Tag: #Ukraina

Jaunumi

Tautas mākslas vēstījuma gleznas

Ukrainiete LILIJA MALIAROVA Rēzeknē dzīvo kopš pērnā gada jūnija. Lilijas grafiks ir ļoti piesātināts – nupat atklāta pirmā gleznu personālizstāde Rēzeknes novada pašvaldības administrācijas ēkā, daudz laika tiek veltīts bērniem, līdzās darbam mācības autoskolā, vēl pošanās ciemos uz Ukrainu, lai bērnu brīvlaikā apciemotu savus un vīra vecākus. Skatoties uz plaukstošo jauno sievieti, grūti iedomāties, ka viņa gājusi cauri dzīvošanai okupētajā Izjumā, karā zaudēts vīrs, bēgšana no kara cauri visai Krievijai bez graša kabatā, pilnībā paļaujoties uz krievu brīvprātīgo palīdzību. Un nonākšana Latvijā, lai mēģinātu sākt dzīvi no jauna. Par ukraiņu gara spēku, mākslu un sadzīvošanu ar kara radītajām traumām žurnāla “A12” saruna ar Liliju Maliarovu.
Lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Jaunumi

Ukraiņu ģenētiskais kods

“Viens, divi, trīs, četri, pieci,” – latviski skaita astoņgadīgā Sņežana. Nedaudz saminstinās ap divdesmit, bet pēc tam droši turpina tālāk. Sņežana jeb, kā ģimenē viņu dēvē, Sņeža un viņas dvīņumāsiņa Vlada uzsākušas mācības Rēzeknes novada Bērzgales pamatskolas 3. klasē latviešu valodā. 1. septembrī, Zinību dienā, meitenes bija tērpušās koši izšūtās blūzītēs, ko Ukrainā dēvē par višivankām. Meiteņu mamma Oksana šo izšuvumu dēvē par ukraiņu ģenētisko kodu, kas paņemts līdzi no dzimtenes. Koļesņiku ģimene, Oksana ar vīru un meitiņām, jau kopš 24. marta dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, Daiņa Sveces viesu mājā “Žubītes”. Pēc mēneša ģimenei pievienojusies arī mamma Aleksandra. Tētis šobrīd ir projām, aizbraucis uz robežu, lai pārvestu cilvēkus, un būs atpakaļ tikai pēc dažām dienām. Ģimene nāk no Austrumukrainas, Starobiļskas pilsētas, kas atrodas tikai 80 km no Severodoneckas un 100 km no Luhanskas, pilsētas, kas kopš 2014. gada ir Krievijas okupēta teritorija. Ģimenes dzimtā valoda ir ukraiņu, bet mēs sarunājamies krieviski. Oksana vasarā mēnesi mācījusies latviešu valodas kursos, bet zina tikai dažus, sadzīvē vairāk lietojamus, vārdus, mēģina lasīt. Latviešu valoda neesot viegla, jo ļoti atšķirīga – gan no ukraiņu, gan no krievu. Meitenēm vieglāk – viņas saģērbjas un aizskrien septembra vakara mijkrēslī spēlēties ar vietējiem bērniem, bet mamma un vecmāmiņa stāsta par garo ceļu no kara izpostītās Ukrainas uz Latviju. Koļesņiku ģimene ir inteliģenti, radoši cilvēki, ar savu veiksmīgu uzņēmējdarbību, sapņiem, idejām un iecerēm, kurām visām svītru pārvilka karš.

Vairāk lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Dagnija Bernāne

Jaunumi

Ukraiņu vēlme atgriezties mājās ir milzīga

Kopš 24. februāra sabiedrības uzmanība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē nemitīgi pievērsta Ukrainai. Bet jau krietni pirms tam Kijivā amatā ar sarežģīto nosaukumu – NATO Informācijas un dokumentācijas centra Ukrainā direktore – strādā latviete Vineta Kleine.

Fragments no intervijas:

[..]

 Vai NATO var panākt, lai Ukraina atgriežas normālā dzīvē?

Jūnijā Madridē notiekošajā NATO samitā ļoti skaidri tika pausts, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu tās cīņā par savu suverenitāti un neatkarību, par savas zemes un iedzīvotāju aizsargāšanu. Jo mēs visi ļoti labi apzināmies šā kara likmes.

               NATO samitā tāpat tika paziņots par atbalstu Ukrainas pēckara rekonstrukcijas un reformu centieniem. Un plāni Ukrainas sagrauto pilsētu un ciemu atjaunošanai, ekonomikas atveseļošanai un investīciju piesaistei tiek gatavoti jau tagad. Jo ir ļoti svarīgi, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk varētu atkopties no kara izraisītā posta un miljoniem Ukrainas iedzīvotāju varētu atgriezties mājās. Daudzi mani ukraiņu kolēģi, paziņas un draugi bija spiesti atstāt savas mājas. Neraugoties uz milzīgo viesmīlību un sirsnību, ar kādu ukraiņi ir uzņemti Eiropā un citur, vēlme atgriezties mājās ir milzīga. Tikties un atkal būt kopā ar vīriem, tēviem un dēliem, kuriem izsludinātā karastāvokļa dēļ ir jāatrodas valstī.

Ko ukraiņi saka par valsts dalību NATO? Viedokļi pirms 24. februāra un tagad noteikti atšķiras.

               Sabiedrības atbalsts dalībai NATO gadu gaitā ir bijis dažāds, un tam ir gan vēsturiski, gan politiski skaidrojumi un pamatojums. Būtisks atbalsta kāpums bija pēc Krimas okupācijas. Līdz 24. februārim tas ar nelielām svārstībām bija apmēram 60% robežās. Atbalsts starp rietumukraiņiem un Kijivas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis lielāks salīdzinājumā ar austrumos un dienvidos dzīvojošajiem ukraiņiem. Kara pašā sākumā atbalsts NATO strauji pieauga. Tad kādu laiku bija vērojama vilšanās par to, ka Alianse nav iesaistījusies tiešā konfrontācijā ar Krieviju, un tam ir pamatoti iemesli. Tikko lasīju, ka saskaņā ar maija pirmajā pusē veiktas sabiedriskās domas aptauju 73% ukraiņu ir par dalību Aliansē.
Visu interviju lasiet žurnālā.Foto no personīgā arhīva.