Tag: Maris Justs

A12 2(47) 2020

Tā vēl nekad nav bijis. Viens nieka vīruss, pāris mēnešos aplidojot planētu, ir apstādinājis nerimstošo dzīves ritmu, ekonomiku, lidmašīnu reisus un cilvēku tiešo saskarsmi.  Vai tas ir cilvēka vai dabas plānots scenārijs, tomēr šobrīd grūti prognozēt, kad ierastais dzīves ritms atgriezīsies. Taču šīs pārmaiņas mums ir uzdāvinājušas LAIKU. Laiku, ko varam veltīt sev tuvajiem cilvēkiem, laiku saviem hobijiem, šis ir kvalitatīvas un pozitīvas lasāmvielas laiks.

Žurnāla “A12” jaunais numurs ir klāt, šoreiz lasiet:

  • stāstu par Latgales kultūras gada balvas “Boņuks” laureātu – tēlnieku ar silto acu skatienu – Induli Folkmani, kurš šogad saņēma balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kulturas attīstībā;
  • Varakļānos – ciemiņš vai savējais? Vidzeme vai Latgale? Vietējo iedzīvotāju viedokļi;
  • Kā Latgali saulītē ceļ Pīters Ragaušs – uzņēmējs, mecenāts no Hjūstonas, ASV;
  • Balvu Centrālās bibliotēkas vadītājas Rutas Cibules un Izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas pieci dzīves jautājumi;
  • Kur mācās labākie būvnieki – Daugavpils Būvniecības tehnikuma stāsts;
  • Andeņu ciems un literāte Egita Kancāne;
  • Brāļi Rasimi – dzīve grupā “Bez PVN” un ārpus tās;
  • Jaunās ērģeles Kaunatā, un citi stāsti.

Par mums – stipriem garā un radošiem idejās.

Abonē un lasi mājās  – Tel: 23305181

Gadskārtu svētki – mirklis apstāties

Tuvojoties lielākajiem gadskārtu svētkiem – vasaras saulgriežiem, medijos aizvien biežāk skan Līgo un Jāņu dziesmas, reklāmas aicina pirkt svētkiem aktuālās lietas. Cilvēki sāk steigties, uztraukdamies, kā paspēt svētkiem sagatavoties. Taču man dažkārt gribas apstāties. Un izrādās, ka tā ir normāli, ka to man mēģina pateikt dabas balss. Par vasaras saulgriežiem, to saikni no senākajiem laikiem līdz mūsdienām – par to saruna ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesori, zinātnieci, latgaliešu folkloras pētnieci Angeliku Juško-Štekeli.
 
Kā jūs izjūtat mitoloģiskā spēka nozīmi mūsdienās, šajā tehnoloģiju pārņemtajā pasaulē, runājot par gaidāmajiem vasaras saulgriežiem?
Kad ar jaunāko paaudzi pārspriežam Līgo vakara un Jāņu tradicionālos rituālus, nereti pārsteidz, ka ļoti daudzi nemaz neiedziļinās, kāpēc tos veic, ko tas viņiem dod, kā tas ietekmē viņu un sabiedrības dzīvi, iespējams, arī pasaules ritu. Cilvēki ir aizmirsuši vasaras saulgriežu rituālu jēgu – ka šie svētki ir paredzēti kā atskaites punkts, lai līdz tiem noslēgtu kādu savas dzīves periodu un ka rituāli būtu jāveic, lai labvēlīgi ietekmētu nākamo dzīves posmu. Jaunieši nezina atbildi uz vienkāršiem jautājumiem: kāpēc viņi vij vainagu, kāpēc lec pāri ugunskuram vai sien sieru. Visbiežāk dzirdētā atbilde ir: tā darīja vecmāmiņas un mammas, tā darām mēs. Varbūt tas arī nav slikti, jo tradīcija saglabājas. Manuprāt, tā arī ir laba atbilde, bet tajā pašā laikā tomēr mazdrusciņ pietrūkst izpratnes. Vasaras saulgrieži parāda to ekvinokcijas punktu – saules „apstāšanās” punktu. Kas notiek tajā brīdī? Pēc šī brīža dienas kļūs īsākas, naktis – garākas.  Saulīte apveļas, pasaule apveļas, un atkal sāk iet uz ziemas pusi. Katra darbība, kuru mēs veicam, ir saistīta ar to, ka mēs apzināmies savu vietu šajā pasaulē. Tā ir mītiskās domāšanas ideja: darām ko tādu, lai palīdzētu tai dienai, uzturētu gaismu pa nakti, lai apgaismotu savus laukus, reizē pasauli. Mēs uztaisām simboliskus objektus, kas saulei palīdz rūtuotīs, rotāties vai līgoties.

A12 5/2018

Jaunais žurnāla A12 numurs – par robežlīnijām un cilvēku drosmi

Jaunajā žurnāla A12 oktobra numurā lasiet par robežlīnijām un drosmīgajām latgalietēm, kuras  uzdrīkstas būt garīgā laika joslā. Latgale ir robežlīnija, kurā  saskaras kultūras un dažādu cilvēku garīgās izpratnes, tāpēc notiek sadursmes vai rodas kaut kas vienreizējs un dievišķs. Pētam līdzīgus reģionus pasaulē – ceļojam uz Narvu, kur plāno vērienīgu izglītības reformu valsts valodas apmācībā – apvienot igauņu un krievu skolas vienā.  Anna Paklone no Briseles uz dzimtas mājām Mērdzenē atbrauc ar džipu un restaurē senču māju, neskatoties uz 90-mit gadu vecumu. Evija Maļķeviča ir uzdrošinājusies atstāt labi apmaksātu darbu Rīgā un atgriezties Andrupenē, lai izprastu mālu, dabas un Visuma likumus un vienlaicīgi arī pati sevi.  Uzrietošā modes māksliniece Laima Jurča no Kārsavas pārsteidz krāsainos tērpos un apdrukās. Un tās sajūtas, krāsu dzīvīgumu Laima tver no bērnības un Kārsavas. Nost ar latviešu pelēko, ja dzīves un darbu paletēs ir slāviski košais. Deķu audēja Annele Slišāne par spēka avotu uzskata Zelču mājas un deču veidošanu salīdzina ar kvantu fiziku. Iepazīsti Latgali cilvēku darbos un cilvēku stāstos.

Tirdzniecības vietas

 

 

A12 februāris/marts

Gada ritmu mēs varam izvēlēties paši. No viena Jaunā gada līdz nākamajam, no vienas „Boņuka“ balvas līdz otrai, likt atskaites punktā savu vai uzņēmuma dzimšanas dienu. Gads parādās caur vēstījumu, kas ir mūsu apņemšanās un nodomi. Nākotnes
pētnieki ir pierādījuši, ka mūsdienu jauniešiem būs jāapgūst vismaz trīs profesijas un dzīvē jānomaina vairāki darbi, jo pasaules tehnoloģijas attīstās. Tam paraugs ir novada uzņēmīgie, kuriem darbi un īstenojamās idejas veidojas projektu veidā – saspringti, mērķtiecīgi un ar konkrētu rezultātu, galvenais ir motivācija darīt. Tā par sevi stāsta viena no „Tautumeitām“ – Asnāte Rancāne. Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Andrejdiena.

Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
30.novembris – Andreji. Kalendārā tā ir zināma robežzīme – sākas Advents, jauns Baznīcas gads, tāpēc Andrejus svinējuši kā gadskārtu ieražu svētkus. Andryvs ir arī populārs latgaliešu pasaku varonis:
Andryvs beja īkrits popam poruodā. Pos pavaicoj vīnu reizi, pavaicoj ūtru, kod atdūs naudys. Andryvs vīnkuorši atbiļd, ka cytu svātdiņ. Pops gaida, gaida, brauc pats piec naudys. A Andryva sīva kai reize izvylkuse pūdeņu ar vuorūšu iudini i izlykuse iz blučeiša. Andryvs ruoda popam pūdeņu, ks pats iz blučeiša vard. Pops, tū īraudziejs, aizmiersa par naudu, suoce targavuot blučeiti. Andryvs par blučeiti papraseja capuris zalta.
Pops, nūpiercs blučeiti, līk sīvai pīvuoreit vareņu. Buoba salīk pūdā putruomus i gaļu, meklej molkys. Pops soka, lai līk pūdeņu iz blučeiša, sīva paklausa. Gaida, gaida, kai navard, tai navard. Beidzūt pops saprūt, ka Andryvs jū apmuonejs.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Ziemas aukstumi.

Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
Agrāk Latgalē šai laikā parasti jau gaidīja aukstumu ar pamatīgiem mīnus grādiem un nepacietīgi gaidīja, kad pa īstam aizsals tuvējais ezers. Šāda interese par aizsaluša ezera ledus kvalitāti saistīta ar praktiskiem nolūkiem – īsināt garo apkārtceļu, ejot vai braucot ar zyrgu taisni. Ziemas mēnešos zilo ezeru zemes ainavai raksturīgi balti plašumi, krustu šķērsu nopēdoti dažādos virzienos.
Latgalieša vārdu krājumā daudz dažādu apzīmējumu sasaluma niansēm, piemēram: izpeils – virs ledus satecējis un biezā slānī sasalis ūdens; pagrauda/pagrauzde – tukšums starp ledu un ūdeni; zlaugzne – ledus virsējā ūdens plāna sasaluma kārtiņa; nūmizēt – noklāties ar plānu ledus kārtiņu; sarksne/sarkšni – sērsna; ladonka – ledus gabals, arī braukāšanai no kalna ragavu vietā u. c.

Turpināt lasīt

Zilupes bibliotēkā iegriežas arī ārzemnieki

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Tā žurnālam A12 stāsta Zilupes pilsētas bibliotēkas vadītāja Nadežda Ļemeševa.  Visbiežāk tie ir amerikāņi un vācieši, kuri Latvijas – Krievijas robežu šķērso  Terehovas robežkontroles punktā.
Turpina Nadežda Ļemeševa:
Bibliotēkā ir daudz grāmatu.  Pašlaik ieviešam elektronisko katalogu. Lasītājus skaits – ap 800. Tie ir dažādi vecumi, sākot no pirmsskolas vecuma līdz sievām un vīriem labākajos gados.  Vecākajam lasītājam ir 87 gadi. Bibliotēkā ir divas nodaļas – bērnu un pieaugušo. Pie mums visvairāk lasa daiļliteratūru. Agrāk bija savādāka situācija, jo vairāk lasīja bērni, viņi gatavoja dažādus referātus, bet tagad – nē. Grāmatas ir krievu un latvieši valodā. Angļu valodā maz, jo nelasa. 1000,00 EUR katru gadu piešķir pašvaldība. Pasūtam arī presi, pārsvarā vietējo. Centralizēti no izdevniecībām saņemam grāmatas. Mums ir 10 datori ar interneta pieslēgumu. Vai internets ir konkurents grāmatām, iespējams, ka – jā. Arī cilvēku paliek mazāk. Tātad mazāk lasītāju. Agrāk viņu skaits pārsniedza tūkstoti.     Turpināt lasīt

Zilupes bitenieks

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Pjotrs Goršanovs bitenieks ir jau trešajā paaudzē. Viņa bišu dravas atrodas dzimtajās mājās Ludzas novada Briģu pagasta Klišu ciema Bišu kalnā – pašā pierobežas zonā. Tāpēc dažkārt uzrodas medus kvalitātes eksperti – lāči no Krievijas. Pjotrs rāda 2010.gada vietējo laikrakstu, kad lāči izpostīja bišu mājas, jo viņiem jau nevajagot vīzu, lai šķērsotu robežu. Tā četrus gadus viņa bišu dravā ciemojās ķepaiņi. Pēdējos gados nav manīti. Bieži biškopim ir jādodas pārraudzīt savas bišu saimes, kas atrodas 10 km attālumā no dzīvesvietas Zilupē.
Pjotrs:
Mana dzīve ir šeit, Zilupē, un bišu dravās. Neesmu braucis projām, ja nu vienīgi, kad mācījos Malnavā. Jā, bija jaunībā doma aizbraukt darbā uz Baikāla-Amūras maģistrāli jeb BAM, bet tad vēl mācījos. Vēlāk jau vairs negribējās. No tehnikuma strādāt Zilupē nokļuvu pēc sadales. Šī māja man ir mantojumā no tantes. Agrāk te bija arī sava saimniecība – zirgs un govs. Tagad nav spēka. Bet ar bitēm ir paticis nodarboties vienmēr. Ar tām darbojās jau mans tēvs, arī vectēvs.  Tēvs bija kolhoza biškopis. Mūžībā aizgāja 83 gadu vecumā. Kā viņš projām, tā visas bites nomira.  Man bija jāsāk no nulles. Bites man ir kā ieradums, pat kā narkotika, bez kuras nevar. Citam tā ir makšķerēšana, man – biškopība. Bija pat 50 bišu saimes. Šogad palika tikai 14, jo nelabvēlīgi laika apstākļi: slikta iepriekšējā vasara un ziema, šogad bija lietaina vasara. Tāpēc maz medus. Pietiek sev, ir arī daudz radinieku Krievijā un Austrijā, Rīgā, kur vien viņu mums nav. Medus patīk visiem.

Turpināt lasīt

Viļakas Valsts ģimnāzija tiek nominēta Skolu reitingā 2017

Inga Čekša-Ratniece, Foto:  Māris Justs
Ja centralizētajos eksāmenos vidējais valstī ir 49,10%, mums – vidējais 65,68%. Absolventi sekmīgi iestājas augstskolās. Lielākoties dodas studēt uz Rīgu, mācās arī  robežsargos – tā žurnālam A12 pirms jaunā mācību gada stāstīja Viļakas Valsts ģimnāzijas direktores vietniece izglītības jomā Veneranda Medne.
Valsts ģimnāziju kopvērtējumā no 27 ģimnāzijām  Viļakas Valsts ģimnāzija ir 11. vietā.
Skolu reitinga balvu pasniegšanas pasākumā, kurš šajā nedēļā notika Vidzemes koncertzālē ,,Cēsis”, Viļakas Valsts ģimnāzija apbalvojumu saņēma divās nominācijās: matemātikā – par labāko sniegumu pilsētu grupā, arī latviešu valodā – izaugsmes balvu ģimnāziju grupā.
Pasākuma iniciators un organizators ir Draudzīgā aicinājuma fonds. Vērtējums tiek balstīts uz skolēnu centralizēto eksāmenu rezultātiem.
Šogad konkursā tika nominēta Latvijas 51 skola četrās nominācijās: ģimnāzijas, pilsētu vidusskolas, lauku vidusskolas un specializētās skolas, proti, tehnikumi, arodvidusskolas un mūzikas skolas.

Turpināt lasīt

Medņevas bērnudārznieki Lāčplēša dienu atzīmēja kopā ar tēviem un krusttēviem

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Medņevas pirmsskolas izglītības iestādē „Pasaciņa’’ Lāčplēša dienas priekšvakarā bērni un skolotājas aicināja audzēkņu tēvus un krusttēvus uz jautrām  un sportiskām aktivitātēm – informē pirmsskolas skolotāja Biruta Konovalova. ,,Lāčplēša diena ir laiks, kad atceramies senās brīvības cīņas, pieminam tā laika varoņus. Runājam par viņu drošsirdību, bezbailību, varonību. To darām mēs pieaugušie, lielāki bērni un jaunieši, bet pirmsskolas bērni vēl nevar to tā īsti aptvert. Taču tādus vārdus, kā “drosme”, “varonis” bērni ļoti labi izprot. Ko gan viņi uzskata par pašiem drosmīgākajiem, pašiem stiprākajiem, pašiem visu varošākajiem? Kas ir viņu varonis? Nu, protams, ka tas ir tētis! Stiprāka un gudrāka, pēc viņu domām, nav neviena uz pasaules. Viņi vienmēr saka: mans tētis visu var!’’ tā norāda Biruta Konovalova.

Turpināt lasīt