Tag: #viensnomums

“Bērni ir tik īsti un patiesi!”

Žurnāls A12

februāra/marta numurā saruna ar mākslinieci, vizuālās mākslas skolotāju ASTRU TJUNĪTI (Astra Tjunīte). Fragments no intervijas:

“Es domāju, ka mūsu dienās katram skolotājam ir jāuzceļ piemineklis. Darba apjoms un prasības ir milzīgas, bet to, ko saņem skolotājs, bieži vien ir ne tikai mazā alga, bet arī neiecietība un neizpratne, un diemžēl tieši no skolēnu vecāku puses. Bet darbs ar bērniem man patīk, jo tas ir citādāk.
Kāpēc citādāk?
Viņi ir tik patiesi un īsti. Vēl nav iemācījušies tik daudz slēpt savas patiesās jūtas, izlikties. Pieaugušie vairāk tevi analizē, kā, piemēram, muzejā tu esi viņu priekšā un stāsti par ekspozīcijām kā gids. Viņi dažkārt vērtē nevis to, ko tu stāsti, bet, kā tu to dari. Man bija grūti arī ar apmeklētājiem, kuri ir zinoši, bet netieši pārbauda manas zināšanas. Protams, muzeju apmeklēja arī ļoti jauki, mīļi un labsirdīgi cilvēki, bet stāstu par darvas karoti medus mucā droši vien zina ja ne visi, tad daudzi. Bet bērni kā mazi sūklīši uzsūc katru vārdu, ko saki. Viņi ir tik ļoti piedodoši, piedod kļūdas, kad gadās pārteikties, vai tās vispār neievēro. Tas viņiem ir mazsvarīgi. Viņi reaģē patiesāk, un es to sajūtu.”
Visu interviju ar Astru Tjunīti lasiet žurnālā.
Foto:
Māris Justs

Lai veldzē daba!

Kā tikt galā ar šo visai savādo pandēmijas posmu? Mūsu novērojumi liecina, ka cilvēki spēku rod dabā – daba dziedē, attīra, iedvesmo turpmākai dienai un turpmākam ceļam.
Jaunajā žurnāla “A12” numurā grupu „Green Novice”, „Inde Indive”, „DeLight” bundzinieks VALDIS METLĀNS, pēc profesijas būvinženieris, atzīst, ka beidzamos 10-15 gados reģionālo ceļu stāvoklis ir manāmi uzlabojies – un viņš pats par to ir pārliecinājies, izbraukājot gandrīz visus Latgales ceļus un celiņus, reizē atklājot arvien jaunus brīnumskaistus dabas skatus, kas veldzē dvēseli. Īpaši gleznaini apvidi, Valdaprāt, ir Rogovka, Lendži, llzeskalns, Bērzgale… Skaistums ir arī Krāslavas novada pierobežā – Indrā, Dagdā, Bukmuižā… Tāpat Aglonā, Aulejā, Rušona ezera apkārtnē…
Aicinām par iedvesmas brauciena galveno ceļu izvēlēties A12 – ceļu uz Latgali, no kura nogriezties uz šaurākām taciņām, lai iepazītu Latgales apslēptos dārgumus, un, protams – lai jūsu ceļvedis ir žurnāls “A12”, kurā var vairāk uzzināt par Valdi un citiem mūsu stāstu varoņiem.
Foto: Inese Grizāne

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Patiesi. Dziļi. Skaisti.

Šogad svētku laiks kluss, gaišs un balts.
Mēs, žurnāls “A12”, radām jums, akcentējot pozitīvo, aktuālo, iedvesmojamies paši un iedvesmojam jūs. Tiekamies arī 2021. gadā!
Abonēt ir droši un ērti. Abonēšanas indekss 2472.

Būt patiesam

“Svarīgi, lai attiecības veidotos patiesas, citā reizē ir būtiski izrunāt kaut ko netīkamu, tomēr līdz galam – lai attiecības neveidojas uz meliem. Komunikāciju mēs veidojam paši, taču attiecībās ir divi cilvēki. Ja mēs domājam, ka šis cilvēks ir tāds un šitāds, tad tas nozīmē, ka šis cilvēks ir izveidojies tāds attiecībā uz mums pašiem. Ja viņš tāds ir, tad arī tu tāds esi. Attiecības ir kā pingpongs. Tu pasmaidīji – tev pasmaidīs, tu rupji atbildēji – tev atbildēs tāpat. Ja mēs kritizējam citu cilvēku, tad faktiski mums jāsaka nevis „viņš”, bet „es” tā vietā. Attiecības sāk veidoties tieši no mums, kā mēs runājam ar citiem.”
Jau sesto gadu pēc kārtas tika pasniegta Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā, un šogad par darbu „Otrie Ziemassvētki” to ieguva māksliniece AGRA RITIŅA. Gleznotāja jūtas gandarīta un atzīst, ka dzīvē ir daudz mācījusies un iedvesmojusies no Jāzepa Pīgožņa mākslas.
Žurnālā lasiet Agras Ritiņas dzīves vērojumus.
Foto: Evija Pušmucāne.
Abonējiet žurnālu “A12” nākamajam gadam, un žurnāla lappusēs jūs gaida tikšanās ar Latgales māksliniekiem, amatniekiem, dažādu arodu meistariem un jaunajiem uzņēmējiem.

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Stanislavs Maļkevičs un SIA Staisons

Par STANISLAVU MAĻKEVIČU laiku pa laikam daīt koč kū dzierdēt, i vys tī ir lobi vuordi: restauriejs vysaidys kūka lītys apleicīnis bazneicuos, uzjiemiejs, kurs atsateista, roksta projektus i eistynoj aizvin jaunys idejis, pats jis napīkiust stuosteit, ka taišni Dagda ir vīta, kur dzeivoj i gryb iz prīšku ite dzeivuot, i cytim tū īsoka!

Vīnkuorši, tok kvalitativi
Sasateikom gondreiž jau vosorys vydā, deļ tuo vysa pyrms vaicoju, kas itymā goda laikā Stanislavam ir pats aktualuokais, pi kuo niu struodoj? Stuosteit jam ir daudz kū, i atsateisteišonys process naapsastuoj – jau piec stuņdis juobyut vīnā cytā seminarā, kur kai reize runuos par papyldu finaņsejuma pīsaisteišonys īspiejom. Tok niu, vosorā, Stanislava izveiduotais i vadeitais uzjāmums „Staisons” izpylda vairuokus pasyutejumus kempinga muojeņu ceļtnīceibā. Škārsteiklā var apsavērt biļdis, kai izaver taidys moduļu muojenis, kurys var izreiz aizvest i vajadzeigajā vītā nūlikt.
Vydā tod var veiduot, kū vajag, – ci vīnkuorši guļamustobu, ci apreikuot kaidu cytu kempingam vajadzeigūs funkciju nūdrūsynuošonai – kukneite, duša, tualets – a kū gryb… Vīnys taidys muojenis cena niu asūt 3800 eiru. Daugovpiļs pusē gostu sāta „Beibuks” pastateja 15 taidu muojeņu: desmit dzeivuojamuos, vīna dušom, ūtra tualetim, vēļ garaža, pierts i vīna biroja vesšonys administrativajom vajadzeibom. Niu ari kempings „Siveri” pasyutejuši taidu muojeņu deļ saimnīciskūs funkceju nūdrūsynuošonys. Iz uorzemem gon vēļ naeksportej – cikom vyss ite pat, pa Latveju.
(..)
Par Stanislavu Maļkeviču losit augusta/septembra numerī.
Foto: Juris Viļums

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne

Svareiguos lītys caur puosoku

Dzejneica, bārnu gruomotys „Meikuleņš īpazeist omotus” (2018) autore, pīcu bārnu mama Meldra Gailāne Rēzeknis nūvoda Bieržgalī dzeivoj piec principa, ka vīnkuorši ļaun bārnim augt par breivom personeibom i atbolsta jūs realizēt sovys idejis. Literarūs pasuokumūs pīsadola kūpā ar sovu jaunuokū atvasi – sešgadeigū meitu Irbi Bārbalu, kurai jau nu pīcu godu vacuma ir pastuoveigys publikacejis, pat latgaliski, i gūdolguotys vītys literarūs konkursūs, vēļ jei spēlej kūkli i dzīd, palīk treju bruoļu napuorspāta ideju generiešonā. Sarunys par tū, kai rūnās teksti i kai dabiski atteisteit bārnu radūšumu.

Kotrys bārns ir atsevišks pasauļs

Bārni ir ļūti dažaidi, kotram ir sovys talantu izpausmis, pastreipoj Meldra. Juos vysim bārnim ir pa div eipaši izalaseitim vuordim. „Madara Luīze ir vacuokuo meita, taida vuordu kombinaceja tūšaļt atguoja. Nu suoku Madara beja tikai Madara, tod mes jū nūkristejom, maņ beja sajiuta, ka jai ir vajadzeigi div vuordi. Asmu sasamīriejuse, ka jei byus tei, kas vairuok dzeivuos pa uorzemem, jei īsakuortuojuse Anglejā. Jei nu bārna kuojis ir cīš patstuoveiga. Kod jai vēļ nabeja 10 godu, vīnu vokoru jei pi mane atīt i soka, ka 10 godu dzimšonys dīnu svinēs Reigā, maņ viņ juopazvonūt Maijai, juoprecizej daži seikumi, bet vysu golvonū jei jau sarunuojuse. Jei vīna poša ar viļcīni nūbrauce iz Reigu, nūsvinēja i prīceiga atbrauce iz sātu. Bet nu cik es nervozieju, voi jei tū varēja zynuot.
Kai liksi nuokušajim vīnu vuordu, ka pyrmajam bārnam div? Vacuokū dālu sauc Juris Imants. Pyrmū vuordu īlyka tāvs, bet Imants ir par pīmiņu Imantam Mikučam. Madara jau beja pīdzymuse, kod īsasaisteju žurnalistikys puļceņā „Pakavs”. Mikučs cīš daudz mums īdeve kai cylvāks i profesionaļs. Kod gaideju Juri, jis nūmyra. Taidā veidā gūdynoju sovu Školuotuoju. Valteram Viesturam nu suoku īlyku obejus vuordus, pyrmū mienesi sauču par Valteru, bet myusu cīmā beja nalaimis gadejums ar puiseiti vuordā Valters, maņ īsaceja, lai es tikai sovu dālu tai nasaucu. Tai jis palyka par Viesturu. Jis pats soka, ka vuords „Viesturs” pateik lobuok.
Jaunuokais dāls ir Jānis Andris, bet meita – Irbe Bārbala. Nazkai vysu laiku asmu gribiejuse meitu, kurū sauktu par Irbi, nasaverūt, ka jai ir ari muoseica Irbe. Latvejā ir tikai 36 Irbis, vēļ dažys Irbis div vuordu kombinacejuos. Kod gaideju Irbi, cīš bīži redzieju sapynā babu, ūtrys vuords nu juos.” Turpināt lasīt

Dace Tihovska

“Ir aktīvi jāstrādā, lai lauztu gadu desmitiem uzturēto priekšstatu par neizbraucamo ceļu, pamesto māju, iedzērušu un kauslīgu cilvēku zemi Latgali. Es nepārspīlēju, liela daļa Latvijas tik tiešām tā vēl joprojām domā. Tāpēc man ir ļoti žēl, ka pārāk daudz un pārāk bieži mēs Latgalē šmakovku ceļam karoga vietā.”
Saruna ar Ludzas Mūzikas pamatskolas skolotāju, folkloras kopas “Ilža” un bērnu folkloras kopas “Žibuleits” vadītāju, dziedošās Tihovsku ģimenes mammu DACI TIHOVSKU žurnāla “A12” februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs