Tag: #viensnomums

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

Ļautīs dzeivis nūtikšonom

Pyrma pīcu godu julī Rēzeknē tyka attaiseita Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeja, kas gatavej ziņu materialu, raidejumus i viestej Latvejis Radejis vysūs kanalūs par nūtikšonom, cylvākim i procesim Latgolys regionā. Producente KARINA VAŽNAJA ir studejis mozuok radzamais cylvāks, nu, kai soka studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa, Karina ir jūs dvēsele, gradzyns, kas vysus satur kūpā. Kod eisu šaļti i maņ pošai saguoja byut Karinys kolegei, cīši apbreinuoju juos spieju ar smaidu atrysynuot vysys saspringtuos situacejis i „apdzēst” pādejuo breiža guņsgrākus, vadeit procesus i vajadzeibys gadīnī ari pošai byut ziņu bolsam.
Interveja ar Karinu jaunajā žurnala “A12” numerī.

Ko maskavietis dara Blontos?

KONSTANTĪNS BEĻSKIS ir dzimis maskavietis, lielāko daļu savas dzīves arī tur pavadījis. Bērnībā ar tēvu sanācis vairākas reizes atbraukt uz Latviju (pamatā Rīgas un Jūrmalas apkārtne), vēlāk Konstantīns atbilstoši vienai no savām darbības jomām par Latviju sagatavoja tūrisma ceļvedi, kura beigu daļā atrodamas arī dažas lapaspuses par Latgali. Līdz 2014. gads kļuva par lūzuma punktu daudzu krievu prātos – Krimas aneksija, faktiskais karš ar kaimiņvalsti Ukrainu un pieaugošais dažāda veida represiju apmērs pašu valstī lika apsvērt arī dažādus „plānus B”. Lai arī Konstantīna tuvs radinieks dzīvo Vācijā, pašam viņam atrodama saikne ar izraēļu cilti, pavisam labas franču valodas zināšanas… tomēr izvēle krita par labu Latgalei, kuru ar Maskavu šķir tikai nedaudz vairāk kā sešu stundu brauciens pie mašīnas stūres. Tagadējā Ciblas novada Blontu ciemā tika atrasta piemērota mājiņa, tā iegādāta, sakārtota, un nu jau vairākus gadus liela daļa Konstantīna dzīves rit tieši šajā pusē robežas. Apzināti vai neapzināti viņš jau ir kļuvis par mūsējo. Konstantīns bez jelkāda patosa atzīst, ka Latgali viņš patiesi iemīlējis.
Žurnāla „A12” aktuālajā numurā – neliels ieskats trīs stundu aizraujošajā sarunā ar Konstantīnu Beļski.

Vinetys latgaliskais ryudejums

Soka “Vineta Vilcāne”, padūmoj „ Latgalīšu kulturys ziņu portalslakuga.lv”. Soka „lakuga.lv”, īguodoj Vinetu. Pādejūs ostoņu godu laikā, kas bīdreibys „Latgolys Studentu centrs” radeitajam portalam bejs skriejīņs kuopynuojumūs, Vineta voi vysuos lūmuos kai projektu vadeituoja, satura redaktore, žurnaliste i socialūs kontu administratore, voi viņ atseviškuos, bet naiztryukstūši kai projektu raksteituoja nūsacejuse portala gaitu. Itūgod Vineta beja nomināta

Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”

kai publiciste i latgalīšu volūdys entuziaste, a par latgalīšu volūdys populariziešonu portals jau bejs 2016. gods „Boņuka” laureatu pulkā. Pasarunuošona saīt par augšonu latgaliskajā, ari Vinetai tyvom temom – mozuoklītuotuos volūdys pasaulī i iedīņu viesture.

Losit žurnala jaunajā numerī!

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare