Tag: #aktuāli

Ticība

“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”

/Andrejs Trapučka/

Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Foto Laura Mazure

Gaidot Ziemassvētkus

Sirsnīga dāvana Ziemassvētkos – žurnāla “A12” abonements 2022. gadam!

Žurnāls “A12” ir vienīgais drukātais medijs Latvijā, kura mērķis ir Latvijas autentiskākās sastāvdaļas – Latgales reģiona cilvēku – un procesu atspoguļošana. Žurnāls “A12” ir radīts, lai šo atšķirīgo Latgales kultūrtelpu mentāli un informatīvi integrētu Latvijas mediju telpā un celtu pašu iedzīvotāju pašapziņu un uzņēmību, saglabātu gan tradicionālo kultūras mantojumu, gan meklētu jaunus attīstības virzienus.

 

Lasāmviela arī nākamajam gadam

Volgas un Okas apgabalos ir uzskaitītas upes ar Dubnas nosaukumu. Tas norāda uz baltu cilšu kādreizējo izplatību ļoti plašā ģeogrāfiskā areālā. Par līdzībām cilvēkos un vietās Latgalē un pasaulē žurnālā „A12”.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Mēs rakstām par labo

Dzīve un cilvēku darbi ietver vairāku elementu saspēli ‒ vēsture, dzimtas saknes, ģimene, valoda, saules dienas un svētku svinēšana. Tas veido un maina cilvēku, un šajā mijiedarbībā rodas brīnumainais dzīvošanas prieks. Mēs dalāmies šajos stāstos, lai mūsu dzīvē vairāk labā un prieka dzimšanas brīžu.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”

Esi kopā ar žurnālu arī 2022. gadā!

Žurnāls „A12” ‒ ceļš uz Latgali. Intervijas un stāsti par dzīvesgudriem laikabiedriem Latvijā un pasaulē, kurus atšķir uzdrīkstēšanās un pārliecība par savu darāmo. Viedokļi par aktuāliem procesiem. Kultūras notikumu apskats, ceļojumi laikā un telpā. Jaunas atziņas raisīs īstas emocijas un radīs iedrošinājumu. Katrs var atrast daļiņu sevis kādā no šiem vēstījumiem, vizualizācijām un redzējumiem. „A12” tikai ierosina stāstu, tos var turpināt un šķetināt. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstām. Patiesi. Dziļi. Skaisti.
Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.
Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”

Abonē žurnālu 2022. gadam!

Žurnāls „A12” ‒ nu jau ierasts ceļš uz Latgali – laikabiedru intervijas, viedokļi par aktuālajiem procesiem, ceļojumi laikā un telpā. „A12” ‒ sava reģiona iepazīšana, atmiņu pilna atgriešanās mājās vai arī sirsnīga ciemošanās Latgalē.
Abonē un dāvini žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Dāvini “A12”!

Vislabākā dāvana ir iedvesmojoša lasāmviela. Žurnāla „A12” dziļi pozitīvie stāsti iedvesmos smaidam, skaisti uzņēmīgie piemēri radīs drosmi pārvarēt izaicinājumus, patiesi analizēsim un meklēsim labākos mūzikas un mākslas notikumus Austrumlatvijā, domāsim, kā dzīvi veidot labāku un vienkārši iepriecināsim, rakstot par labo.

Abonē un dāvini žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs

“Bērni ir tik īsti un patiesi!”

Žurnāls A12

februāra/marta numurā saruna ar mākslinieci, vizuālās mākslas skolotāju ASTRU TJUNĪTI (Astra Tjunīte). Fragments no intervijas:

“Es domāju, ka mūsu dienās katram skolotājam ir jāuzceļ piemineklis. Darba apjoms un prasības ir milzīgas, bet to, ko saņem skolotājs, bieži vien ir ne tikai mazā alga, bet arī neiecietība un neizpratne, un diemžēl tieši no skolēnu vecāku puses. Bet darbs ar bērniem man patīk, jo tas ir citādāk.
Kāpēc citādāk?
Viņi ir tik patiesi un īsti. Vēl nav iemācījušies tik daudz slēpt savas patiesās jūtas, izlikties. Pieaugušie vairāk tevi analizē, kā, piemēram, muzejā tu esi viņu priekšā un stāsti par ekspozīcijām kā gids. Viņi dažkārt vērtē nevis to, ko tu stāsti, bet, kā tu to dari. Man bija grūti arī ar apmeklētājiem, kuri ir zinoši, bet netieši pārbauda manas zināšanas. Protams, muzeju apmeklēja arī ļoti jauki, mīļi un labsirdīgi cilvēki, bet stāstu par darvas karoti medus mucā droši vien zina ja ne visi, tad daudzi. Bet bērni kā mazi sūklīši uzsūc katru vārdu, ko saki. Viņi ir tik ļoti piedodoši, piedod kļūdas, kad gadās pārteikties, vai tās vispār neievēro. Tas viņiem ir mazsvarīgi. Viņi reaģē patiesāk, un es to sajūtu.”
Visu interviju ar Astru Tjunīti lasiet žurnālā.
Foto:
Māris Justs

“Cilvēka bērnam”- 30

Filma, kuru kinokritiķi ir nodēvējuši par izcilā režisora Jāņa Streiča Augsto dziesmu Latgalei. “CILVĒKA BĒRNS”. Tapusi visai trauksmainā un sarežģītā gadā – 1991. Mēs, žurnāls “A12”, filmas trīsdesmitgadē atskatāmies uz filmas tapšanas laiku un aizkulisēm. Atmiņās dalās nu jau izaugušais Bonifācijs Paulāns jeb Boņuks – ANDREJS RUDZINSKIS un citu lomu atveidotāji.
Foto: Māris Justs un no privātā arhīva