Tag: #Kultūra

Citādi skaistais

Kad ir vēlme uzzināt par Latgalē apmeklējamo baznīcu vēsturi vai jāatrod kāds jauns galamērķis, ielūkojamies Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatās par sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu Latgalē, 2021. gadā iznāca noslēdzošā grāmata par vēsturiskajiem Balvu un Ludzas rajoniem, tādā veidā visas Latgales apzinātās baznīcas ir apkopotas. Protams, RŪTAS KAMINSKAS vārds saistās ne tikai ar to – pētniece, mākslas zinātniece, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas eksperte. Pētījusi sakrālo mantojumu un 18. gs. glezniecību Latgalē, Polijas mantojumu un bijusi arī “Terra Mariana” zinātniskā komentāra autore. Sarunā pievēršamies jautājumiem par Latgali, sakrālo mantojumu un arī vēl pētāmajām tēmām.

Fragments no intervijas:

Ja runājam par padomju laika kontekstu, vai tas ir ietekmējis kopumā skatījumu uz kultūrvēsturisko mantojumu? Droši vien padomju laikā daudzas lietas bija arī vērtīgas tieši ar sistematizāciju un apzināšanu?

“Šis laiks nav viennozīmīgs. Kādai paaudzei attieksmes un vērtības noteikti ir mainījušās. Ja cilvēkam nestāstīja neko vai stāstīja, ka baznīca ir kaut kas slikts, – kāpēc lai viņš uz sakrālo mantojumu skatītos pozitīvi. Otrs – bija speciāli iznīcinātas lietas, apņirgātas, tika sabojātas, ēkas nojauktas, kapliču vietā tika liktas degvielas tvertnes. Pēc kara turpinājās šī pirmskara pieminekļu valdes tradīcija, bija pieminekļu saraksti, un tad sākās pieminekļu graušanas process. Tika arī formāli samazināti aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksti, daudz kas izmests ārā. Un tad pamazām atkal pa posmam to, kas palicis sveikā, mēģināja dabūt atpakaļ un iekļaut sarakstos. Līdz ar to arī iegūt juridisko aizsardzību, kad var prasīt arī vietējām varām pievērst uzmanību. Šis process kopumā ir bijis duāls. No vienas puses, tā postīšana, no otras – ka no centra tomēr varēja vairāk ietekmēt daudzas lietas. Kultūras ministrijā toreiz to centralizēti organizēja, lai būtu pieminekļu apsekošana, izvērtēšana un sarakstos iekļaušana. Un, ja šis piemineklis vai baznīca, piemēram, bija sarakstā, tad varēja izdot izziņu un dabūt būvmateriālus remontiem, jo nevarēja jau elementāras lietas izdarīt – nebija resursu. Nebija kaut vai materiālu, ja par ēkām runājam. Īpaši pret sakrālo mantojumu attieksme bija stipri noraidoša, postoša, un tāpat arī pret muižām, pret aristokrātu atstāto mantojumu, pret lietu, kas tika traktēts no šķiriskā viedokļa. Šie komunālie dzīvokļi ar ēkas papostīšanu, jo cilvēki vienkārši nezināja, ko darīt ar lietām, kas nonākušas viņu rokās. Visādi brīnumi ir dzirdēti. Bet, nu, tas laiks, paldies Dievam, ir prom, ir jādomā par jaunām problēmām.”

Visu interviju lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Suitu kultūrtelpas sargātāja

Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.

Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?

Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.

Abi cenšas nosargāt savu valodu.

Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos  Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.

Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?

Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast. [..]

Ko var mācīties no suitiem?

Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cīnīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.

Bet ko var mācīties no latgaliešiem?

No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atspoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.

Vairāk lasiet decembra/janvāra numurā!

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs

Latvieši Bergenā

Latviešus var sastapt visā plašajā pasaulē, tomēr tikai dažās vietās veidojas spēcīgas diasporas, kurās kopj latvisko garu. Norvēģijas pilsēta Bergena izceļas ne tikai ar ziemeļniecisko skaistumu, bet arī radošu latviešu kopienu. Pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas Rēzeknes bērnu un jauniešu folkloras kopa „VĪTERI” ciemojās pie Norvēģijas latviešu kolektīva „BERGAUSIS”, arī tuvāk iepazīstot Norvēģijā dzīvojošās latviešu ģimenes. Latviešu kultūras skoliņa „Bergausis” uztur dzīvu latviešu valodas prasmi Bergenas komūnā dzīvojošo vismaz 500 latviešu un jauktajās ģimenēs. Saruna par sapņiem un mērķiem, kuri apvieno un iedvesmo Skandināvijas zemē dzīvojošos latviešus.
Vairāk lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Rihards Dubra

RIHARDS DUBRA ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem, simfoniju, vokāli simfonisko darbu, kora darbu, kamermūzikas sacerējumu un nu arī operas „Suitu sāga” autors. Viņa mūzika spēj satraukt, priecināt, mierināt un sajūsmināt. Vēl pagājušā gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā Riharda Dubras apdarē pilnīgi jaunās krāsās iemirdzējās Imanta Kalniņa „Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš”. Kā apliecinājums komponista meistarībai un talantam gan mazas kora dziesmas sacerēšanā, gan arī vērienīgu opusu rakstībā. Komponista pirmās operas „Suitu sāga” pirmizrādes priekšvakarā tikāmies Liepājā. Runājāmies ne vien par mūziku un komponista dzīves ikdienu, bet arī par Latgali, tās valodu un cilvēkiem.

Ilonas Rupaines saruna ar komponistu Rihardu Dubru jaunākajā Žurnāls A12 numurā. Lasi un uzzini.
Foto: Jānis Vecbrālis

Abonē žurnālu “A12” 2020. gadam – abonēšanas indekss 2472.