“Viens, divi, trīs, četri, pieci,” – latviski skaita astoņgadīgā Sņežana. Nedaudz saminstinās ap divdesmit, bet pēc tam droši turpina tālāk. Sņežana jeb, kā ģimenē viņu dēvē, Sņeža un viņas dvīņumāsiņa Vlada uzsākušas mācības Rēzeknes novada Bērzgales pamatskolas 3. klasē latviešu valodā. 1. septembrī, Zinību dienā, meitenes bija tērpušās koši izšūtās blūzītēs, ko Ukrainā dēvē par višivankām. Meiteņu mamma Oksana šo izšuvumu dēvē par ukraiņu ģenētisko kodu, kas paņemts līdzi no dzimtenes. Koļesņiku ģimene, Oksana ar vīru un meitiņām, jau kopš 24. marta dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, Daiņa Sveces viesu mājā “Žubītes”. Pēc mēneša ģimenei pievienojusies arī mamma Aleksandra. Tētis šobrīd ir projām, aizbraucis uz robežu, lai pārvestu cilvēkus, un būs atpakaļ tikai pēc dažām dienām. Ģimene nāk no Austrumukrainas, Starobiļskas pilsētas, kas atrodas tikai 80 km no Severodoneckas un 100 km no Luhanskas, pilsētas, kas kopš 2014. gada ir Krievijas okupēta teritorija. Ģimenes dzimtā valoda ir ukraiņu, bet mēs sarunājamies krieviski. Oksana vasarā mēnesi mācījusies latviešu valodas kursos, bet zina tikai dažus, sadzīvē vairāk lietojamus, vārdus, mēģina lasīt. Latviešu valoda neesot viegla, jo ļoti atšķirīga – gan no ukraiņu, gan no krievu. Meitenēm vieglāk – viņas saģērbjas un aizskrien septembra vakara mijkrēslī spēlēties ar vietējiem bērniem, bet mamma un vecmāmiņa stāsta par garo ceļu no kara izpostītās Ukrainas uz Latviju. Koļesņiku ģimene ir inteliģenti, radoši cilvēki, ar savu veiksmīgu uzņēmējdarbību, sapņiem, idejām un iecerēm, kurām visām svītru pārvilka karš.

Vairāk lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Dagnija Bernāne