Tag: #keramika

Bagāžā Latgales pērles un Silaunieku boika

Šķiet, ka INESI ROZI no Cēsu novada Drabešu muižas amatu mājas un folkloras kopas “Ore” kā spilgtu Vidzemes folkloras norišu kurbulētāju un pārstāvi zinu tikpat ilgi, cik pati esmu aktīva folkloras nozares procesos. Tie ir vairāk nekā piecpadsmit gadi. Taču tikai pavisam nesen ar lielu izbrīnu uzzināju, ka šī rosīgā vidzemniece ir dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Par Latgales dzimtas biezajām saknēm, darbošanos folkloras laukā un piederības robežām – tie ir šīs sarunas ceļi, tiekoties Drabešu muižā starp koklēm, Āraišu ezera teikas māla āzīšiem un raibi austo lakatu rakstiem.

Edītes Husares sarunu ar Inesi Rozi lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.

Foto Edīte Husare, portāls Lakuga.lv

KUR VAR SATIKT MĀLU

Ģeogrāfa meklējumi un atradumi

Pirmā sastapšanās – jau agrā bērnībā

“Vienu brīdi jau likās, ka šis raksts netaps, – biju gluži kā iestidzis mālā. Bet palaimējās izrauties no māla lipīgajām skavām, un nu varam droši sākt kārtējo ceļojumu žurnāla “A12” lappusēs. Atzīšos, ka ar mālu manas attiecības ir uz Jūs – cieņpilnas, bet ne intīmas. Ļoti iespējams, bērnudārzā no māla esmu pat kaut ko lipinājis – visticamāk, prastus svilpauniekus, bet vēlāk manā dzīvē iestājās krāsainā plastilīna ēra. Mākslas skolā vai pulciņā neesmu gājis, savukārt mūzikas skolā apguvu alta spēli – tas ir metāla pūšamais stroķis, gatavots no plastiska un brūngana misiņa. Māla stabules tolaik neviens vairs nepūta – lai gan arheologu atradumi liecina, ka tieši māla stabules bijuši iecienītākie mūzikas instrumenti Latgales pusē, – podnieki tās taisījuši no sarkana māla un rotājuši ar baltmāla rakstiem. Interesanti, ka pats senākais Latvijas teritorijā uzietais mūzikas instruments ir kaula stabule, kas atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā un kuras vecums varētu būt 3–4 tūkstoši gadu.”

Mūsu atjautīgā un asprātīgā autora Ivara Matisova pētījums par māla pasauli Latgalē.

Lasiet žurnālā.

Attēlā: Andreja Paulāna darināta krūze no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Iesākumā bija māls

LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.

Atskatu uz šī gada Podnieku dienām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Kristīne un viņas Jašas podi

Kristīne NICMANE ir keramikas darbnīcas „Jašas podi” saimniece, kuras radītie trauki no Latgales tradicionālajiem atšķiras ar to košumu, glazūru miksējumiem un tajos iekodētajām pozitīvajām emocijām. Kristīnes bļodās, krūzītēs, cepamtraukos varam notvert tālās Itālijas, Āfrikas vaibstus, kas ir kā čemodānā līdz ar pārējiem ceļojuma iespaidiem nokļuvuši mājās, Aizkalnes pagastā, lai iedvesmotu radīt.

„Cilvēkam patīk apčamdīt traukus, viņam patīk ar mani parunāties, un viņam patīk tas storijs. Manus pircējus uzrunā emocijas. Daži saka – ja tu te nestāvētu, varbūt es nepamanītu, jo kā tikai mums nav, visa gana. Bet tā personība… Viņi atbrauc pie manis, viņiem tas ir kā tusiņš, viņus prom dabūt bieži ir grūti, es saku – man jau bērni raud, brauciet prom! (Smejas.) Ja klients mani jau ir saticis un zina to emociju, tad viņš iegādājas traukus pēc tam arī attālināti. Bet tie, kuri nezina, kas esmu, tad jau prasās klātienē satikties. Tik daudz draugu piesakās atnākt, kad plānoju doties uz Kalnciema tirdziņu Rīgā, ka jautāju – vai būs laiks tirgoties (smejas). Visi mani draugi dzīvo Rīgā, arī māsas. Tirgos man vienmēr iet ļoti labi, jo esmu skaļa, pļāpīga, es visiem visu stāstu, arī Preiļos. Parasti šeit tirgotāji stāv, pircējiem pasaka labdien vai neko, bet mani dzird jau pa gabalu. Man patīk, kā ir Itālijā, – es vienmēr aizeju tur uz tirgu, man patīk, ka viņi tur dzied, tevi sauc, smejas, man patīk tā tirgus gaisotne. Kad esmu viena darbnīcā, esmu drīzāk introverta, man nevajag kompāniju, bet reizi vai divas mēnesī es labprāt izbraucu, izpļāpājos, izrunājos un tad atpakaļ šeit iekrītu savā pasaulē.”

Kristīnes atziņas par keramiku un dzīvi lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Māksla un pieprasījums

INESE BRANTS, māksliniece: „Māksliniekiem tagad sarežģīti laiki, jo laikmetīgā māksla virzās uz konceptuālo pusi, kļūst svarīga ideja, bet mazsvarīga – tās realizācija, jo pietiek ar digitāliem risinājumiem, pat instalācijas iziet no aprites. Turklāt cilvēks šajos laikos ir ļoti mobils, mainās sadzīves ieradumi un ikdienā lietojamie trauki. Sabiedriskajā ēdināšanā liek akcentu tikai uz trauku dizainu, no kuriem veido kompozīcijas. Latgales keramika ir kļuvusi melna, kopš tiek atklāta svina migrācija no trauka uz ēdieniem. Tiek izgudrotas maz svinu saturošas masas. Līdz ar to parādās kaut kas cits. Un mobilais cilvēks ir tendēts uz minimālismu – lai mazāk mantu. Nav tā kā vecos laikos, bija galda kultūra, jāuzņem viesi, jāuzklāj galds, vajag servējamos traukus, bija etiķete, kā tam visam jānotiek. Tāpēc trauku fabrikas gadiem ilgi ir ražojušas servīzes, bet kuram tagad vajag servīzi ar kafijas kannu? Pārsvarā nevajag nevienam. Mainās komplektācija traukiem, ko cilvēks pērk lietošanai. Viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, – čemodāns ar mantām. Sadzīve sabiedrībā ir izmainījusies, māksla kā patēriņa produkts ir maz pieprasīta. Tikai kolekciju priekšmets.”

Šīs un citas atziņas meklē žurnālā “A12”.

Foto: Māris Justs, attēlā Marutas Raudes (1965‒2018) mākslas darbi.

Godāts amats dzindras krāsā

Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” ceremonijā viens no Latgales keramikas dižmeistariem VOLDEMĀRS VOGULS ieguva savu pirmo „Boņuku” ‒ balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, balvu, ko meistars saņēma attālināti. Voldemāram blakus bija svarīgākie viņa dzīves cilvēki – sieva Olga un abi dēli – Jānis un Māris. Sirsnīgā un ģimeniskā sarunā ar Voldemāru tikāmies viņa Ceplīšu mājā, vietā, kur jau kopš 1976. gada rūc podnieka virpa un uguns krāsnīs top vāraunieki, medaunieki, ļaki, svilpaunieki. Jānis vāra kafiju, Olga sarūpējusi gardumus, bet pats saimnieks, sēžot galda galā, apmierināti vēro mājinieku rosīšanos un uz galda uzlikto silti zeltaino keramikas trauku spīdumu. Tie esot dzindra – Voldemāra mīļākā krāsa.
Vairāk par mākslinieku lasiet aprīļa/maija numurā!
Foto: Māris Justs