Tag: #Kultūra

A12 1(64)/2023

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • māla krūkas un mīļkrūzītes ar cilvēka sejas vaibstiem – Daces un Imanta LOSĀNU stāsts par atgriešanos Latgalē, Pīterkolnā;
  • kādas vērtības šobrīd svarīgas sabiedrībai – centra “Europe Direct Dienvidlatgale” vadītāja Oskara ZUĢICKA viedoklis;
  • kā jaunietis no Preiļu novada spēj iekarot starptautiskus mērogus – mākslinieka Kristapa ANCĀNA ceļš uz panākumiem Londonā, Ņujorkā un citviet;
  • kā sekot savas dzīves ceļa zvaigznei un kā piedzīvot atvērtas debesis – prāvesta, Atzinības krusta kavaliera Staņislava PRIKUĻA spēka vārdi;
  • izzūdošie piena galdi un mirkļu ķeršana – Amandas ANUSĀNES radošās aktivitātes;
  • Indija latgalietes Lauras JURČAS acīm – atklājumi, pārsteigumi, emocijas;
  • Kā arī citi stāsti – par mālu, Aglonas staciju un ieskats Latgales jaunajās grāmatās un muzeju izstādēs.

Tiekamies žurnāla lappusēs un smeļamies spēku un iedvesmu no līdzcilvēkiem!

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Citādi skaistais

Kad ir vēlme uzzināt par Latgalē apmeklējamo baznīcu vēsturi vai jāatrod kāds jauns galamērķis, ielūkojamies Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatās par sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu Latgalē, 2021. gadā iznāca noslēdzošā grāmata par vēsturiskajiem Balvu un Ludzas rajoniem, tādā veidā visas Latgales apzinātās baznīcas ir apkopotas. Protams, RŪTAS KAMINSKAS vārds saistās ne tikai ar to – pētniece, mākslas zinātniece, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas eksperte. Pētījusi sakrālo mantojumu un 18. gs. glezniecību Latgalē, Polijas mantojumu un bijusi arī “Terra Mariana” zinātniskā komentāra autore. Sarunā pievēršamies jautājumiem par Latgali, sakrālo mantojumu un arī vēl pētāmajām tēmām.

Fragments no intervijas:

Ja runājam par padomju laika kontekstu, vai tas ir ietekmējis kopumā skatījumu uz kultūrvēsturisko mantojumu? Droši vien padomju laikā daudzas lietas bija arī vērtīgas tieši ar sistematizāciju un apzināšanu?

“Šis laiks nav viennozīmīgs. Kādai paaudzei attieksmes un vērtības noteikti ir mainījušās. Ja cilvēkam nestāstīja neko vai stāstīja, ka baznīca ir kaut kas slikts, – kāpēc lai viņš uz sakrālo mantojumu skatītos pozitīvi. Otrs – bija speciāli iznīcinātas lietas, apņirgātas, tika sabojātas, ēkas nojauktas, kapliču vietā tika liktas degvielas tvertnes. Pēc kara turpinājās šī pirmskara pieminekļu valdes tradīcija, bija pieminekļu saraksti, un tad sākās pieminekļu graušanas process. Tika arī formāli samazināti aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksti, daudz kas izmests ārā. Un tad pamazām atkal pa posmam to, kas palicis sveikā, mēģināja dabūt atpakaļ un iekļaut sarakstos. Līdz ar to arī iegūt juridisko aizsardzību, kad var prasīt arī vietējām varām pievērst uzmanību. Šis process kopumā ir bijis duāls. No vienas puses, tā postīšana, no otras – ka no centra tomēr varēja vairāk ietekmēt daudzas lietas. Kultūras ministrijā toreiz to centralizēti organizēja, lai būtu pieminekļu apsekošana, izvērtēšana un sarakstos iekļaušana. Un, ja šis piemineklis vai baznīca, piemēram, bija sarakstā, tad varēja izdot izziņu un dabūt būvmateriālus remontiem, jo nevarēja jau elementāras lietas izdarīt – nebija resursu. Nebija kaut vai materiālu, ja par ēkām runājam. Īpaši pret sakrālo mantojumu attieksme bija stipri noraidoša, postoša, un tāpat arī pret muižām, pret aristokrātu atstāto mantojumu, pret lietu, kas tika traktēts no šķiriskā viedokļa. Šie komunālie dzīvokļi ar ēkas papostīšanu, jo cilvēki vienkārši nezināja, ko darīt ar lietām, kas nonākušas viņu rokās. Visādi brīnumi ir dzirdēti. Bet, nu, tas laiks, paldies Dievam, ir prom, ir jādomā par jaunām problēmām.”

Visu interviju lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Suitu kultūrtelpas sargātāja

Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.

Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?

Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.

Abi cenšas nosargāt savu valodu.

Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos  Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.

Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?

Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast. [..]

Ko var mācīties no suitiem?

Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cīnīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.

Bet ko var mācīties no latgaliešiem?

No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atspoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.

Vairāk lasiet decembra/janvāra numurā!

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs