INESE BRANTS, māksliniece: „Māksliniekiem tagad sarežģīti laiki, jo laikmetīgā māksla virzās uz konceptuālo pusi, kļūst svarīga ideja, bet mazsvarīga – tās realizācija, jo pietiek ar digitāliem risinājumiem, pat instalācijas iziet no aprites. Turklāt cilvēks šajos laikos ir ļoti mobils, mainās sadzīves ieradumi un ikdienā lietojamie trauki. Sabiedriskajā ēdināšanā liek akcentu tikai uz trauku dizainu, no kuriem veido kompozīcijas. Latgales keramika ir kļuvusi melna, kopš tiek atklāta svina migrācija no trauka uz ēdieniem. Tiek izgudrotas maz svinu saturošas masas. Līdz ar to parādās kaut kas cits. Un mobilais cilvēks ir tendēts uz minimālismu – lai mazāk mantu. Nav tā kā vecos laikos, bija galda kultūra, jāuzņem viesi, jāuzklāj galds, vajag servējamos traukus, bija etiķete, kā tam visam jānotiek. Tāpēc trauku fabrikas gadiem ilgi ir ražojušas servīzes, bet kuram tagad vajag servīzi ar kafijas kannu? Pārsvarā nevajag nevienam. Mainās komplektācija traukiem, ko cilvēks pērk lietošanai. Viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, – čemodāns ar mantām. Sadzīve sabiedrībā ir izmainījusies, māksla kā patēriņa produkts ir maz pieprasīta. Tikai kolekciju priekšmets.”
Šīs un citas atziņas meklē žurnālā “A12”.
Foto: Māris Justs, attēlā Marutas Raudes (1965‒2018) mākslas darbi.
Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)