Tag: #ŽurnālsA12

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs

Kas ir Latgale?

Juris Viļums, Dagdas tūrisma informācijas centra vadītājs, rakstu autors latgaliešu valodā:

,,Kas ir Latgale? Kur tā sākas un kur beidzas? Vai latgaliešu kultūras izplatība beidzas pie Latvijas valsts austrumu robežas, vai pie Aiviekstes un Daugavas upes? Sen jau ne dabiskās, ne administratīvās robežas neiegrožo nevienu kultūrtelpu. Latgaliešu informatīvais lauks ir gan radio, gan internetā un joprojām arī gadusimtiem slīpētajā drukātajā vārdā. Visu Latgali un latgaliešus ārpus tās apvieno tikai viens drukātais žurnāls – „A12”.”

Foto: Laura Repele

“Cilvēka bērnam”- 30

Filma, kuru kinokritiķi ir nodēvējuši par izcilā režisora Jāņa Streiča Augsto dziesmu Latgalei. “CILVĒKA BĒRNS”. Tapusi visai trauksmainā un sarežģītā gadā – 1991. Mēs, žurnāls “A12”, filmas trīsdesmitgadē atskatāmies uz filmas tapšanas laiku un aizkulisēm. Atmiņās dalās nu jau izaugušais Bonifācijs Paulāns jeb Boņuks – ANDREJS RUDZINSKIS un citu lomu atveidotāji.
Foto: Māris Justs un no privātā arhīva

Lai veldzē daba!

Kā tikt galā ar šo visai savādo pandēmijas posmu? Mūsu novērojumi liecina, ka cilvēki spēku rod dabā – daba dziedē, attīra, iedvesmo turpmākai dienai un turpmākam ceļam.
Jaunajā žurnāla “A12” numurā grupu „Green Novice”, „Inde Indive”, „DeLight” bundzinieks VALDIS METLĀNS, pēc profesijas būvinženieris, atzīst, ka beidzamos 10-15 gados reģionālo ceļu stāvoklis ir manāmi uzlabojies – un viņš pats par to ir pārliecinājies, izbraukājot gandrīz visus Latgales ceļus un celiņus, reizē atklājot arvien jaunus brīnumskaistus dabas skatus, kas veldzē dvēseli. Īpaši gleznaini apvidi, Valdaprāt, ir Rogovka, Lendži, llzeskalns, Bērzgale… Skaistums ir arī Krāslavas novada pierobežā – Indrā, Dagdā, Bukmuižā… Tāpat Aglonā, Aulejā, Rušona ezera apkārtnē…
Aicinām par iedvesmas brauciena galveno ceļu izvēlēties A12 – ceļu uz Latgali, no kura nogriezties uz šaurākām taciņām, lai iepazītu Latgales apslēptos dārgumus, un, protams – lai jūsu ceļvedis ir žurnāls “A12”, kurā var vairāk uzzināt par Valdi un citiem mūsu stāstu varoņiem.
Foto: Inese Grizāne

ILŪKSTE – mazpilsēta ar upes vārdu

Un upe nozīmē mūžīgu plūšanu. Kā upēm ir divi pretēji krasti, tā Ilūkstes mazpilsētai ir divas identitātes – kultūrvēsturiska piederība Sēlijai, bet administratīva ietilpšana Latgalē. Vēsturiski Ilūkste ir sens centrs: gan tirdzniecības – ceļu krustcelēs, gan garīgais un izglītības – līdz Pirmajam pasaules karam te bija Baltijā lielākā katoļu baznīca un pirmā latīņu skola jau 1596. gadā, gan apriņķa – ar 3 pilsētu un 19 pagastu pārvaldāmo teritoriju. Pirmajā pasaules karā plaukstošo pilsētu sagrāva līdz drupām. Bet pilsēta atdzima – tik sīksti dzīvelīga ir šī vieta.
Žurnāla aktuālajā numurā par Latgales mazpilsētu ILŪKSTI – par tās sēlisko identitāti, iedzīvotāju aktivitāti, konfesijām, vēsturisko aspektu, seno bruģi, Valdas Rimšas pulksteņu kolekciju un “Sēļu istabu”.
 
Foto: Māris Justs, Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra novadpētniecības materiālu krātuves „Sēļu istaba” arhīvs

Latgales uzņēmēji pasaulē

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra – LIAA
LIAA Rēzeknes biznesa inkubators turpina iepazīstināt Žurnāls A12

lasītājus ar jauniem un drosmīgiem reģiona uzņēmējiem, kuri dara paši un uz darīšanu iedvesmo arī citus. Šīs intervijas galvenais varonis uzņēmējs JĀNIS IGAUNIS, kura uzņēmums

Timber Kit

Balvos profesionāli projektē, ražo un būvē koka karkasa dzīvojamās mājas, guļbūves, pirtis, brīvdienu mājas, nojumes un citas būves, ko eksportē uz Skandināviju.

Fragments no intervijas. (..)
Vai ir piedzīvots projekts, kas pašam ir radījis vēlmi krāmēt koferi un pārvākties?
Lielākoties visas brīvdienu mājas, ko būvējam, ir ļoti skaistās vietās. Ja tās paredzētas pārdošanai, tad vieta vienmēr ir skaista, netālu jābūt pilsētai un obligāti dabas takai vai slēpošanas trasei. Tagad tieši būvējam distanču slēpošanas trases tuvumā, pagājušajā ziemā pamatīgi izbraukājos – ar mēnesi bija par maz, lai izbrauktu visu trasi. Parasti Norvēģijā esmu 2‒3 mēnešus gadā, ekskursijās baigi braukt nesanāk, taču vietējās takas vai trases noteikti mēģinu iepazīt.

Turpināt lasīt