos

Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
Žurnāla jaunajā numurā par Marutas Raudes darbiem, skatījumu un personību – mākslas sarunas ar ALFU RAUDI un INESI BRANTS.
Jaunumi

RABARBERS MĀLA KALNĀ

Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
Bet maija lietus tomēr ir citādāks, caurspīdīgi zaļgans, urdošāks un cerīgāks, tāds, kas modina saknes, kas neļauj gulēt ne ozolzīlēm, ne cilvēkiem, kas izmērcē mālus, lai pielīp apaviem. Akminīšu mālus ir grūti notīrīt, no tiem ir grūti tikt vaļā, tas ievelk sevī un neļauj aiziet projām.
Evalda dzīvesbiedre, mākslas vēsturniece EVIJA VASILEVSKA šajos mālos ir iestigusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tagad viņa kopā ar bērniem, Elvīru, Elizabeti un Eliāsu, ir apņēmusies atdzīvināt Akminīšus, vietu, kura tik daudziem Latvijā saistās ar Latgales podniecību. Te veidojās Tradicionalūs Zineibu tureituoju bīdreiba Pūdnīku skūla, kur ap Evaldu Vasilevski pulcējās talantīgi jaunieši, lai uzturētu un koptu tradicionālajā mantojumā balstītu jaunradi. Nu jau Akminīšu ceplis trīs reizes ir izkurināts, nupat uz cepļa kurināšanu podnieki pulcējās pirmsjāņos, 19. jūnijā, gluži kā toreiz, kad to darīja Evalds. Tajā tika apdedzināti arī Evijas veidotie trauki. 2019. gadā tika izdota viņas apjomīgā grāmata par Evaldu Vasilevski. Tagad iecerēts lielāks darbs par mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Bet – pāri visam ir rūpes par bērniem un Akminīšu māls, kas ir pārpilns ar visādām zīmēm.
Visu Anna Rancāne rakstu lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.
Jaunumi

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.
Jaunumi

Ko maskavietis dara Blontos?

KONSTANTĪNS BEĻSKIS ir dzimis maskavietis, lielāko daļu savas dzīves arī tur pavadījis. Bērnībā ar tēvu sanācis vairākas reizes atbraukt uz Latviju (pamatā Rīgas un Jūrmalas apkārtne), vēlāk Konstantīns atbilstoši vienai no savām darbības jomām par Latviju sagatavoja tūrisma ceļvedi, kura beigu daļā atrodamas arī dažas lapaspuses par Latgali. Līdz 2014. gads kļuva par lūzuma punktu daudzu krievu prātos – Krimas aneksija, faktiskais karš ar kaimiņvalsti Ukrainu un pieaugošais dažāda veida represiju apmērs pašu valstī lika apsvērt arī dažādus „plānus B”. Lai arī Konstantīna tuvs radinieks dzīvo Vācijā, pašam viņam atrodama saikne ar izraēļu cilti, pavisam labas franču valodas zināšanas… tomēr izvēle krita par labu Latgalei, kuru ar Maskavu šķir tikai nedaudz vairāk kā sešu stundu brauciens pie mašīnas stūres. Tagadējā Ciblas novada Blontu ciemā tika atrasta piemērota mājiņa, tā iegādāta, sakārtota, un nu jau vairākus gadus liela daļa Konstantīna dzīves rit tieši šajā pusē robežas. Apzināti vai neapzināti viņš jau ir kļuvis par mūsējo. Konstantīns bez jelkāda patosa atzīst, ka Latgali viņš patiesi iemīlējis.
Žurnāla „A12” aktuālajā numurā – neliels ieskats trīs stundu aizraujošajā sarunā ar Konstantīnu Beļski.
Vecāki ieraksti