Tag: Žurnāls A12

Veiksmes pietura

Rubrika: Es un mēs

Laura Repele

Foto: Evija Pušmucāne

„Vieta, kur realizēt savas intereses, mācīties, apgūt jaunas prasmes, rast domubiedrus, saņemt atbalstu un palīdzību” – tā biedrība „Baltā māja”, kas jau 25. gadu darbojas Līvānos un Līvānu novadā, sevi piesaka mājaslapā. Tās direktore Inguna Badune teic, lai arī šobrīd, kovidlaikā, ikdienas ierastā rosība šajās telpās rimusi, tomēr biedrība pielāgojas apstākļiem, aicina uz tikšanos Zoom platformā tiešsaistē, rīkojot seminārus un lekcijas par dažādām aktuālām tēmām.

Kad zvanīju uz „Balto māju”, lai sarunātu tikšanos, Inguna Badune atbildēja: „Nav ko stāstīt, jo tagad nekas nenotiek.” Tomēr satikāmies.

„Pietrūkst jau tagad cilvēkiem satikšanās klātienē, satiekamies nejauši uz ielas, pilsēta maza, aprunājamies, jūtam to noskaņu… Man jau pašai arī apnicis tik daudz pa telefonu runāt, cik tad var… Tagad šeit viss kluss, tas ir nepierasti, jo pirms kovida visu laiku šajā pašā telpā darbojās interešu klubiņi, notika gan lekcijas, gan vingrošana rītos un vakaros, bija tikšanās ar daudziem lektoriem un interesantiem cilvēkiem klātienē.”

„Dariet, ko gribat!”

Biedrības „Baltā māja” mērķauditorija ir ikviens Līvānu novada un apkārtējo pagastu iedzīvotājs, neatkarīgi no vecuma, tautības, dzimuma, politiskās un reliģiskās piederības, kurš vēlas atrast domubiedrus, pilnveidot savas prasmes un zināšanas, būt sabiedriski aktīvs un realizēt savas idejas. „Man liekas svarīgi, ka katram varam kaut ko piedāvāt vai izpalīdzēt, vai ieteikt, vai pierunāt – ja kāds atnāk, pēc tam ir priecīgs, ka ticis pierunāts. Mēs daudziem zvanām, aicinām iesaistīties. Mums ir pārstāvētas visas sabiedrības grupas, esam sabiedriskais centrs, neesam tikai, piemēram, kāda sieviešu biedrība vai jauno māmiņu klubiņš. Jebkurš cilvēks šeit var nākt un dibināt savu interešu klubiņu vai biedrību. Citreiz mēs sakām: grīda ir, griesti ir – dariet, ko gribat!”

Biedrība nodibināta 1996. gadā, bet aktīvāka darbība sākusies 2000. gadā. Pirmos četrus gadus ēkā veikts remonts, sākumā šeit bijusi vecā skola, pirmajā stāvā – šautuve. Biedrības pirmā direktore bija Irīna Kulitāne, kuras vadībā arī izveidojusies aktīva un vienota darbinieku komanda. „Tas, kā mēs sadzīvojam, kā kopā visu darām, to visu viņa mums iemācīja. Neviens Līvānos toreiz nezināja, kas ir biedrība, viņa visu uzņēmās un arī mūs izaudzināja par atbildīgiem cilvēkiem.”

Arī šībrīža kolektīvu tagadējā tā direktore Inguna Badune raksturo atzinīgi: „Darbinieki ir atbildīgi, ļoti punktuāli cilvēki, laipni. Arī dienas aprūpes centrā visi ir toleranti, saprotoši pret klientiem. Mēs piesaistām arī daudzus cilvēkus uz laiku, no nodarbinātības programmām, pie mums strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Viņi šeit daudz ko iemācās. Es kā vadītāja varbūt par daudz ko kontrolēju, taču man liekas, ka cilvēkiem pašiem ir viss jāiemācās, es to ļauju viņiem darīt. Es ierosinu, bet cilvēki paši izdara.”

Jautājot par biedrības nosaukumu un tā nozīmi, uzzinu, ka vecā skola Līvānos saukta par Balto skolu. Pēc Ingunas Badunes domām, biedrības nosaukums ir ļoti veiksmīgs, jo „tas mūs pašus it kā padara gaišākus un priecīgākus, iedvesmo un uzmundrina.” Tā kā ēka no ārpuses nokrāsota gaišdzeltenā krāsā, bet nosaukumā dominē baltā krāsa, viesiem rodas jautājums, uz kuru tiekot atbildēts šādi: „Bet jūs skatieties iekšpusē, skatieties uz cilvēkiem, visi gaiši un balti. Jūs ienācāt iekšā – un arī jūs esat balti.”

Starta vieta

Kā saka Inguna Badune, biedrība „Baltā māja” ir īpaša ar to, ka tā Latgalē ir atvērta katru dienu. Biedrībai ir divi „spārni” – viens ir sabiedrības līdzdalības veicināšana, projektu rakstīšana, finansējuma piesaiste, pasākumu rīkošana, brīvprātīgais darbs, klubiņu, radošo darbnīcu, mazo projektu organizēšana  – tas, ko paši dara, cik spēj un cik paveicas. Bet otrs „spārns” ir sociālie pakalpojumi. „Esam viena no biedrībām, kas veic pašvaldības deleģētus pakalpojumus. Jau 2001. gadā tika uzsākta dienas aprūpes centra darbība, tas tapa pēc cilvēku, kuru ģimenēs ir kāds ģimenes loceklis ar īpašām vajadzībām, iniciatīvas. Otrs pakalpojums ir aprūpe mājās, arī to sākām vieni no pirmajiem Latvijā. Agrāk aprūpējamajam palīdzēja kaimiņi vai radinieki, sociālais dienests to apmaksāja, taču tad valstī pieņēma noteikumus, ka aprūpētājam vajadzētu būt sertificētam speciālistam. Tad mēs arī ar projekta finansējumu organizējām pirmos apmācību kursus aprūpētājām, pēc tam bija sarunas ar pašvaldību, un tā mēs sākām sniegt arī šo pakalpojumu, tagad jau visā Līvānu novadā.” Nākamais solis bija ēkas pārbūve ar nolūku izveidot dušas telpas un ierīkot veļasmašīnas, kuras nu arī izmanto iedzīvotāji, bet pašvaldība daļēji finansē. Aprūpi mājās biedrība nodrošina tikai vientuļajiem cilvēkiem, taču tagad, šajā Covid-19 laikā, daudzi bērni arī apmaksā šo pakalpojumu, jo paši ierobežojumu dēļ netiek pie vecākiem vai ir no citām pilsētām vai valstīm.

    Inguna Badune saka, ka, darbojoties biedrībā, izaicinājumi ir neizbēgami, jo nepārtraukti viss mainās. Viens no tiem ir arī darbinieku piesaistīšana, jo darbs nav regulārs, atalgojums arī nav liels. Taču daudzi darbinieki, kas šeit strādājuši, šo vietu uzskata par savu starta vietu. „Mūsu bijušie darbinieki strādā gan skolā, gan probācijas dienestā, pašvaldībā, slimnīcā, bibliotēkā un citur. Daudzi no šejienes ir aizgājuši, mēs uzskatām, ka mūsu biedrība ir kā veiksmes pietura. Es pati gan esmu aizķērusies, jo tā notika netīšām.”

Lielāka brīvība

Inguna Badune ir dzimusi rīdziniece un, kā pati saka, Līvānos nonākusi nejauši, un par biedrības direktori kļuvusi negaidīti. „Es te nokļuvu pilnīgi netīšām. Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Biju pārtikas tehnologs, strādāju Baldonē. Tad netīšām nokļuvu Līvānos, jo te ieprecējos. Mīlestība gan pagaisa, bet es paliku Līvānos. Bērni jau gāja skolā, viņiem te bija draugi, domāju, kāpēc gan braukt prom no šejienes. Mums bija otrādi – maniem bērniem lauki bija Rīgā.

Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma biju reģistrējusies bezdarbniekos, tika piedāvāti kursi, varēja izvēlēties sociālā darba organizatora kursus, neviens diži negribēja uz tiem braukt, jo tie bija Rīgā, bet es tos pabeidzu. Kursu laikā Līvānos bija izlikts sludinājums, ka uz tikšanos tiek aicinātas jaunās māmiņas. Es biju vienīgā, kura aizgāja. Iebraucēji ir visaktīvākie, arī mūsu biedrībā pārsvarā ir iebraucēji. Sabiedrību visbiežāk meklē tie, kuriem nav šeit tik daudz radu, draugu. Tad es iepazinos ar Irīnu Kulitāni, kura meklēja cilvēkus, kas te varētu nākt un darboties, jo telpām jau drīz bija jābūt izremontētām. Pagāja 3‒4 mēneši, un viņa man piezvanīja. Es jau biju meklējusi darbu, bet, tā kā svešus cilvēkus tā nemaz negribēja un arī tagad ne īpaši grib ņemt, tas bija izaicinājums. Tāpēc pilnīgi netīšām te nokļuvu. Lai gan, kad biju pārtikas tehnologs Baldonē, arī tas bija darbs ar cilvēkiem, bija jākomunicē ar krāvējiem, slaucējām, bija jāorganizē arī dažādi kultūras pasākumi, kā jau kolektīvos. Cilvēki visur ir vienādi. Droši vien tas darbs, ko darīju, man joprojām būtu interesants, bet es to vairs nevaru iedomāties, jo te, biedrībā strādājot, ir lielāka brīvība. Kaut gan šeit esi arī kā uzņēmējs, jo jābūt uzņēmēja domāšanai – piesaistot finansējumu, rakstot projektus, ģenerējot idejas.

Es jau gaidu pensiju, godīgi sakot. Vēroju mūsu ņipros pensionārus, kuri daži aizgājuši pensijā jau 45 gados… Bet kad es aiziešu, to gan nezinu. Un arī nezinu, ko tad es darīšu. Intereses? Ja man būtu intereses, es te nesēdētu. Man ir divi bērni, abi jau lieli, man ir divi mazbērni. Es paliku Līvānos bērnu dēļ, bet viņi jau ir prom no šejienes. Tik un tā man Līvānos patīk, es domāju, ka te ir forši, te ir ļoti laba dzīve tieši bērniem un veciem cilvēkiem, kaut gan šeit ir daudz jaunu cilvēku ar ģimenēm, cilvēki tagad bēg no lielajām pilsētām, bēg projām no drūzmas un burzmas, Līvānos riņķī ir izpirktas visas mājas. Galvenais, lai cilvēkiem būtu darbs.”

Iecietība, cieņa un atbalsts

Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus? „Sākotnēji šeit bija ļoti daudz bezdarbnieku, bija jaunu sieviešu klubiņš, pulcējās cilvēki, bija liela aktivitāte, bet visas sievietes, kuras šeit nāca, tagad strādā, un vairs nav iespējams ārpusdarba aktivitātes savienot ar darbu. Agrāk, vēl pirms 6–7 gadiem, priekšnieki atļāva aiziet uz ārpusdarba tikšanos, taču tagad tā vairs nenotiek. Senāk tas bija vaļīgāk, tagad ir stingri likumi, iespējams, pat pārspīlēti stingri. Bet ja vērtē kopumā, ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”

Līvānos ir labi un mierīgi

Inguna Badune piekrīt, ka tagad, pandēmijas laikā, saziņai kļūstot retākai, mainās arī valoda, ir grūtāk izteikties paplašinātiem teikumiem, jo nav treniņa. Bet viņa teic, ka biedrībā darbojas daudz senioru, kuriem ir ļoti bagāta valoda, ar viņiem ir interesanti parunāt, arī bagātas zināšanas par vēsturi, kas turpretī mūsdienu jauniešiem nav raksturīgi. Viņa uzskata, ka jaunajai paaudzei vajadzētu zināt daudz vairāk par vēsturi, interesēties par politiku. „Daudzi, ne tikai jaunieši, nezina, kā mūsu ministrus sauc, ir tikai kritika, cilvēki seko tikai ministru izteiktajiem jokiem, spārnotajiem teicieniem, bet ne būtībai. Kāpēc mainās politiķi? Jo mēs viņus mainām. Kaut kā mēs neesam tik atbildīgi. Mums bija lekcija, kurā bija piemēri, ka cilvēks ar savu mūža darbu kaut ko ietekmē, maina uz labu. Un es jautāju – kāpēc mēs Latvijā vairs neesam tik aktīvi cīnīties par savām interesēm, piemēram, par to, lai pie upes mums izveido pārģērbšanās kabīni. Mēs varētu iet un darīt, bet laikam labi dzīvojam, neko negribam darīt, mums viss ir labi. Man jautāja par vēlēšanām – kas Līvānos būtu jāizdara politiķiem. Es saku – mums te nekā tāda aktuāla, ļoti nepieciešama nav, mēs labi dzīvojam, nenotiek nekādi čē pē, ka cilvēki šūmētos, mums Līvānos laikam viss ir mierīgi. Jā, varbūt tie cilvēki aizbraukuši, kuri vēlētos kādas izmaiņas. Varbūt palikuši tikai tie mierīgie, pakļāvīgie, tie, kuri darbojas savos mazdārziņos un rudenī brauc uz mežiem sēņot, ogot. Jā, cilvēki vēlas mierīgu dzīvi.”

Laipni cilvēki nav tikai Latgalē

Kad jautāju, vai Inguna Badune, atbraucot uz Līvāniem no Rīgas, jutusies pieņemta, iestājas ilgs klusums. Uzdodu papildjautājumu – kādam jābūt cilvēkam, kas viņam jādara, lai viņu svešā vidē pieņemtu? „Jāsatiek domubiedri, bet, ja viņu nav, tad tie ir jāmeklē. Cita mentalitāte, jā… Protams, Līvāni nav arī tik ļoti latgaliski kā citas pilsētas Latgalē, šeit ir daudz iebraucēju, jau stikla fabrikas darbības laikā tas bijis izteikti. Tas foršais teiciens, ka Līvāni ir atslēga Latgales vārtos… Latgaliskais šeit nav valoda, bet gan drīzāk siltums un atvērtība.” Vaicāju, vai sākumā latgaliešu viesmīlība, draudzīgums nebiedē? „Es domāju, ka cilvēki visur ir vienādi. Tas ir stereotips, ka tikai latgalieši ir viesmīlīgi un sirsnīgi. Jo sirsnīgi ir arī kurzemnieki, par kuriem runā sazin’ ko, un runā par vidzemniekiem, ka viņi esot atturīgi, bet tas ir ļoti atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Un cik tad latgaliešu dzīvo Kurzemē, un cik Rīgā… Es domāju, ka tieši valoda to latgaliskumu pastiprina, bet cilvēka būtība jau neatšķiras, laipni cilvēki ir visur.”

Vai šajā laikā ir radusies iespēja iemācīties latgaliešu valodu? „Nē, bet man liekas, ka var saprast visus vārdus. Un latgaliešu valoda ļoti atšķiras katrā Latgales pilsētā, tāpēc es nesaprotu, kura ir tā īstā latgaliešu valoda, tās ir tik dažādas. Protams, ir kolosāli, ka ir entuziasti, kuri uztur latgalisko. Ar to var lepoties.”

Kad mūsu daudzpusīgā, nesteidzīgā un ar daudzām pārdomu klusuma pauzēm piepildītā saruna ir galā, portreta fotogrāfijas ir uzņemtas un tuvojas mūsu prombraukšana, Inguna Badune izskaņā dalās ar vēl kādu atziņu: „Man šeit, Līvānos, ir atradušies draugi, kuri ir par mani gudrāki un kuri ir mani padomdevēji un iedvesmotāji. Draugiem vienmēr jābūt gudrākiem un morāli labākiem par pašu, tas ir svarīgi cilvēka izaugsmei. Man vienmēr apkārt ir gudri un interesanti cilvēki, es esmu laimīga. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu tik ilgi Līvānos un ka šeit būšu kāda kolektīva vadītāja, man ļoti paveicies.”

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Ivara Matisova publikācijas

Ivars Matisovs, publikācijas žurnālā „A12” jeb autora „Janvāra tēzes”:
1) I. Matisovs žurnālā „A12” regulāri publicējas jau kopš pašiem šī preses izdevuma pimsākumiem. Jau pirmajā žurnāla numurā (2012. gada jūlijs/augusts) tika publicēts raksts „Ar laivām pa Latgales zilajiem ezeriem un upēm”.
2) Līdz 2020. gada nogalei dienas gaismu ir ieraudzījis 51 žurnāla „A12” numurs un divi tā pielikumi. Tikai divos no šiem preses izdevumiem nav bijis publicēts I. Matisova raksts, toties pāris žurnālos publicēti vairāki šī ražīgā autora, iespējams, pat grafomāna raksti – tātad kopumā vairāk nekā pussimts pilnvērtīgu publikāciju (apmēram četru atsevišķu grāmatu apjomā).
3) Rakstu tematiskais diapazons ir bijis visplašākais – izvērsti ekskursi telpā un laikā, kultūrvēsturiski izrakumi, kino iespaidi un mūzikas impresijas. Reizēm pat šķiet, ka šiem rakstiem ir kāds noslēpumains kolektīvais autors – tik plaša un daudzpusīga ir aptverto tēmu ģeogrāfija un hronoloģija.
4) Visietilpīgākais un informatīvi piesātinātais rakstu cikls ir „Ceļojums apkārt Baltijas jūrai” – kopumā 12 publikācijas divu gadu garumā. Tam seko vēl vairāki ne mazāk interesanti un nozīmīgi tematiskie rakstu cikli, kas veltīti Latgales atspulgiem un nospiedumiem kino ainavā, Latgales mūzikas vēsturei pēdējā pusgadsimta garumā un jau gandrīz aizmirstajām muižām vientuļos klejojumos pa maziem Latgales lauku ceļiem.
5) „Latgales melomāna piezīmes” – rakstu cikls 6 cēlienos (2018. gada decembris–2019. gada novembris). Latgales (populārās) mūzikas enciklopēdijas uzmetums dziļi subjektīvā skatījumā jeb klausījumā.
6) „Latgales kino panorāma ierindas skatītāja acīm” – 3 rakstu cikls (2020. gada februāris – 2020. gada jūlijs). Kino fana piezīmes par kinopasaules un Latgales gana sarežģītajām attiecībām daudzu paaudžu ilgumā.
7) „Klejojumi pa maziem ceļiem” – ģeogrāfiskas un kultūrvēsturiskas skices par Latgales apslēptajiem dārgumiem – pamestām muižām, kapsētām un visvisādiem brīnumiem (2020. gada augusts – 2021. gada februāris).
Dzīve taču turpinās, vai ne?
Ivars Matisovs
Foto: Edīte Husare

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Kā veicas tūrismam?

Katru gadu Latvijas Lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs” piešķir vai atjauno vides kvalitātes zīmi „Zaļais sertifikāts” lauku tūrisma uzņēmumiem, kuri ievēro videi draudzīgas saimniekošanas principus. Šogad no 23 sertifikātiem četrus ir saņēmušas Latgales viesu mājas ‒ „Paradīzes” Balvu novadā, Aglonas pusē „Upenīte”, viesu māja „Mežinieku mājas” un “Zaļā sala” Rēzeknes novadā.
„Zaļās salas” saimniece RITA TĒRAUDA dalās tūrismam nepieredzētu laiku pārvarēšanas pieredzē, uzsverot, ka veiksmes pamatā ir iegūtās prasmes sabiedriskajās organizācijās.
Žurnāla “A12” rubrikā “Es un mēs” lasiet vairāk.

Foto:

Māris Justs

#piecas vērtības

Vargaņu muzyka, dirigiešona, senejuo muzyka, baroka muzyka, dzīduošona… Ruodīs, muzykys pasauļam ir sovys galaktikys, kas līk apbreinā nūtreisēt. Itūreiz sasateikam ar muziki ILZI GRĒVELI-SKARAINI. Jei ir dzymuse Stiernīnē, vuicejusēs Jāzepa Vītola Latvejis muzykys akademejā, Hāgā, Viļņā, i niu par sovu dzeivisvītu skaita Rēzekni, kur dažaidu vacumu bārnim i jaunīšim vuica muzyku. Paraleli, īsasaistūt dažaidūs projektūs, Ilze īspiej byut ari Reigā, kur jū var satikt ari kai pasnīdzieju akademejā. Ituo goda februarī jei sajēme „Lielo mūzikas balvu 2019” kai publikys simpateja, tok kai nominante jei beja ari kategorejā „Gada jaunais mākslinieks”. Vaicoju Ilzei, kaidā volūdā runuosim, jei soka: „Latgaliski.” Kaidys ir Ilzis pīcys vierteibys i dzeivis vuiceibys?
Par tū vaira žurnalā “A12”.
Foto:

Māris Justs

Personība – Inga Salmiņa

Līvāni ir atpazīstami kā vieta, kur ir sena stikla kausēšanas vēsture. Retais līvānietis teiks, ka neviens no viņa ģimenes nav strādājis Līvānu stikla fabrikā. Māksliniece INGA SALMIŅA atklāj, ka viņa gan nav. Taču darbošanās ar stiklu tagad ir kļuvusi par vienu no veidiem, kā piepildīt savu radošo aicinājumu un nest Līvānu vārdu ārpus pilsētas robežām. „Tie ir dzīves mirkļi, iespaidi, ko es iekausēju stiklā,” žurnālam „A12” teic Inga un stāsta, kas vēl viņu iedvesmo mākslas radīšanai.

Vairāk lasiet Žurnāls A12 jaunajā numurā. Pieejama arī žurnāla elektroniskā versija.
Foto: Evija Pušmucāne

Abonējiet žurnālu 2020. gadam – abonēšanas indekss 2472, un tiksimies jūsu pastkastītē!

Bencha muudes stāsts

Gunita pieļauj, ka Rīgā vai tuvāk galvaspilsētai viņas uzņēmumam būtu vieglāk augt un attīstīties. „Būtu, bet es negribu! Vai tad mūsu tehnoloģiju laikmetā nav citu iespēju? Ir taču pasts un mašīnas piegādēm. Bet es ļoti labi saprotu, ka tekstila nozarē ir grūti ar darbaspēku, jo te vajadzīgs tieši roku darbs. Cilvēki jau brauc strādāt uz pilsētām – no Jelgavas uz Rīgu, no Ludzas uz Rēzekni. Varbūt var braukt strādāt arī pie manis uz Kārsavas novadu? Strādāt ir kur, telpas jau iekārtoju. No sava beņķīša pārcelšos uz normālu krēslu, bet benčs būs goda vietā!”

Gunita Mūrniece-Krišāne un viņas Bencha Muude – lasiet žurnāla “A12” oktobra/novembra numurā.

Foto: Evija Piebalga

Abonēt ir vieglāk nekā meklēt kioskos.

A12 4 (44)

Žurnāla “A12” jaunajā numurā latgalieša skats uz dzīvi līkumots – caur Rīgu un Londonu, atgādinot, ka īstā spēka vieta ir tepat Latvijā, Latgalē.

Tekstilmākslinieces Kristīnes Lipkovas stāsts par izvēli aizbraukt kā vienīgo sarežģītas situācijas risinājumu. Mārtiņš Kozlovskis jeb Kozmens jūtas kā Toronto latgalietis – lai kur ceļi vestu, sirds paliek Latgalē. Arī “Ghetto Games” darbojas preilēnietis Lauris Zalāns, kurš nevēlas pazaudēt savu identitāti un individualitāti. Tādi mēs esam – lepni būt latgalieši. Diriģents Jānis Stafeckis no Latvijas prom neraujas, jo prieku, gandarījumu un pozitīvus pārdzīvojumus rod, strādājot kopā ar autoritātēm mūzikā tepat. Literatūrzinātnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs atklāj, ka izvēlīgs ir tikai cilvēkos un mēģina distancēties no mutes bajāriem, pļāpukulēm, profesionāliem strīdniekiem, jo “strīdos dzimst patiesība,bet tikpat bieži arī dusmas un ienaids”.

Kādu vēstures stāstu glabā Varakļānu pils, un vai Sauleskalna tūrisms jebkad vēl nesīs uzplaukumu, kā tas jau reiz bijis. Šajā numurā “A12” aicina ceļot kopā pa zeltrudenīgo Latgali, iegriežoties ne tikai zināmās un pazīstamās vietās, bet atklājot arī jaunus apvāršņus. Francūži Klements un Maksimiliāns ceļojot domā par iekšējo brīvību un dzīvi bez stereotipiem. Kā klājas Pētera Gailuma podnieka darbnīcai, kur iekoptās sētas radošo viesmīlību un labestību turpina uzturēt Maija Gailuma?

Šajā numurā intervija arī ar Dmitriju Savinu – krievu, kurš pateicas Latvijai par viņam doto brīvību. Kā viņš nokļuva šeit, un kur, viņaprāt, ir atslēga stabilai Latvijas attīstībai?

Žurnāls “A12” – par aktuālo un svarīgo šodien, par vērtībām, par mums pašiem.

Žurnāla tirdzniecības vietas

Pirkt žurnāla A12 numura elektronisko versiju

Abonēt 2020.gadam

No Rēzeknes uz Latvijas Dizaineru savienības rīkotā konkursa skati ,,LDS Balva 2018”

Jau 11.reizi Latvijas Dizaineru savienība apkopo un izceļ Latvijas labākos dizaineru darbus. Šogad tā no 5. līdz 7.oktobrim notika izstādes ,,DesignIsle 2018” ietvaros Ķīpsalā Rīgā.

Kā informē rīkotāji, šogad otrajā kārtā skolu, augstskolu un profesionāļu kategorijā ir izvirzīti kopumā simts četrdesmit deviņi darbi. Profesionāļu konkursā darbi pieteikti kategorijās ,,Lietu dizains” (šī gada temats – gaismas objektu, tas ir, gaismekļu, gaismas ķermeņu un lampu dizains), ,,Interjera dizains” un ,,Saziņas dizains” (šī gada temats – zīmes dizains).

Arī Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu nominācijā ,,Lietu dizains’’ pārstāvēja 4 absolventu dizaina darbi:

Turpināt lasīt