ILMĀRS DREĻS. Horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, tautas mūzikas instrumentu meistars. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku virsvadītājs. Svētki jau nākamgad, tāpēc Ilmāram jautājām, ko viņam nozīmē būt virsvadītājam, kas īpašs Latgales kolektīvos, kā panākt, lai deju tradīcija dzīvotu arī turpmāk.

Kā ir būt Deju svētku virsvadītājam?

Pirmkārt, tā ir liela atbildība par procesu un cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Protams, tas ir liels prieks un pagodinājums, ka tevi paņem, paņem tavas dejas svētkiem un dod tās izdejot Daugavas stadionā. Virsvadītājs ir tas, kurš uzliek entos tūkstošus dejotāju, simtus kolektīvu uz Daugavas stadiona.

Kādas ir latgaliešu dejas?

Ir stereotips, ka latviešiem dejas tādas lēnas, bet Latgalē tās nedaudz straujākas. Īstenībā nē, paskatoties folklorā, tās dejas lec tikpat ātri, tikpat strauji kā Kurzemē un Vidzemē, Zemgalē. Bet mums tas muzikālais ir atšķirīgāks. Nebūtu mūzikas, nebūtu dejas. Runājot par mūziku un ietekmēm – īru steps radās, kad viņi mīcīja klonu, afrikāņu steps sākotnēji bija saziņas līdzeklis kamerās vergiem. Latgalei gājušas pāri ļoti daudzas ietekmes – kari, dažādas nācijas atstājušas savu. Latgalietis paņēmis no tā visa labāko! Tādēļ mums ir it kā nelatgaliskas dejas vengerka, padespa, tāpat mēs kadriļas, krakovjaku dejojam…

Visu interviju ar Ilmāru Dreļu lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Evija Pušmucāne