Pēc garās pandēmijas pauzes kultūras dzīve atgriezusies ierastajās sliedēs. Arī teātri atkal pulcē pilnas zāles, kurās rodas tā īpašā enerģijas apmaiņa starp skatītājiem un aktieriem, ko nespēj sniegt nekādi ekrāni un tiešsaistes iespējas. Ļoti veiksmīga aizvadītā sezona bijusi Valmieras Drāmas teātrim, kurā strādā režisore Inese Mičule. Latgalē daudziem vēl spilgtā atmiņā viņas 2017. gadā veidotā koncertizrāde “Latgales gredzens”, savukārt šogad Inese bija nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada režisore.
Runājot par “Spēlmaņu nakts” nominācijām, Inese saka, ka balvas, protams, ir svarīgas, tomēr liels novērtējums arī nominācija, kas liecina, ka esi pamanīts. Viņa jau ir saņēmusi vienu “Spēlmaņu nakts” balvu – 2009. gadā par izrādi “Fundamentālists” tika novērtēta kā gada spilgtākā debija. “Tas bija kā apstiprinājums tam, ko dari. Tāda kā bāka – tu esi okeānā un kāds tev parāda bāku. Patīkami, ka kāds, šajā gadījumā žūrija, tevi profesionāli atzīst par labu esam. Bet kļūt lepnai vai iedomīgai par to, ka esi kaut ko baigi paveikusi… Nē!” Inese to salīdzina vienkārši ar trāpīšanu apstākļu loterijā. Emocionāli daudz spēcīgāka bijusi Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2017” saņemšana kā koncertizrādes rakstiem un skaņai “Latgales gredzens” režisorei.
“Man toreiz gandrīz sirds otrādi apgriezās, kad to paziņoja. Domāju – tiešām!? Jo tas bija kaut kas tik ļoti personisks. Strādājot pie tā, vēlreiz izdzīvoju visu savu bērnību. Un tev par to pasaka paldies, tik brīnišķīga atzinība! Tas ļoti daudz nozīmē, jo tā ir daļa no manas personības,” viņa ar neslēptām emocijām atceras. Saku, ka “Latgales gredzens” daudzos, arī manī pašā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, veiksmīgi sapludinot kopā tradicionālo mūziku ar katoļu baznīcas tradīcijām. Tas noteikti liecina, ka Inese, daudzus gadus nedzīvojot Latgalē, tās sajūtu sevī nav zaudējusi.
“Jā, protams, ka tā man ir! Joprojām ļoti labi pārzinu arī latgaliešu valodu, šobrīd diemžēl vidē, kurā darbojos, tās kā sarunvalodas man apkārt nav. Bet, esot Latgalē, izmantoju katru izdevību aprunāties latgaliski,” viņa stāsta. Latgalē Inese joprojām ir gana bieži, jo brauc ciemos pie mammas. Tētis diemžēl jau devies mūžībā. Vasarās kopā ar vīru, aktieri Kārli Freimani, un bērniem apceļoti arī Latgales ezeri.
Braucot uz interviju un zinot, ka droši vien runāsim arī par Latgali, viņa domājusi, kas tad īsti ir tā Latgale un latgaliskais. “Kad iestudēju Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”, strādāju kopā ar Anci Krauzi. Viņa ir izteikta kurzemniece. Runājot ar viņu, man atnāca kaut kādas atbildes par Latgali un Kurzemi. Viņi ir jūras cilvēki, kuri visu laiku redz to horizontu. Mēs jūru neesam redzējuši, mūsu horizonts ir meži. Varbūt tāpēc mēs atšķiramies.”
Lauras Melnes rakstu par Inesi pilnā versijā lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Foto Inese Grizāne.