Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.
Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu?
Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.
Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.
Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.
Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens, esmu ar Dievu.
Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?
Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?
Baznīca par godu Mīlestībai.
Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Foto Evija Pušmucāne