Tag: #pozitīvi

Izvēlies žurnālu “A12”!

Pirmssvētku laiks, gaidīšanas laiks, miers un balta pasaule. Gaisma dabā – sniega burvība, un gaisma, kas nāk no mums pašiem. Vieglāk būt labam, ja apkārt ir labais un gaišais, vieglāk dzīvot patiesi un pilnvērtīgi, ja ir kāds, kurš to jau dara līdzās. Žurnālā iedvesmas stāsti, stipras personības, savējie, mūsējie, latgalieši – lasi un dzīvo līdzi, dzīvo pa īstam un piepildīti. Žurnāls radīts, lai mēs iedvesmotu cits citu un dzīvotu priekā un pateicībā. Izvēlies iedvesmu, izvēlies abonēt žurnālu “A12”, iepazīsti gudrus, stiprus un sirsnīgus līdzcilvēkus.

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Laima Kota. Turcija

Filma par Emīliju Benjamiņu. Tev ir grāmata par Emīliju „Mīla Benjamiņa”. Vai tu, skatoties šo filmu, atklāji ko jaunu, ko varbūt grāmatā neesi uzrakstījusi?

Es sēdēju un baudīju šo filmu, bez kādas kaulainas acs. Priecājos, ka latvieši var sakoncentrēt visus spēkus un šīs mājsēdes vai mājtupes, ierobežotas pārvietošanās brīvības laikā ir radījuši skaistu kostīmfilmu, es priecājos par šuvējām, kas uzšuvušas brīnišķīgus tērpus, priecājos par brīnišķīgajiem aktieriem. Es gan arī pati gribēju piedalīties filmā, kaut vai kā mašīnrakstītāja sēdēt tai redakcijā un, galvu nepacēlusi, strādāt. Bet cilvēki bija centušies, es neesmu kritiska, nemaz.

Vai tā bija tā pati Mīla, kuru tu redzēji, rakstot romānu?

Jā! Tikai man bija uz ko balstīties, man bija arhīvu avoti, es izlasu avotus, un tad es varu veidot tēlu, saprotu, ka 60 gadus pēc viņas nāves mūsu apziņā jau viņa ir tā kā svēto kārtā, bet īstenībā viņa dzīvoja savu tādas feinas, neatkarīgas sievietes dzīvi, kuru viņa pati sev bija radījusi, tāda ektīga pilsētniece, un avoti atklāj daudz pavisam tādas citādākas lietas. Kaut kā mēs viņu iedomājamies, o, Benjamiņa kundze piedalījās labdarības pasākumos! Viņa tur tikai piedalījās ar savu būšanu, ne jau kādam kaut ko tur briesmīgi deva, neko. Viņa nevienā sieviešu biedrībā nebija! Viņa tur atnāca, pagrozījās, noglaudīja bērniem galviņas un uzdāvināja zeķes, kuras viņai pasniedza. Un viss. Lai viņa kaut ko izdotu no savas naudas? Nē, viņai bija pavisam cita domāšana!

Domājot par Benjamiņu un arī tagad lasot par Grosvaldiem, vai tev arī kādreiz nav nākusi prātā doma, ka Latgalē tajā laikā tā nemaz nebija? Tas salīdzinājums ir ļoti skarbs! Vai latgaliešiem tomēr ģenētiski nav saglabājies šis nabadzības un atstumtības komplekss?

No vienas puses, tas tā ir. Es piedzimu 1962. gada ziemā, Rēzeknē, mamma, jauna medmāsa, atbraukusi no Rīgas pie mīļotā Donota, un tikai tad viņa sapratusi, ka mājā pie Ismeru-Žogotu ezera ūdeni ņem no ezera un mājās nav elektrības! Bet – vai mēs neizdzīvojām? Otra lieta, manam tēvam bija 18 gadu, kad viņam kā jaunākajam dēlam bija jāizdomā, kā izdzīvot. Ko viņš dara? Viņš aiziet uz Rīgu, grib iestāties lietišķās mākslas vidusskolā, bet, tā kā slēdz kopmītnes, tētim nav kur palikt. Viņš aiziet mācīties tur, kur ir kopmītne. Viņš izdzīvo. Es domāju tā, ja tev ir grūtāki dzīves apstākļi, tas bieži vien uzdod tev tā pa aci, ka tev ir jāizlien, jāizpunktierē, kā izdzīvot.

Es atceros, Īrijā, lietus līst visu laiku un pēkšņi nav elektrības un arī ūdens padeves. Visas īrietes, kas tur strādā, izmisumā, kas nu tagad te būs, ko tagad darīt? A mēs, latvietes, paņemam savus tazikus, saliekam zem notekcaurulēm, ir mums tīrs ūdens. Gaismas nav? Sveces iededzam.  Un tu vari iziet no tādām situācijām, jo tu vari izdzīvot. Tas pulveris iekšā ir, un tu tak dzīvo! Es netaisos pārmest kaut kādam laikmetam, nu, iedomājies, 1919. gads, kas notiek Rīgā, vieni šauj un ienāk, atkal otri šauj. Latgalē arī. Bet tak izsitās un izdzīvoja!

Visu interviju ar LAIMU KOTU (Muktupāvelu) lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Pieņemt citu izvēles

Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.

Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.

 

            Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?

Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.

Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.

Foto Māris Justs

Lasāmviela arī nākamajam gadam

Volgas un Okas apgabalos ir uzskaitītas upes ar Dubnas nosaukumu. Tas norāda uz baltu cilšu kādreizējo izplatību ļoti plašā ģeogrāfiskā areālā. Par līdzībām cilvēkos un vietās Latgalē un pasaulē žurnālā „A12”.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Mēs rakstām par labo

Dzīve un cilvēku darbi ietver vairāku elementu saspēli ‒ vēsture, dzimtas saknes, ģimene, valoda, saules dienas un svētku svinēšana. Tas veido un maina cilvēku, un šajā mijiedarbībā rodas brīnumainais dzīvošanas prieks. Mēs dalāmies šajos stāstos, lai mūsu dzīvē vairāk labā un prieka dzimšanas brīžu.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”

Esi kopā ar žurnālu arī 2022. gadā!

Žurnāls „A12” ‒ ceļš uz Latgali. Intervijas un stāsti par dzīvesgudriem laikabiedriem Latvijā un pasaulē, kurus atšķir uzdrīkstēšanās un pārliecība par savu darāmo. Viedokļi par aktuāliem procesiem. Kultūras notikumu apskats, ceļojumi laikā un telpā. Jaunas atziņas raisīs īstas emocijas un radīs iedrošinājumu. Katrs var atrast daļiņu sevis kādā no šiem vēstījumiem, vizualizācijām un redzējumiem. „A12” tikai ierosina stāstu, tos var turpināt un šķetināt. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstām. Patiesi. Dziļi. Skaisti.
Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.
Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”

Abonē žurnālu 2022. gadam!

Žurnāls „A12” ‒ nu jau ierasts ceļš uz Latgali – laikabiedru intervijas, viedokļi par aktuālajiem procesiem, ceļojumi laikā un telpā. „A12” ‒ sava reģiona iepazīšana, atmiņu pilna atgriešanās mājās vai arī sirsnīga ciemošanās Latgalē.
Abonē un dāvini žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.