Tag: #tradīcijas

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Noķert pieneņu lauka sajūtu

“Kādā no 2015. gada intervijām mans sarunas biedrs – latviešu mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, grupu “Laimas muzykanti” un “Ducele” dalībnieks, etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītājs ARTŪRS UŠKĀNS saka: “Folklorai kā kultūras sastāvdaļai ir pievienotā vērtība. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi “Prāta vētrai” tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā.”

Artūra pienesums latgaliešu un latviešu mūzikas kultūrā ir nozīmīgs un neapstrīdams, par to liecina arī vairākkārtējās “Boņuka” balvas, “Spēlmaņu nakts” nominācija teātra mūzikas jomā. Tomēr sarunas laikā man pretī sēdēja arī tas Artūrs, ko atceros no mūzikas vidusskolas laikiem – fantazētājs, brīvdomātājs, sava ceļa gājējs. Artūrs bija un ir hipijs ne vien ārēji, bet arī savā visdziļākajā būtībā. Viņu raksturo oriģinalitāte, brīvība, sabiedrībai mesti izaicinājumi, kā arī nebeidzams radošais lidojums.”

Saruna ar ARTŪRU UŠKĀNU žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Ticība

“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”

/Andrejs Trapučka/

Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Foto Laura Mazure

Suitu kultūrtelpas sargātāja

Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.

Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?

Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.

Abi cenšas nosargāt savu valodu.

Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos  Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.

Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?

Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast. [..]

Ko var mācīties no suitiem?

Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cīnīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.

Bet ko var mācīties no latgaliešiem?

No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atspoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.

Vairāk lasiet decembra/janvāra numurā!

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.