Tag: #Līgo

Rūtuoj, rūtuoj!

“Būtu jāapstājas, tāpat kā saule apstājas savā ceļā. Apstāšanās brīdī ir jāpadomā, jāapjauš, ka saules ceļš un tavs ceļš pagriezīsies. Tas ir visgrūtākais mūsdienu cilvēkam: apstāties un padomāt par patiesajām vērtībām. Jāņi atgādina par vērtībām, kas ir mūžīgas: saule debesīs, ūdens, zeme, zieds un tu kā dabas daļa. Rietumu cilvēks vairāk iet un bauda tos svētkus, kas arī nav slikti. Svētkos jābūt līksmībai, tāpēc ir alus un siers, lai tu vari paēst, padzert un godināt sauli ar savu priecīgo noskaņojumu. Jāsaprot un jāpārdomā sevī, ka esi dabas daļa.”

 Foto Māris Justs

Intervija ar Sarmīti Teivāni

Vasaras saulgriežu noskaņās arī žurnāls “A12”.

Fragments no jūnija/jūlija numurā lasāmās intervijas ar SARMĪTI TEIVĀNI, Daugavpils folkloras kopas „Svātra” vadītāju:
“Padomju laikos šos svētkus ļoti nepopularizēja, bet mēs, lauku bērni, bijām tie lielākie svētku gaidītāji. Ļoti gaidījām ugunskuru, negulēto nakti. Neatceros dziesmas, bet atceros kalmju un ugunskura dūmu smaržu, svaigi sietā siera garšu. Bērnības dienās Līksnā mums kaimiņos dzīvoja tāds Žaldovsku Juoņs. Jānis man likās īpašs vārds, Līgo vakarā gāju pie viņa kā pie Dieva dēla, ar lielu pietāti. Tomēr bērnības Jāņi bija vairāk tāda izdauzīšanās, tagad šiem svētkiem ir pavisam cits svars un nozīme. Arvien vairāk gribas salāgoties ar dabu, norimties. Sajust brīdi, kad daba tev ir paklanījusies, sakot – paskaties, esmu pilnbriedā. Paņem no manis visu, ko vari! Ir pēdējais laiks to mācīties. Tad, kad mēs dziedam saulgriežu un Jāņu dziesmas, bieži vien gribas dziedāt ne jau tās priecīgās, bet gan tās nedaudz skumjās un lēnās dziesmas, kurās tiek izdziedāta Jāņu dienas svētība. Jau trīs gadus piedalāmies akcijā „Garākā Līgo dziesma”, kas mūs ir pamudinājusi rīkot saulgriežu svinēšanu Daugavpilī 21. jūnijā. Esmu izbrīnīta par lielo atsaucību, cilvēki nāk, interesējas par dziesmām, tradīcijām. Tagad ļoti daudzi cilvēki meklē palīdzību, kā līdzsvarot sevi, un mani tas priecē. Protams, arī man ir brīži, kad negribas neko darīt, tikai sēdēt un mērcēt kājas ūdenī. Tomēr tad, kad ziedojam savas domas un darbus sabiedrībai, mēs arī saņemam ļoti daudz pretī. Saprotam, ka esam vajadzīgi. Tas palīdz dzīvot. Jāņi var būt skumji un var būt priecīgi svētki. Saulīte griežas uz rudens pusi, un tas ir normāls dabas ritējums. Es to pieņemu, jo pa Dīva lykumam “Tai tam byus byut!””
Pilnu rakstu lasiet žurnālā “A12”
Foto: Evija Pušmucāne

Gadskārtu svētki – mirklis apstāties

Tuvojoties lielākajiem gadskārtu svētkiem – vasaras saulgriežiem, medijos aizvien biežāk skan Līgo un Jāņu dziesmas, reklāmas aicina pirkt svētkiem aktuālās lietas. Cilvēki sāk steigties, uztraukdamies, kā paspēt svētkiem sagatavoties. Taču man dažkārt gribas apstāties. Un izrādās, ka tā ir normāli, ka to man mēģina pateikt dabas balss. Par vasaras saulgriežiem, to saikni no senākajiem laikiem līdz mūsdienām – par to saruna ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesori, zinātnieci, latgaliešu folkloras pētnieci Angeliku Juško-Štekeli.
 
Kā jūs izjūtat mitoloģiskā spēka nozīmi mūsdienās, šajā tehnoloģiju pārņemtajā pasaulē, runājot par gaidāmajiem vasaras saulgriežiem?
Kad ar jaunāko paaudzi pārspriežam Līgo vakara un Jāņu tradicionālos rituālus, nereti pārsteidz, ka ļoti daudzi nemaz neiedziļinās, kāpēc tos veic, ko tas viņiem dod, kā tas ietekmē viņu un sabiedrības dzīvi, iespējams, arī pasaules ritu. Cilvēki ir aizmirsuši vasaras saulgriežu rituālu jēgu – ka šie svētki ir paredzēti kā atskaites punkts, lai līdz tiem noslēgtu kādu savas dzīves periodu un ka rituāli būtu jāveic, lai labvēlīgi ietekmētu nākamo dzīves posmu. Jaunieši nezina atbildi uz vienkāršiem jautājumiem: kāpēc viņi vij vainagu, kāpēc lec pāri ugunskuram vai sien sieru. Visbiežāk dzirdētā atbilde ir: tā darīja vecmāmiņas un mammas, tā darām mēs. Varbūt tas arī nav slikti, jo tradīcija saglabājas. Manuprāt, tā arī ir laba atbilde, bet tajā pašā laikā tomēr mazdrusciņ pietrūkst izpratnes. Vasaras saulgrieži parāda to ekvinokcijas punktu – saules „apstāšanās” punktu. Kas notiek tajā brīdī? Pēc šī brīža dienas kļūs īsākas, naktis – garākas.  Saulīte apveļas, pasaule apveļas, un atkal sāk iet uz ziemas pusi. Katra darbība, kuru mēs veicam, ir saistīta ar to, ka mēs apzināmies savu vietu šajā pasaulē. Tā ir mītiskās domāšanas ideja: darām ko tādu, lai palīdzētu tai dienai, uzturētu gaismu pa nakti, lai apgaismotu savus laukus, reizē pasauli. Mēs uztaisām simboliskus objektus, kas saulei palīdz rūtuotīs, rotāties vai līgoties.