Tag: #viensnomums

Jaunumi

Vinetys latgaliskais ryudejums

Soka “Vineta Vilcāne”, padūmoj „ Latgalīšu kulturys ziņu portalslakuga.lv”. Soka „lakuga.lv”, īguodoj Vinetu. Pādejūs ostoņu godu laikā, kas bīdreibys „Latgolys Studentu centrs” radeitajam portalam bejs skriejīņs kuopynuojumūs, Vineta voi vysuos lūmuos kai projektu vadeituoja, satura redaktore, žurnaliste i socialūs kontu administratore, voi viņ atseviškuos, bet naiztryukstūši kai projektu raksteituoja nūsacejuse portala gaitu. Itūgod Vineta beja nomināta

Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”

kai publiciste i latgalīšu volūdys entuziaste, a par latgalīšu volūdys populariziešonu portals jau bejs 2016. gods „Boņuka” laureatu pulkā. Pasarunuošona saīt par augšonu latgaliskajā, ari Vinetai tyvom temom – mozuoklītuotuos volūdys pasaulī i iedīņu viesture.

Losit žurnala jaunajā numerī!
Jaunumi

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne
Jaunumi, Žurnāls

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē
Jaunumi

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs
Uncategorized

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare
Jaunumi

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Jaunumi

Kas ir Latgale?

Juris Viļums, Dagdas tūrisma informācijas centra vadītājs, rakstu autors latgaliešu valodā:

,,Kas ir Latgale? Kur tā sākas un kur beidzas? Vai latgaliešu kultūras izplatība beidzas pie Latvijas valsts austrumu robežas, vai pie Aiviekstes un Daugavas upes? Sen jau ne dabiskās, ne administratīvās robežas neiegrožo nevienu kultūrtelpu. Latgaliešu informatīvais lauks ir gan radio, gan internetā un joprojām arī gadusimtiem slīpētajā drukātajā vārdā. Visu Latgali un latgaliešus ārpus tās apvieno tikai viens drukātais žurnāls – „A12”.”

Foto: Laura Repele
Jaunumi

“Bērni ir tik īsti un patiesi!”

Žurnāls A12

februāra/marta numurā saruna ar mākslinieci, vizuālās mākslas skolotāju ASTRU TJUNĪTI (Astra Tjunīte). Fragments no intervijas:

“Es domāju, ka mūsu dienās katram skolotājam ir jāuzceļ piemineklis. Darba apjoms un prasības ir milzīgas, bet to, ko saņem skolotājs, bieži vien ir ne tikai mazā alga, bet arī neiecietība un neizpratne, un diemžēl tieši no skolēnu vecāku puses. Bet darbs ar bērniem man patīk, jo tas ir citādāk.
Kāpēc citādāk?
Viņi ir tik patiesi un īsti. Vēl nav iemācījušies tik daudz slēpt savas patiesās jūtas, izlikties. Pieaugušie vairāk tevi analizē, kā, piemēram, muzejā tu esi viņu priekšā un stāsti par ekspozīcijām kā gids. Viņi dažkārt vērtē nevis to, ko tu stāsti, bet, kā tu to dari. Man bija grūti arī ar apmeklētājiem, kuri ir zinoši, bet netieši pārbauda manas zināšanas. Protams, muzeju apmeklēja arī ļoti jauki, mīļi un labsirdīgi cilvēki, bet stāstu par darvas karoti medus mucā droši vien zina ja ne visi, tad daudzi. Bet bērni kā mazi sūklīši uzsūc katru vārdu, ko saki. Viņi ir tik ļoti piedodoši, piedod kļūdas, kad gadās pārteikties, vai tās vispār neievēro. Tas viņiem ir mazsvarīgi. Viņi reaģē patiesāk, un es to sajūtu.”
Visu interviju ar Astru Tjunīti lasiet žurnālā.
Foto:
Māris Justs
Jaunumi

Lai veldzē daba!

Kā tikt galā ar šo visai savādo pandēmijas posmu? Mūsu novērojumi liecina, ka cilvēki spēku rod dabā – daba dziedē, attīra, iedvesmo turpmākai dienai un turpmākam ceļam.
Jaunajā žurnāla “A12” numurā grupu „Green Novice”, „Inde Indive”, „DeLight” bundzinieks VALDIS METLĀNS, pēc profesijas būvinženieris, atzīst, ka beidzamos 10-15 gados reģionālo ceļu stāvoklis ir manāmi uzlabojies – un viņš pats par to ir pārliecinājies, izbraukājot gandrīz visus Latgales ceļus un celiņus, reizē atklājot arvien jaunus brīnumskaistus dabas skatus, kas veldzē dvēseli. Īpaši gleznaini apvidi, Valdaprāt, ir Rogovka, Lendži, llzeskalns, Bērzgale… Skaistums ir arī Krāslavas novada pierobežā – Indrā, Dagdā, Bukmuižā… Tāpat Aglonā, Aulejā, Rušona ezera apkārtnē…
Aicinām par iedvesmas brauciena galveno ceļu izvēlēties A12 – ceļu uz Latgali, no kura nogriezties uz šaurākām taciņām, lai iepazītu Latgales apslēptos dārgumus, un, protams – lai jūsu ceļvedis ir žurnāls “A12”, kurā var vairāk uzzināt par Valdi un citiem mūsu stāstu varoņiem.
Foto: Inese Grizāne
Jaunumi, Žurnāls

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs
Vecāki ieraksti