Tag: #miers

Jaunumi

Sekot zvaigznei

Pērnā gada novembrī Latvijas Republikas Proklamēšanas 104.gadadienā Rīgas pilī tika pasniegti valsts augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā teikts, ka “Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri ar savu godprātīgo, nozīmīgo darbu, aktīvo pilsonisko stāju un uzticīgu kalpošanu Latvijai godam pelnījuši augstāko valsts atzinību”. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstākos valsts apbalvojumus pasniedza vairāk nekā 80 personībām. Viņu vidū par Atzinības krusta kavalieri tika iecelts arī Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvests un Rēzeknes–Aglonas diecēzes ģenerālvikārs STAŅISLAVS PRIKULIS.
Fragments no intervijas.
Pēdējie gadi cilvēkiem bija ļoti smagi – pandēmijas laiks, karš un tā izraisītās sekas. Vai arī baznīca izjūt šīs grūtības?
Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā atbildes daļa – ticības ziņā nekas nemainās. Dievs ir pāri visam gan priecīgā, gan grūtā brīdī. Mēs zinām, ka Dievs mūs nekad nepamet. Tas dod pozitīvu un reālistisku skatījumu uz dzīvi. Tas mūs stiprina ar vienu no svarīgākajiem tikumiem – cerības tikumu, paļaušanos, ka viss tiks sakārtots. Ja mums ir Kristus, tad mums ir visa pasaule. Atbildes otrā daļa – mums ir pienākums aizstāvēt savu zemi. Aizstāvēt labo ir Dieva likums. Karavīri to dara ar ieročiem, bet ticīgie cilvēki to dara ar lūgšanām, lai labais uzvar visā pasaulē. Jā, mēs pārdzīvojam par notiekošo, bet katram no mums sev ir arī jāuzdod jautājums – kā mēs varam palīdzēt? Ko es konkrēti varu darīt? Aiziet uz dievnamu un palūgt par mieru ir mans pienākums. Ja varu izdarīt vēl ko papildus, ļoti labi. Mēs palīdzam materiāli, dodam pajumti, bet mēs ļoti daudz palīdzam arī ar savām lūgšanām.
Visu sarunu lasiet žurnālā.
Foto Māris Justs
Jaunumi

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Jaunumi

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!