Tag: #Daugavpils

A12 Nr.2/77, 2025

Jaunais žurnāla “A12” aprīļa/maija numurs – gaismas un iespēju stāsti

Izgaismojam personības un procesus, kas maina vidi mums apkārt.

  • Radošums ar atbildību un kvalitāti – intervija ar Aigaru Runči par grupas “Borowa MC” aktualitātēm un jaunajiem projektiem.
  • Atvērt durvis latgaliskajam – kas ir latgaliskums un kāpēc tas ir svarīgs?
  • Iespēju horizonts – Ieva Leišavniece, Sandra Igaune un Krista Medne iegādājušās ūdenstorni Balvu centrā, lai radītu vietu, kur satikties un atpūsties.
  • Sarunas pie Lubāna – dramaturgs Jānis Balodis par kopienas teātri un tā lomu vietējās identitātes stiprināšanā.
  • Latgales kontrabass Dānijā – intervijā ar mūziķi Eināru Eversu – kā mentalitāti varam sadzirdēt orķestra skanējumā.
  • Inka – sakritības un zīmes, kuras sauc uz Latgali.

Šis numurs ir veltīts tiem, kuri rada, iedvesmo un redz iespējas tur, kur citi redz robežas.

Žurnāls  A12 – pa īstam par mums!

 

Nebaidīties runāt skaļi

Gada sākumā plašu rezonansi izraisīja VLADISLAVAS ROMANOVAS veidotā dokumentālā filma “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”. Daži jaunajai sievietei pārmeta dzimtās pilsētas nomelnošanu, citi savukārt izteica atbalstu un atzinību par drosmi celt gaismā tematus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Vladislava apstāties neplāno un jau strādā pie jauniem projektiem, kas saistīti ar Latgali un Daugavpili.

Par filmu, Latgali un Daugavpili, un Vladislavu lasiet žurnālā “A12”.

Foto no personīgā arhīva

Pelēkās dūmakas vilinājums

Vai pilsētas veido tās iedzīvotāji, vai arī pilsēta ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un attieksmes? Var droši teikt, ka Latgalē atpazīstamākie pievilkšanās punkti ir koncertzāle Rēzeknē – Latgales vēstniecība “Gors” – un Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Pateicoties šiem kultūras centriem, pilsētas ir iekļuvušas mākslas cienītāju apmeklējumu sarakstos. Par vides, sabiedrības un mākslinieka mijiedarbību sarunā ar zinātnieku, Marka Rotko centra vadītāju, centra izstāžu un ekspozīciju kuratoru, grafiķi un gleznotāju MĀRI ČAČKU. Jāpiebilst, ka šogad Māra glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas” bija nominēta “Kilograms kultūras” gada balvai vizuālajā mākslā.

“Daugavpils ir vieta, kas man simpatizē un kuru ar savu darbu gribu mainīt.”

“Kopš esmu Daugavpilī, esmu piedzīvojis tikai attīstību, nevis kritumu. Kā mākslinieks, kā cilvēks, kurš šeit dzīvo. Tas ir forši, ka Daugavpils attīstās, tā kļūst interesanta un mani motivē.”

“Jebkuru darbu veicot, jāstrādā ar pilnu atdevi. Neatkarīgi no tā, kur fiziski un ģeogrāfiski atrodies un kur esi cēlies, tas jau ir otršķirīgi. Svarīgākais pašam cilvēkam ir process un rezultāts, uz kuru ir tiecies un gājis, strādājis, un, ja tas ir patiess un dabisks, tas parasti tiek novērtēts jebkurā jomā – vai tā ir vizuālā māksla, vai mūzika.”

Interviju ar MĀRI ČAČKU lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Jurijs Berdņikovs

Daugavpils ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027

Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu  ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu  varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” ir viena no zināmākajām Eiropas iniciatīvām, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Latvijai šī ir jau otrā iespēja piešķirt kādai no pilsētām Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu. 2014. gadā nosaukums tika piešķirts divām Eiropas pilsētām – Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Ūmeo pilsētai Zviedrijā.

Vairāk uzziniet žurnālā „A12”.

Foto Santa Suhanova

Savas pilsētas lielākā fane

Latvijas Nacionālās operas soliste un Daugavpils Universitātes asociētā profesore ILONA BAGELE ir personība, kura ar savu harismu un balsi spēj piepildīt jebkuru koncertzāli vai skatuvi. Lai arī šogad Ilonas darbiem Rīgā pievienojies vēl viens – dalība Jaunā Rīgas teātra izrādē „Klāvas tantes skūpsts” ‒, viņas mājas joprojām ir Daugavpilī. Sarunā Ilona lielākoties to sauc par „mūsu pilsētu”, kas tikai pierāda viņas mīlestību un rūpes par to, cerībā, ka iespēja kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ļaus uz Daugavpili citādi paraudzīties gan tās iedzīvotājiem, gan viesiem.

Interviju ar Ilonu Bageli lasiet žurnāla „A12” decembra/janvāra numurā.

Foto no personīgā arhīva

Ar pasaules pilsoņa skatu

JORENS DOBKEVIČS ir tikai divdesmit vienu gadu vecs puisis, kurš šobrīd aktīvi strādā, lai Daugavpils 2027. gadā kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsētu, paralēli darbojas jauniešu biedrībā “New East” – ir īstenojis kaudzi ar idejām un aizvien ģenerē jaunas. Starp citu, viņš jau ir paguvis vairākus gadus pastrādāt Polijā, jo poļu valodu pārvalda brīvi – ir mācījies Daugavpils Poļu ģimnāzijā. Kā jau daudziem latgaliešiem, viņa radu rakstos ir gan poļi, gan ebreji, gan latgalieši. Un tam visam pāri Jorens ir ar pasaules pilsoņa skatu – optimists, godīgi atzīst, ka ir darbaholiķis, un reizē arī diezgan kritisks pret vairākiem procesiem mūsu sabiedrībā kopumā.
Par JORENU lasiet žurnāla “A12” oktobra/novembra numurā.

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Intervija ar Sarmīti Teivāni

Vasaras saulgriežu noskaņās arī žurnāls “A12”.

Fragments no jūnija/jūlija numurā lasāmās intervijas ar SARMĪTI TEIVĀNI, Daugavpils folkloras kopas „Svātra” vadītāju:
“Padomju laikos šos svētkus ļoti nepopularizēja, bet mēs, lauku bērni, bijām tie lielākie svētku gaidītāji. Ļoti gaidījām ugunskuru, negulēto nakti. Neatceros dziesmas, bet atceros kalmju un ugunskura dūmu smaržu, svaigi sietā siera garšu. Bērnības dienās Līksnā mums kaimiņos dzīvoja tāds Žaldovsku Juoņs. Jānis man likās īpašs vārds, Līgo vakarā gāju pie viņa kā pie Dieva dēla, ar lielu pietāti. Tomēr bērnības Jāņi bija vairāk tāda izdauzīšanās, tagad šiem svētkiem ir pavisam cits svars un nozīme. Arvien vairāk gribas salāgoties ar dabu, norimties. Sajust brīdi, kad daba tev ir paklanījusies, sakot – paskaties, esmu pilnbriedā. Paņem no manis visu, ko vari! Ir pēdējais laiks to mācīties. Tad, kad mēs dziedam saulgriežu un Jāņu dziesmas, bieži vien gribas dziedāt ne jau tās priecīgās, bet gan tās nedaudz skumjās un lēnās dziesmas, kurās tiek izdziedāta Jāņu dienas svētība. Jau trīs gadus piedalāmies akcijā „Garākā Līgo dziesma”, kas mūs ir pamudinājusi rīkot saulgriežu svinēšanu Daugavpilī 21. jūnijā. Esmu izbrīnīta par lielo atsaucību, cilvēki nāk, interesējas par dziesmām, tradīcijām. Tagad ļoti daudzi cilvēki meklē palīdzību, kā līdzsvarot sevi, un mani tas priecē. Protams, arī man ir brīži, kad negribas neko darīt, tikai sēdēt un mērcēt kājas ūdenī. Tomēr tad, kad ziedojam savas domas un darbus sabiedrībai, mēs arī saņemam ļoti daudz pretī. Saprotam, ka esam vajadzīgi. Tas palīdz dzīvot. Jāņi var būt skumji un var būt priecīgi svētki. Saulīte griežas uz rudens pusi, un tas ir normāls dabas ritējums. Es to pieņemu, jo pa Dīva lykumam “Tai tam byus byut!””
Pilnu rakstu lasiet žurnālā “A12”
Foto: Evija Pušmucāne

Personība – Andžejs Začiņajevs

“Esam aizrakstījuši vēstuli Saeimas deputātiem un par sportu atbildīgajai ministrijai ar aicinājumu izvērtēt nepieciešamību veidot breika deju komandu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā.”
ANDŽEJS ZAČIŅAJEVS (32 gadi) ir breika deju skolas vadītājs. Pats savulaik dejojis ar atzīstamiem panākumiem, joprojām vada deju meistarklases Latvijā un aiz tās robežām. Pēc izglītības psihologs, izstudējis Bībeli, nu jau vairākus gadus strādā J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijā.

Vairāk par pasaules čempioniem breika dejās lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.
Foto: Māris Justs