Tag: #skaisti

Jaunumi

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs
Jaunumi

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Jaunumi

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Jaunumi

Izvēlies žurnālu “A12”!

Pirmssvētku laiks, gaidīšanas laiks, miers un balta pasaule. Gaisma dabā – sniega burvība, un gaisma, kas nāk no mums pašiem. Vieglāk būt labam, ja apkārt ir labais un gaišais, vieglāk dzīvot patiesi un pilnvērtīgi, ja ir kāds, kurš to jau dara līdzās. Žurnālā iedvesmas stāsti, stipras personības, savējie, mūsējie, latgalieši – lasi un dzīvo līdzi, dzīvo pa īstam un piepildīti. Žurnāls radīts, lai mēs iedvesmotu cits citu un dzīvotu priekā un pateicībā. Izvēlies iedvesmu, izvēlies abonēt žurnālu “A12”, iepazīsti gudrus, stiprus un sirsnīgus līdzcilvēkus.

Jaunumi

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Jaunumi

Ticība

“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”

/Andrejs Trapučka/

Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Foto Laura Mazure

Jaunumi

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Jaunumi

Pieņemt citu izvēles

Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.

Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.

 

            Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?

Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.

Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.

Foto Māris Justs

Jaunumi

Divskani „uo” var apzīmēt divējādi

Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā Vinetas Vilcānes rakstā minēti septiņi interesanti fakti par latgaliešu valodu. Lūk, viens no tiem.
Divskani „uo” var apzīmēt divējādi
Latgaliešu vidū daudz šķēpu tiek lauzts un emocionālu strīdu aizvadīts par divskaņa „uo” jeb „ō” lietojumu mūsdienās. Tomēr velti tas tiek darīts.
20. gadsimta 20. gados uzsāka darbu pie latgaliešu rakstu valodas standarta izveides, tas notika garīdznieka, valodnieka Pītera Stroda vadībā. 1929. gadā Latvijas Izglītības ministrija apstiprināja Latgaliešu pareizrakstības noteikumus, kurus nereti dēvē par „Stroda rakstību” vai arī par „veco rakstību”. Saskaņā ar tiem „slavenais divskanis” bija pierakstāms kā „ō”. Tomēr jau tolaik P. Strods atzina, ka šo divskani labāk būtu pierakstīt ar diviem burtiem – „uo”. Par to viņš rakstījis žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada 7. numurā: „Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas īvest, tys ir, byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols [..] Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā.”
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās darbs pie latgaliskā izkopšanas, tajā skaitā pilnveidoja latgaliešu rakstu valodas noteikumus, ņemot vērā arī P. Stroda un viņa savulaik vadītās komisijas darbu un ieceres. 2007. gadā Valsts valodas centrs apstiprināja Latgaliešu rakstības noteikumus. Tos nereti mēdz dēvēt par „jauno rakstību”, tādējādi pretnostatot 1929. gada pareizrakstības noteikumiem, lai gan tas nav korekti. Par tā sauktās „vecās rakstības” simbolu palika divskanis „ō” pretstatā tā apzīmējumam ar diviem burtiem – „uo”, kura lietošanu paredz 2007. gada noteikumi. Mūsdienu latgaliešu valodas kopēju, kuri raksta saskaņā ar 2007. gada noteikumiem, virzienā, jo īpaši no vecākās paaudzes cilvēku puses, tiek raidīti pārmetumi par latgaliešu valodas kropļošanu un latgalisko vērtību nodošanu, piesaucot arī pieminēto divskani, kurš tagad esot rakstāms nepareizi.
Grūti saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un daļa cilvēku dzīvo maldos, jo 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi pieļauj divskaņa “uo” apzīmēšanu arī ar “ō”. Katrs rakstīt gribētājs var izvēlēties sev ērtāko variantu.
Pārējos faktus par latgaliešu valodu uzziniet žurnāla aktuālajā numurā.
Jaunumi

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs
Vecāki ieraksti