Tag: #teātris

Jaunumi

Mežs kā horizonts

Pēc garās pandēmijas pauzes kultūras dzīve atgriezusies ierastajās sliedēs. Arī teātri atkal pulcē pilnas zāles, kurās rodas tā īpašā enerģijas apmaiņa starp skatītājiem un aktieriem, ko nespēj sniegt nekādi ekrāni un tiešsaistes iespējas. Ļoti veiksmīga aizvadītā sezona bijusi Valmieras Drāmas teātrim, kurā strādā režisore Inese Mičule. Latgalē daudziem vēl spilgtā atmiņā viņas 2017. gadā veidotā koncertizrāde “Latgales gredzens”, savukārt šogad Inese bija nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada režisore.

Runājot par “Spēlmaņu nakts” nominācijām, Inese saka, ka balvas, protams, ir svarīgas, tomēr liels novērtējums arī nominācija, kas liecina, ka esi pamanīts. Viņa jau ir saņēmusi vienu “Spēlmaņu nakts” balvu – 2009. gadā par izrādi “Fundamentālists” tika novērtēta kā gada spilgtākā debija. “Tas bija kā apstiprinājums tam, ko dari. Tāda kā bāka – tu esi okeānā un kāds tev parāda bāku. Patīkami, ka kāds, šajā gadījumā žūrija, tevi profesionāli atzīst par labu esam. Bet kļūt lepnai vai iedomīgai par to, ka esi kaut ko baigi paveikusi… Nē!” Inese to salīdzina vienkārši ar trāpīšanu apstākļu loterijā. Emocionāli daudz spēcīgāka bijusi Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2017” saņemšana kā koncertizrādes rakstiem un skaņai “Latgales gredzens” režisorei.

“Man toreiz gandrīz sirds otrādi apgriezās, kad to paziņoja. Domāju – tiešām!? Jo tas bija kaut kas tik ļoti personisks. Strādājot pie tā, vēlreiz izdzīvoju visu savu bērnību. Un tev par to pasaka paldies, tik brīnišķīga atzinība! Tas ļoti daudz nozīmē, jo tā ir daļa no manas personības,” viņa ar neslēptām emocijām atceras. Saku, ka “Latgales gredzens” daudzos, arī manī pašā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, veiksmīgi sapludinot kopā tradicionālo mūziku ar katoļu baznīcas tradīcijām. Tas noteikti liecina, ka Inese, daudzus gadus nedzīvojot Latgalē, tās sajūtu sevī nav zaudējusi.

“Jā, protams, ka tā man ir! Joprojām ļoti labi pārzinu arī latgaliešu valodu, šobrīd diemžēl vidē, kurā darbojos, tās kā sarunvalodas man apkārt nav. Bet, esot Latgalē, izmantoju katru izdevību aprunāties latgaliski,” viņa stāsta. Latgalē Inese joprojām ir gana bieži, jo brauc ciemos pie mammas. Tētis diemžēl jau devies mūžībā. Vasarās kopā ar vīru, aktieri Kārli Freimani, un bērniem apceļoti arī Latgales ezeri.

Braucot uz interviju un zinot, ka droši vien runāsim arī par Latgali, viņa domājusi, kas tad īsti ir tā Latgale un latgaliskais. “Kad iestudēju Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”, strādāju kopā ar Anci Krauzi. Viņa ir izteikta kurzemniece. Runājot ar viņu, man atnāca kaut kādas atbildes par Latgali un Kurzemi. Viņi ir jūras cilvēki, kuri visu laiku redz to horizontu. Mēs jūru neesam redzējuši, mūsu horizonts ir meži. Varbūt tāpēc mēs atšķiramies.”

Lauras Melnes rakstu par Inesi pilnā versijā lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne.

Jaunumi

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Jaunumi

Eiropeiskām vērtībām jāuzvar

Tikties ar teātra un kino režisori, dramaturģi KRISTU BURĀNI sanāk vēl 36 stundas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krista sarunu papildina kara divdesmit pirmajā dienā. Bet arī pirmajā mūsu tikšanās laikā sarunā ieskanas gan karš, gan uzvaras priekšnojautas. Un, protams, Latgale. Dzimušas un augušas rīdzinieces un tagad cēsnieces Kristas nozīmīgākie Latgalei veltītie darbi ir pieteikuma “Daugavpils – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027” koncepcija, pērnvasar Rēzeknes teātra “Joriks” spēlētās, Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” dramaturģija.

Vairāk lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Jaunumi

Dzīvot ar vieglumu

Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.

Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.

Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.

Jaunumi

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Jaunumi

Pieņemt citu izvēles

Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.

Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.

 

            Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?

Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.

Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.

Foto Māris Justs