Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs