Tag: #tradīcijas

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.

Godāts amats dzindras krāsā

Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” ceremonijā viens no Latgales keramikas dižmeistariem VOLDEMĀRS VOGULS ieguva savu pirmo „Boņuku” ‒ balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, balvu, ko meistars saņēma attālināti. Voldemāram blakus bija svarīgākie viņa dzīves cilvēki – sieva Olga un abi dēli – Jānis un Māris. Sirsnīgā un ģimeniskā sarunā ar Voldemāru tikāmies viņa Ceplīšu mājā, vietā, kur jau kopš 1976. gada rūc podnieka virpa un uguns krāsnīs top vāraunieki, medaunieki, ļaki, svilpaunieki. Jānis vāra kafiju, Olga sarūpējusi gardumus, bet pats saimnieks, sēžot galda galā, apmierināti vēro mājinieku rosīšanos un uz galda uzlikto silti zeltaino keramikas trauku spīdumu. Tie esot dzindra – Voldemāra mīļākā krāsa.
Vairāk par mākslinieku lasiet aprīļa/maija numurā!
Foto: Māris Justs

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Latvieši Bergenā

Latviešus var sastapt visā plašajā pasaulē, tomēr tikai dažās vietās veidojas spēcīgas diasporas, kurās kopj latvisko garu. Norvēģijas pilsēta Bergena izceļas ne tikai ar ziemeļniecisko skaistumu, bet arī radošu latviešu kopienu. Pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas Rēzeknes bērnu un jauniešu folkloras kopa „VĪTERI” ciemojās pie Norvēģijas latviešu kolektīva „BERGAUSIS”, arī tuvāk iepazīstot Norvēģijā dzīvojošās latviešu ģimenes. Latviešu kultūras skoliņa „Bergausis” uztur dzīvu latviešu valodas prasmi Bergenas komūnā dzīvojošo vismaz 500 latviešu un jauktajās ģimenēs. Saruna par sapņiem un mērķiem, kuri apvieno un iedvesmo Skandināvijas zemē dzīvojošos latviešus.
Vairāk lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Intervija ar Sarmīti Teivāni

Vasaras saulgriežu noskaņās arī žurnāls “A12”.

Fragments no jūnija/jūlija numurā lasāmās intervijas ar SARMĪTI TEIVĀNI, Daugavpils folkloras kopas „Svātra” vadītāju:
“Padomju laikos šos svētkus ļoti nepopularizēja, bet mēs, lauku bērni, bijām tie lielākie svētku gaidītāji. Ļoti gaidījām ugunskuru, negulēto nakti. Neatceros dziesmas, bet atceros kalmju un ugunskura dūmu smaržu, svaigi sietā siera garšu. Bērnības dienās Līksnā mums kaimiņos dzīvoja tāds Žaldovsku Juoņs. Jānis man likās īpašs vārds, Līgo vakarā gāju pie viņa kā pie Dieva dēla, ar lielu pietāti. Tomēr bērnības Jāņi bija vairāk tāda izdauzīšanās, tagad šiem svētkiem ir pavisam cits svars un nozīme. Arvien vairāk gribas salāgoties ar dabu, norimties. Sajust brīdi, kad daba tev ir paklanījusies, sakot – paskaties, esmu pilnbriedā. Paņem no manis visu, ko vari! Ir pēdējais laiks to mācīties. Tad, kad mēs dziedam saulgriežu un Jāņu dziesmas, bieži vien gribas dziedāt ne jau tās priecīgās, bet gan tās nedaudz skumjās un lēnās dziesmas, kurās tiek izdziedāta Jāņu dienas svētība. Jau trīs gadus piedalāmies akcijā „Garākā Līgo dziesma”, kas mūs ir pamudinājusi rīkot saulgriežu svinēšanu Daugavpilī 21. jūnijā. Esmu izbrīnīta par lielo atsaucību, cilvēki nāk, interesējas par dziesmām, tradīcijām. Tagad ļoti daudzi cilvēki meklē palīdzību, kā līdzsvarot sevi, un mani tas priecē. Protams, arī man ir brīži, kad negribas neko darīt, tikai sēdēt un mērcēt kājas ūdenī. Tomēr tad, kad ziedojam savas domas un darbus sabiedrībai, mēs arī saņemam ļoti daudz pretī. Saprotam, ka esam vajadzīgi. Tas palīdz dzīvot. Jāņi var būt skumji un var būt priecīgi svētki. Saulīte griežas uz rudens pusi, un tas ir normāls dabas ritējums. Es to pieņemu, jo pa Dīva lykumam “Tai tam byus byut!””
Pilnu rakstu lasiet žurnālā “A12”
Foto: Evija Pušmucāne

Zelma Kačkāne un Zelma Kraft

“Kā es sāku izgatavot somas? Mans tētis darina apavus ‒ lielākoties tautas deju kolektīviem. Skaisti, ērti un atbilstoši apavi, bet pie tērpiem vajag arī somas, kas iekļaujas vienotā stilā un piestāv vizuālajam tēlam. Manas pirmās somas tapa pie tautastērpiem. Tā bija viena niša. Patlaban attīstu mūsdienīgāku virzienu, bet cenšos somās saglabāt senākās vērtības un parādīt tradīcijas mūsdienīgākā skatījumā. Tagad darinu ādas somas, bet domāju, ka nākotnē ādu varētu apvienot arī ar austajiem audumiem.” ZELMA KAČKĀNE un Zelma Kraft – vairāk par jauno uzņēmēju lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.