Tag: #ŽurnālsA12

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Ukraiņu ģenētiskais kods

“Viens, divi, trīs, četri, pieci,” – latviski skaita astoņgadīgā Sņežana. Nedaudz saminstinās ap divdesmit, bet pēc tam droši turpina tālāk. Sņežana jeb, kā ģimenē viņu dēvē, Sņeža un viņas dvīņumāsiņa Vlada uzsākušas mācības Rēzeknes novada Bērzgales pamatskolas 3. klasē latviešu valodā. 1. septembrī, Zinību dienā, meitenes bija tērpušās koši izšūtās blūzītēs, ko Ukrainā dēvē par višivankām. Meiteņu mamma Oksana šo izšuvumu dēvē par ukraiņu ģenētisko kodu, kas paņemts līdzi no dzimtenes. Koļesņiku ģimene, Oksana ar vīru un meitiņām, jau kopš 24. marta dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, Daiņa Sveces viesu mājā “Žubītes”. Pēc mēneša ģimenei pievienojusies arī mamma Aleksandra. Tētis šobrīd ir projām, aizbraucis uz robežu, lai pārvestu cilvēkus, un būs atpakaļ tikai pēc dažām dienām. Ģimene nāk no Austrumukrainas, Starobiļskas pilsētas, kas atrodas tikai 80 km no Severodoneckas un 100 km no Luhanskas, pilsētas, kas kopš 2014. gada ir Krievijas okupēta teritorija. Ģimenes dzimtā valoda ir ukraiņu, bet mēs sarunājamies krieviski. Oksana vasarā mēnesi mācījusies latviešu valodas kursos, bet zina tikai dažus, sadzīvē vairāk lietojamus, vārdus, mēģina lasīt. Latviešu valoda neesot viegla, jo ļoti atšķirīga – gan no ukraiņu, gan no krievu. Meitenēm vieglāk – viņas saģērbjas un aizskrien septembra vakara mijkrēslī spēlēties ar vietējiem bērniem, bet mamma un vecmāmiņa stāsta par garo ceļu no kara izpostītās Ukrainas uz Latviju. Koļesņiku ģimene ir inteliģenti, radoši cilvēki, ar savu veiksmīgu uzņēmējdarbību, sapņiem, idejām un iecerēm, kurām visām svītru pārvilka karš.

Vairāk lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Dagnija Bernāne

Ukraiņu vēlme atgriezties mājās ir milzīga

Kopš 24. februāra sabiedrības uzmanība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē nemitīgi pievērsta Ukrainai. Bet jau krietni pirms tam Kijivā amatā ar sarežģīto nosaukumu – NATO Informācijas un dokumentācijas centra Ukrainā direktore – strādā latviete Vineta Kleine.

Fragments no intervijas:

[..]

 Vai NATO var panākt, lai Ukraina atgriežas normālā dzīvē?

Jūnijā Madridē notiekošajā NATO samitā ļoti skaidri tika pausts, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu tās cīņā par savu suverenitāti un neatkarību, par savas zemes un iedzīvotāju aizsargāšanu. Jo mēs visi ļoti labi apzināmies šā kara likmes.

               NATO samitā tāpat tika paziņots par atbalstu Ukrainas pēckara rekonstrukcijas un reformu centieniem. Un plāni Ukrainas sagrauto pilsētu un ciemu atjaunošanai, ekonomikas atveseļošanai un investīciju piesaistei tiek gatavoti jau tagad. Jo ir ļoti svarīgi, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk varētu atkopties no kara izraisītā posta un miljoniem Ukrainas iedzīvotāju varētu atgriezties mājās. Daudzi mani ukraiņu kolēģi, paziņas un draugi bija spiesti atstāt savas mājas. Neraugoties uz milzīgo viesmīlību un sirsnību, ar kādu ukraiņi ir uzņemti Eiropā un citur, vēlme atgriezties mājās ir milzīga. Tikties un atkal būt kopā ar vīriem, tēviem un dēliem, kuriem izsludinātā karastāvokļa dēļ ir jāatrodas valstī.

Ko ukraiņi saka par valsts dalību NATO? Viedokļi pirms 24. februāra un tagad noteikti atšķiras.

               Sabiedrības atbalsts dalībai NATO gadu gaitā ir bijis dažāds, un tam ir gan vēsturiski, gan politiski skaidrojumi un pamatojums. Būtisks atbalsta kāpums bija pēc Krimas okupācijas. Līdz 24. februārim tas ar nelielām svārstībām bija apmēram 60% robežās. Atbalsts starp rietumukraiņiem un Kijivas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis lielāks salīdzinājumā ar austrumos un dienvidos dzīvojošajiem ukraiņiem. Kara pašā sākumā atbalsts NATO strauji pieauga. Tad kādu laiku bija vērojama vilšanās par to, ka Alianse nav iesaistījusies tiešā konfrontācijā ar Krieviju, un tam ir pamatoti iemesli. Tikko lasīju, ka saskaņā ar maija pirmajā pusē veiktas sabiedriskās domas aptauju 73% ukraiņu ir par dalību Aliansē.
Visu interviju lasiet žurnālā.Foto no personīgā arhīva.

Kad es pārvēršas par mēs

Ināra Groce, rubrika Es un mēs

Kad es pārvēršas par mēs

Ārvalstīs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo skaits ir 210,9 tūkstoši, visvairāk iedzīvotāju ir emigrējuši no Latgales. Diasporā tiek uzturēts latvietības gars, un aktīvākās biedrības nezaudē saikni ar Latviju. Tiekamies ar Norvēģijas pilsētas Bergenas latviešu diasporas pārstāvēm – Ilgu Švāni, Baibu Zāli un Antru Sundi, latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistēm. Tikāmies mākslas draugu plenērā Latgalē. Dažas atziņas no diskusijas par latviešiem šeit un pasaulē.

  • Ilga: “Kopjot latvietību, vispirms jādod iespēja bērniem. Biedrībā esam piesaistījuši lielu skaitu jaunās paaudzes, tad nonācām līdz tam, ka arī vecākiem nepieciešams piedāvājums. Mums darbojas latviešu amatierteātris, folkloras kopa, valodas skoliņa “Bergausis”, grāmatu klubs un arī luterāņu-latviešu draudze, koris. Kori gan savu nevar nodibināt, jo nav diriģenta. Ceram, ka kāds ieceļos, pagaidām sadarbojamies ar Oslo kori un diriģentu.”

 

  • Ilga  “Biedrības veiksmes stāsts: ir divi, pieci aktīvisti, kuri ziedo savu laiku un aicina visus kopīgi darboties, – esam aktīvi, pateicoties tiem trakajiem, tāpēc viss notiek. Bergenas folkloras kopa rāda pozitīvo piemēru, ka latviešiem ir jāsanāk kopā. Sāk veidoties līdzīgas kopas arī citās Norvēģijas pilsētās. Nevajag baidīties, ka viens ir tur, bet cits citur – sanākot kopā, rodas labi darbi un iedvesma darīt skaistu un paliekošu. Diasporā tas ir svarīgs darbs.”

 

  • Ilga: “Bergenā latviešu izaugsme nav bijusi tik vienkārša. Saskārāmies ar klasisko izaicinājumu – kā parunā: kur latvieši, tur daudz partiju, katram savs un nav vēlēšanās vienoties. Tomēr, ja ir atvērts skats uz dzīvi, saproti, ka kopā var izdarīt vairāk. Pēdējos gadus esam kopuši tieši sadarbību, veidojot biedrību kā organizāciju lietussargu, kuras sadarbojas un organizē pasākumus. Mēs tomēr neesam tik daudz latviešu, lai būtu, piemēram, divi deju kolektīvi, tāpēc apzināti visās situācijās meklējam to, kas mūs vieno un kā mēs varam apvienot tās atšķirības, lai ir efekts, nevis defekts.”

Turpināt lasīt

Lielbornē labvēlīgs laiks

Ilona Rupaine, Es un Mēs

Latgalē ir vairāki desmiti muižu un lauku īpašumu, kuri gaida gādīgas saimnieka rokas. Lai arī cik modernas būtu jaunas ēkas, kultūrvēsturiskām vietām ir īpašs pievilkšanas spēks. Daugavas lokos upes kreisajā krastā Lielbornes muižā saimnieko NORA POIŠA, nomaļajam dabas stūrītim atklājot vairākas priekšrocības. Klusums, vide bez stresa un dabas pārbagātība palīdz apgūt svešvalodas ārzemju studentiem. Turklāt, atšķirībā no Štutgartes, laika apstākļi te vienmēr ir labvēlīgi jūtīgas veselības cilvēkiem.

Kā Nora Poiša nokļuva Lielbornē, kā iekustināt dzīvi laukos un kas vilina valodas studentus šurp – par to lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Ilona Rupaine

Noķert pieneņu lauka sajūtu

“Kādā no 2015. gada intervijām mans sarunas biedrs – latviešu mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, grupu “Laimas muzykanti” un “Ducele” dalībnieks, etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītājs ARTŪRS UŠKĀNS saka: “Folklorai kā kultūras sastāvdaļai ir pievienotā vērtība. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi “Prāta vētrai” tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā.”

Artūra pienesums latgaliešu un latviešu mūzikas kultūrā ir nozīmīgs un neapstrīdams, par to liecina arī vairākkārtējās “Boņuka” balvas, “Spēlmaņu nakts” nominācija teātra mūzikas jomā. Tomēr sarunas laikā man pretī sēdēja arī tas Artūrs, ko atceros no mūzikas vidusskolas laikiem – fantazētājs, brīvdomātājs, sava ceļa gājējs. Artūrs bija un ir hipijs ne vien ārēji, bet arī savā visdziļākajā būtībā. Viņu raksturo oriģinalitāte, brīvība, sabiedrībai mesti izaicinājumi, kā arī nebeidzams radošais lidojums.”

Saruna ar ARTŪRU UŠKĀNU žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Iemācīto polkas soli nevar aizmirst

Daudzi no mums kādā savas dzīves posmā ir apguvuši tautas dejas soļus, jo tā ir tradīcija, kas visbiežāk tiek izkopta skolā, līdztekus palīdz veidoties kā personībām un kas ir bijusi iespēja pabūt lielajos dziesmu un deju svētkos. Dejotājs dejai atdodas mēģinājumos un koncertos, bet deju skolotājam tā ir ikdiena, kurā jāiegulda darbs, atbildība un galvenais uzdevums – iemācīt mīlēt deju.

Ar ILZI BROKU sarunājos attālināti, kā jau mūsdienīgajā tehnoloģiju pasaulē pierasts, jo plānotās intervijas laikā viņas vadītā Preiļu novada kultūras centra deju kopa “Dancari” piedalās starptautiskajā festivālā “Vēja roze” Francijas dienvidrietumu pilsētiņā Žonzakā (Jonzac), kur pulcējas 120 dejotāji no Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Meksikas.

[..]

Latvijā tautu deja attīstījās tieši laukos. Taču tur bērnu paliek mazāk, tādējādi tas var apdraudēt šī mantojuma saglabāšanu. Kā nosargāt tautas deju ne vien lielajās pilsētās, bet arī laukos?

Man vienmēr ir licies, ka svarīgs ir cilvēks, ap kuru pulcējas. Ja ir cilvēks, kurš pulcina un aizrauj, kuram padodas, tad viss notiek arī laukos. Tukšā vietā ir ļoti grūti sapulcināt arī pilsētā. Laukos, ja ir vadītājs vai pulciņš, kurš mēģina noturēt tradīciju, tad viss notiek.

Lai tradīciju saglabātu, vajag ieinteresēt un motivēt jauniešus. Kā jūs motivējat?

Liels pārbaudījums bija Covid-19 mājsēdes laiks, jo dejošanu pie datora ļoti daudzi negribēja. Bija darītāji, bet tiem, kuri nevēlējās, neuzstāju un neteicu, ka obligāti jādara. Ikvienā, kad ir normāli apstākļi, ir motivācija, jo jauniešiem patīk kopā būšana, satikšanās mēģinājumos un arī darbošanās pēc tiem. Motivē gatavošanās dziesmu un deju svētkiem vai festivāliem. Viņiem ir svarīgi uzstāties. Lielie svētki un festivāli ir reti, bet motivē arī ikdienas uzstāšanās.

Visu interviju ar ILZI BROKU lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Pelēkās dūmakas vilinājums

Vai pilsētas veido tās iedzīvotāji, vai arī pilsēta ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un attieksmes? Var droši teikt, ka Latgalē atpazīstamākie pievilkšanās punkti ir koncertzāle Rēzeknē – Latgales vēstniecība “Gors” – un Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Pateicoties šiem kultūras centriem, pilsētas ir iekļuvušas mākslas cienītāju apmeklējumu sarakstos. Par vides, sabiedrības un mākslinieka mijiedarbību sarunā ar zinātnieku, Marka Rotko centra vadītāju, centra izstāžu un ekspozīciju kuratoru, grafiķi un gleznotāju MĀRI ČAČKU. Jāpiebilst, ka šogad Māra glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas” bija nominēta “Kilograms kultūras” gada balvai vizuālajā mākslā.

“Daugavpils ir vieta, kas man simpatizē un kuru ar savu darbu gribu mainīt.”

“Kopš esmu Daugavpilī, esmu piedzīvojis tikai attīstību, nevis kritumu. Kā mākslinieks, kā cilvēks, kurš šeit dzīvo. Tas ir forši, ka Daugavpils attīstās, tā kļūst interesanta un mani motivē.”

“Jebkuru darbu veicot, jāstrādā ar pilnu atdevi. Neatkarīgi no tā, kur fiziski un ģeogrāfiski atrodies un kur esi cēlies, tas jau ir otršķirīgi. Svarīgākais pašam cilvēkam ir process un rezultāts, uz kuru ir tiecies un gājis, strādājis, un, ja tas ir patiess un dabisks, tas parasti tiek novērtēts jebkurā jomā – vai tā ir vizuālā māksla, vai mūzika.”

Interviju ar MĀRI ČAČKU lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Jurijs Berdņikovs