Tag: #viensnomums

Bagāžā Latgales pērles un Silaunieku boika

Šķiet, ka INESI ROZI no Cēsu novada Drabešu muižas amatu mājas un folkloras kopas “Ore” kā spilgtu Vidzemes folkloras norišu kurbulētāju un pārstāvi zinu tikpat ilgi, cik pati esmu aktīva folkloras nozares procesos. Tie ir vairāk nekā piecpadsmit gadi. Taču tikai pavisam nesen ar lielu izbrīnu uzzināju, ka šī rosīgā vidzemniece ir dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Par Latgales dzimtas biezajām saknēm, darbošanos folkloras laukā un piederības robežām – tie ir šīs sarunas ceļi, tiekoties Drabešu muižā starp koklēm, Āraišu ezera teikas māla āzīšiem un raibi austo lakatu rakstiem.

Edītes Husares sarunu ar Inesi Rozi lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.

Foto Edīte Husare, portāls Lakuga.lv

Dziedošā gide no Preiļiem

Zviedru autore Maivure Stīgengriena raksta, ka nejaušība ir dievišķa spēle, un tieši sakritības vai neizskaidrojamas sagadīšanās visvairāk ietekmē cilvēka dzīves ceļu. Šī atziņa spilgti raksturo dziedošo gidi Irēnu Kjarkužu no Preiļiem. Irēna neshēmo un smalki neaprēķina katru nākamo gājienu, taču notikumi un cilvēki paši viņu atrod. Īstajā vietā un laikā.

Par notikumiem, ekskursijām un izvēlēm – lasiet sarunu ar Irēnu Kjarkužu žurnālā.

Foto Māris Justs

Nebaidīties runāt skaļi

Gada sākumā plašu rezonansi izraisīja VLADISLAVAS ROMANOVAS veidotā dokumentālā filma “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”. Daži jaunajai sievietei pārmeta dzimtās pilsētas nomelnošanu, citi savukārt izteica atbalstu un atzinību par drosmi celt gaismā tematus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Vladislava apstāties neplāno un jau strādā pie jauniem projektiem, kas saistīti ar Latgali un Daugavpili.

Par filmu, Latgali un Daugavpili, un Vladislavu lasiet žurnālā “A12”.

Foto no personīgā arhīva

Desmit kā viens

Pirmā no pamatiem celtā akustiskā koncertzāle Latvijā – Latgales vēstniecība “Gors” – maijā atzīmēs 10 gadu jubileju. “Gorā” notiek viss: koncerti, opera, balets, teātris, izstādes, kino, semināri, pat laulības un jubileju svinības. “Gors” ir kļuvis par Latgales seju. Desmit gadu garumā koncertzāle ir izveidojusi augstu kultūras dzīves kvalitātes latiņu. “Gora” vadītāja Diāna ZIRNIŅA un Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona RUPAINE ir svarīgākie zobratiņi sarežģītajā “Gora” mehānismā. Koncertzālē strādā no tās pirmsākumiem un, kā pašas teic, ir saslimušas ar “Goru”.

Par to, kāda bija GORA pirmā desmitgade, kā koncertzāles idejas autoriem izdevās izlauzties cauri apkārtējo neticības un skepses labirintu pirms GORA tapšanas un aizkulišu stāstus lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no privātā arhīva.

KUR VAR SATIKT MĀLU

Ģeogrāfa meklējumi un atradumi

Pirmā sastapšanās – jau agrā bērnībā

“Vienu brīdi jau likās, ka šis raksts netaps, – biju gluži kā iestidzis mālā. Bet palaimējās izrauties no māla lipīgajām skavām, un nu varam droši sākt kārtējo ceļojumu žurnāla “A12” lappusēs. Atzīšos, ka ar mālu manas attiecības ir uz Jūs – cieņpilnas, bet ne intīmas. Ļoti iespējams, bērnudārzā no māla esmu pat kaut ko lipinājis – visticamāk, prastus svilpauniekus, bet vēlāk manā dzīvē iestājās krāsainā plastilīna ēra. Mākslas skolā vai pulciņā neesmu gājis, savukārt mūzikas skolā apguvu alta spēli – tas ir metāla pūšamais stroķis, gatavots no plastiska un brūngana misiņa. Māla stabules tolaik neviens vairs nepūta – lai gan arheologu atradumi liecina, ka tieši māla stabules bijuši iecienītākie mūzikas instrumenti Latgales pusē, – podnieki tās taisījuši no sarkana māla un rotājuši ar baltmāla rakstiem. Interesanti, ka pats senākais Latvijas teritorijā uzietais mūzikas instruments ir kaula stabule, kas atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā un kuras vecums varētu būt 3–4 tūkstoši gadu.”

Mūsu atjautīgā un asprātīgā autora Ivara Matisova pētījums par māla pasauli Latgalē.

Lasiet žurnālā.

Attēlā: Andreja Paulāna darināta krūze no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Izkuopt nu ramu

Ka jauns cylvāks suoc latgalīšu kulturā koč kū dareit, nareši goduos tai kai tymā teicīnī – “īdūd valnam mozū piersteņu, a jis pajam vysu rūku”. Ruodīs, ka tai saguojs ari ar Amandu Anusāni, kura vēļ pyrma goda beja vaira zynoma kai fotografe i Instagram konta @muna_muoksla veiduotuoja, tok niu dora vēļ daudz kū cytu – aktivi dorbojās Latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” projektūs, struodoj portalā Lakuga.lv, producej radejis raidejumu “Pīci breinumi”, ir plānuotuoja “Giut breidi” komandā i vēļ dokumentej pīna goldus.

 

Sarunu ar aktīvo jaunieti Amandu lasiet žurnālā “A12”.

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

A12 1(64)/2023

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • māla krūkas un mīļkrūzītes ar cilvēka sejas vaibstiem – Daces un Imanta LOSĀNU stāsts par atgriešanos Latgalē, Pīterkolnā;
  • kādas vērtības šobrīd svarīgas sabiedrībai – centra “Europe Direct Dienvidlatgale” vadītāja Oskara ZUĢICKA viedoklis;
  • kā jaunietis no Preiļu novada spēj iekarot starptautiskus mērogus – mākslinieka Kristapa ANCĀNA ceļš uz panākumiem Londonā, Ņujorkā un citviet;
  • kā sekot savas dzīves ceļa zvaigznei un kā piedzīvot atvērtas debesis – prāvesta, Atzinības krusta kavaliera Staņislava PRIKUĻA spēka vārdi;
  • izzūdošie piena galdi un mirkļu ķeršana – Amandas ANUSĀNES radošās aktivitātes;
  • Indija latgalietes Lauras JURČAS acīm – atklājumi, pārsteigumi, emocijas;
  • Kā arī citi stāsti – par mālu, Aglonas staciju un ieskats Latgales jaunajās grāmatās un muzeju izstādēs.

Tiekamies žurnāla lappusēs un smeļamies spēku un iedvesmu no līdzcilvēkiem!

Dzīvot tautas mūzikā

Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs