Veiksmes pietura

Rubrika: Es un mēs

Laura Repele

Foto: Evija Pušmucāne

„Vieta, kur realizēt savas intereses, mācīties, apgūt jaunas prasmes, rast domubiedrus, saņemt atbalstu un palīdzību” – tā biedrība „Baltā māja”, kas jau 25. gadu darbojas Līvānos un Līvānu novadā, sevi piesaka mājaslapā. Tās direktore Inguna Badune teic, lai arī šobrīd, kovidlaikā, ikdienas ierastā rosība šajās telpās rimusi, tomēr biedrība pielāgojas apstākļiem, aicina uz tikšanos Zoom platformā tiešsaistē, rīkojot seminārus un lekcijas par dažādām aktuālām tēmām.

Kad zvanīju uz „Balto māju”, lai sarunātu tikšanos, Inguna Badune atbildēja: „Nav ko stāstīt, jo tagad nekas nenotiek.” Tomēr satikāmies.

„Pietrūkst jau tagad cilvēkiem satikšanās klātienē, satiekamies nejauši uz ielas, pilsēta maza, aprunājamies, jūtam to noskaņu… Man jau pašai arī apnicis tik daudz pa telefonu runāt, cik tad var… Tagad šeit viss kluss, tas ir nepierasti, jo pirms kovida visu laiku šajā pašā telpā darbojās interešu klubiņi, notika gan lekcijas, gan vingrošana rītos un vakaros, bija tikšanās ar daudziem lektoriem un interesantiem cilvēkiem klātienē.”

„Dariet, ko gribat!”

Biedrības „Baltā māja” mērķauditorija ir ikviens Līvānu novada un apkārtējo pagastu iedzīvotājs, neatkarīgi no vecuma, tautības, dzimuma, politiskās un reliģiskās piederības, kurš vēlas atrast domubiedrus, pilnveidot savas prasmes un zināšanas, būt sabiedriski aktīvs un realizēt savas idejas. „Man liekas svarīgi, ka katram varam kaut ko piedāvāt vai izpalīdzēt, vai ieteikt, vai pierunāt – ja kāds atnāk, pēc tam ir priecīgs, ka ticis pierunāts. Mēs daudziem zvanām, aicinām iesaistīties. Mums ir pārstāvētas visas sabiedrības grupas, esam sabiedriskais centrs, neesam tikai, piemēram, kāda sieviešu biedrība vai jauno māmiņu klubiņš. Jebkurš cilvēks šeit var nākt un dibināt savu interešu klubiņu vai biedrību. Citreiz mēs sakām: grīda ir, griesti ir – dariet, ko gribat!”

Biedrība nodibināta 1996. gadā, bet aktīvāka darbība sākusies 2000. gadā. Pirmos četrus gadus ēkā veikts remonts, sākumā šeit bijusi vecā skola, pirmajā stāvā – šautuve. Biedrības pirmā direktore bija Irīna Kulitāne, kuras vadībā arī izveidojusies aktīva un vienota darbinieku komanda. „Tas, kā mēs sadzīvojam, kā kopā visu darām, to visu viņa mums iemācīja. Neviens Līvānos toreiz nezināja, kas ir biedrība, viņa visu uzņēmās un arī mūs izaudzināja par atbildīgiem cilvēkiem.”

Arī šībrīža kolektīvu tagadējā tā direktore Inguna Badune raksturo atzinīgi: „Darbinieki ir atbildīgi, ļoti punktuāli cilvēki, laipni. Arī dienas aprūpes centrā visi ir toleranti, saprotoši pret klientiem. Mēs piesaistām arī daudzus cilvēkus uz laiku, no nodarbinātības programmām, pie mums strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Viņi šeit daudz ko iemācās. Es kā vadītāja varbūt par daudz ko kontrolēju, taču man liekas, ka cilvēkiem pašiem ir viss jāiemācās, es to ļauju viņiem darīt. Es ierosinu, bet cilvēki paši izdara.”

Jautājot par biedrības nosaukumu un tā nozīmi, uzzinu, ka vecā skola Līvānos saukta par Balto skolu. Pēc Ingunas Badunes domām, biedrības nosaukums ir ļoti veiksmīgs, jo „tas mūs pašus it kā padara gaišākus un priecīgākus, iedvesmo un uzmundrina.” Tā kā ēka no ārpuses nokrāsota gaišdzeltenā krāsā, bet nosaukumā dominē baltā krāsa, viesiem rodas jautājums, uz kuru tiekot atbildēts šādi: „Bet jūs skatieties iekšpusē, skatieties uz cilvēkiem, visi gaiši un balti. Jūs ienācāt iekšā – un arī jūs esat balti.”

Starta vieta

Kā saka Inguna Badune, biedrība „Baltā māja” ir īpaša ar to, ka tā Latgalē ir atvērta katru dienu. Biedrībai ir divi „spārni” – viens ir sabiedrības līdzdalības veicināšana, projektu rakstīšana, finansējuma piesaiste, pasākumu rīkošana, brīvprātīgais darbs, klubiņu, radošo darbnīcu, mazo projektu organizēšana  – tas, ko paši dara, cik spēj un cik paveicas. Bet otrs „spārns” ir sociālie pakalpojumi. „Esam viena no biedrībām, kas veic pašvaldības deleģētus pakalpojumus. Jau 2001. gadā tika uzsākta dienas aprūpes centra darbība, tas tapa pēc cilvēku, kuru ģimenēs ir kāds ģimenes loceklis ar īpašām vajadzībām, iniciatīvas. Otrs pakalpojums ir aprūpe mājās, arī to sākām vieni no pirmajiem Latvijā. Agrāk aprūpējamajam palīdzēja kaimiņi vai radinieki, sociālais dienests to apmaksāja, taču tad valstī pieņēma noteikumus, ka aprūpētājam vajadzētu būt sertificētam speciālistam. Tad mēs arī ar projekta finansējumu organizējām pirmos apmācību kursus aprūpētājām, pēc tam bija sarunas ar pašvaldību, un tā mēs sākām sniegt arī šo pakalpojumu, tagad jau visā Līvānu novadā.” Nākamais solis bija ēkas pārbūve ar nolūku izveidot dušas telpas un ierīkot veļasmašīnas, kuras nu arī izmanto iedzīvotāji, bet pašvaldība daļēji finansē. Aprūpi mājās biedrība nodrošina tikai vientuļajiem cilvēkiem, taču tagad, šajā Covid-19 laikā, daudzi bērni arī apmaksā šo pakalpojumu, jo paši ierobežojumu dēļ netiek pie vecākiem vai ir no citām pilsētām vai valstīm.

    Inguna Badune saka, ka, darbojoties biedrībā, izaicinājumi ir neizbēgami, jo nepārtraukti viss mainās. Viens no tiem ir arī darbinieku piesaistīšana, jo darbs nav regulārs, atalgojums arī nav liels. Taču daudzi darbinieki, kas šeit strādājuši, šo vietu uzskata par savu starta vietu. „Mūsu bijušie darbinieki strādā gan skolā, gan probācijas dienestā, pašvaldībā, slimnīcā, bibliotēkā un citur. Daudzi no šejienes ir aizgājuši, mēs uzskatām, ka mūsu biedrība ir kā veiksmes pietura. Es pati gan esmu aizķērusies, jo tā notika netīšām.”

Lielāka brīvība

Inguna Badune ir dzimusi rīdziniece un, kā pati saka, Līvānos nonākusi nejauši, un par biedrības direktori kļuvusi negaidīti. „Es te nokļuvu pilnīgi netīšām. Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Biju pārtikas tehnologs, strādāju Baldonē. Tad netīšām nokļuvu Līvānos, jo te ieprecējos. Mīlestība gan pagaisa, bet es paliku Līvānos. Bērni jau gāja skolā, viņiem te bija draugi, domāju, kāpēc gan braukt prom no šejienes. Mums bija otrādi – maniem bērniem lauki bija Rīgā.

Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma biju reģistrējusies bezdarbniekos, tika piedāvāti kursi, varēja izvēlēties sociālā darba organizatora kursus, neviens diži negribēja uz tiem braukt, jo tie bija Rīgā, bet es tos pabeidzu. Kursu laikā Līvānos bija izlikts sludinājums, ka uz tikšanos tiek aicinātas jaunās māmiņas. Es biju vienīgā, kura aizgāja. Iebraucēji ir visaktīvākie, arī mūsu biedrībā pārsvarā ir iebraucēji. Sabiedrību visbiežāk meklē tie, kuriem nav šeit tik daudz radu, draugu. Tad es iepazinos ar Irīnu Kulitāni, kura meklēja cilvēkus, kas te varētu nākt un darboties, jo telpām jau drīz bija jābūt izremontētām. Pagāja 3‒4 mēneši, un viņa man piezvanīja. Es jau biju meklējusi darbu, bet, tā kā svešus cilvēkus tā nemaz negribēja un arī tagad ne īpaši grib ņemt, tas bija izaicinājums. Tāpēc pilnīgi netīšām te nokļuvu. Lai gan, kad biju pārtikas tehnologs Baldonē, arī tas bija darbs ar cilvēkiem, bija jākomunicē ar krāvējiem, slaucējām, bija jāorganizē arī dažādi kultūras pasākumi, kā jau kolektīvos. Cilvēki visur ir vienādi. Droši vien tas darbs, ko darīju, man joprojām būtu interesants, bet es to vairs nevaru iedomāties, jo te, biedrībā strādājot, ir lielāka brīvība. Kaut gan šeit esi arī kā uzņēmējs, jo jābūt uzņēmēja domāšanai – piesaistot finansējumu, rakstot projektus, ģenerējot idejas.

Es jau gaidu pensiju, godīgi sakot. Vēroju mūsu ņipros pensionārus, kuri daži aizgājuši pensijā jau 45 gados… Bet kad es aiziešu, to gan nezinu. Un arī nezinu, ko tad es darīšu. Intereses? Ja man būtu intereses, es te nesēdētu. Man ir divi bērni, abi jau lieli, man ir divi mazbērni. Es paliku Līvānos bērnu dēļ, bet viņi jau ir prom no šejienes. Tik un tā man Līvānos patīk, es domāju, ka te ir forši, te ir ļoti laba dzīve tieši bērniem un veciem cilvēkiem, kaut gan šeit ir daudz jaunu cilvēku ar ģimenēm, cilvēki tagad bēg no lielajām pilsētām, bēg projām no drūzmas un burzmas, Līvānos riņķī ir izpirktas visas mājas. Galvenais, lai cilvēkiem būtu darbs.”

Iecietība, cieņa un atbalsts

Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus? „Sākotnēji šeit bija ļoti daudz bezdarbnieku, bija jaunu sieviešu klubiņš, pulcējās cilvēki, bija liela aktivitāte, bet visas sievietes, kuras šeit nāca, tagad strādā, un vairs nav iespējams ārpusdarba aktivitātes savienot ar darbu. Agrāk, vēl pirms 6–7 gadiem, priekšnieki atļāva aiziet uz ārpusdarba tikšanos, taču tagad tā vairs nenotiek. Senāk tas bija vaļīgāk, tagad ir stingri likumi, iespējams, pat pārspīlēti stingri. Bet ja vērtē kopumā, ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”

Līvānos ir labi un mierīgi

Inguna Badune piekrīt, ka tagad, pandēmijas laikā, saziņai kļūstot retākai, mainās arī valoda, ir grūtāk izteikties paplašinātiem teikumiem, jo nav treniņa. Bet viņa teic, ka biedrībā darbojas daudz senioru, kuriem ir ļoti bagāta valoda, ar viņiem ir interesanti parunāt, arī bagātas zināšanas par vēsturi, kas turpretī mūsdienu jauniešiem nav raksturīgi. Viņa uzskata, ka jaunajai paaudzei vajadzētu zināt daudz vairāk par vēsturi, interesēties par politiku. „Daudzi, ne tikai jaunieši, nezina, kā mūsu ministrus sauc, ir tikai kritika, cilvēki seko tikai ministru izteiktajiem jokiem, spārnotajiem teicieniem, bet ne būtībai. Kāpēc mainās politiķi? Jo mēs viņus mainām. Kaut kā mēs neesam tik atbildīgi. Mums bija lekcija, kurā bija piemēri, ka cilvēks ar savu mūža darbu kaut ko ietekmē, maina uz labu. Un es jautāju – kāpēc mēs Latvijā vairs neesam tik aktīvi cīnīties par savām interesēm, piemēram, par to, lai pie upes mums izveido pārģērbšanās kabīni. Mēs varētu iet un darīt, bet laikam labi dzīvojam, neko negribam darīt, mums viss ir labi. Man jautāja par vēlēšanām – kas Līvānos būtu jāizdara politiķiem. Es saku – mums te nekā tāda aktuāla, ļoti nepieciešama nav, mēs labi dzīvojam, nenotiek nekādi čē pē, ka cilvēki šūmētos, mums Līvānos laikam viss ir mierīgi. Jā, varbūt tie cilvēki aizbraukuši, kuri vēlētos kādas izmaiņas. Varbūt palikuši tikai tie mierīgie, pakļāvīgie, tie, kuri darbojas savos mazdārziņos un rudenī brauc uz mežiem sēņot, ogot. Jā, cilvēki vēlas mierīgu dzīvi.”

Laipni cilvēki nav tikai Latgalē

Kad jautāju, vai Inguna Badune, atbraucot uz Līvāniem no Rīgas, jutusies pieņemta, iestājas ilgs klusums. Uzdodu papildjautājumu – kādam jābūt cilvēkam, kas viņam jādara, lai viņu svešā vidē pieņemtu? „Jāsatiek domubiedri, bet, ja viņu nav, tad tie ir jāmeklē. Cita mentalitāte, jā… Protams, Līvāni nav arī tik ļoti latgaliski kā citas pilsētas Latgalē, šeit ir daudz iebraucēju, jau stikla fabrikas darbības laikā tas bijis izteikti. Tas foršais teiciens, ka Līvāni ir atslēga Latgales vārtos… Latgaliskais šeit nav valoda, bet gan drīzāk siltums un atvērtība.” Vaicāju, vai sākumā latgaliešu viesmīlība, draudzīgums nebiedē? „Es domāju, ka cilvēki visur ir vienādi. Tas ir stereotips, ka tikai latgalieši ir viesmīlīgi un sirsnīgi. Jo sirsnīgi ir arī kurzemnieki, par kuriem runā sazin’ ko, un runā par vidzemniekiem, ka viņi esot atturīgi, bet tas ir ļoti atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Un cik tad latgaliešu dzīvo Kurzemē, un cik Rīgā… Es domāju, ka tieši valoda to latgaliskumu pastiprina, bet cilvēka būtība jau neatšķiras, laipni cilvēki ir visur.”

Vai šajā laikā ir radusies iespēja iemācīties latgaliešu valodu? „Nē, bet man liekas, ka var saprast visus vārdus. Un latgaliešu valoda ļoti atšķiras katrā Latgales pilsētā, tāpēc es nesaprotu, kura ir tā īstā latgaliešu valoda, tās ir tik dažādas. Protams, ir kolosāli, ka ir entuziasti, kuri uztur latgalisko. Ar to var lepoties.”

Kad mūsu daudzpusīgā, nesteidzīgā un ar daudzām pārdomu klusuma pauzēm piepildītā saruna ir galā, portreta fotogrāfijas ir uzņemtas un tuvojas mūsu prombraukšana, Inguna Badune izskaņā dalās ar vēl kādu atziņu: „Man šeit, Līvānos, ir atradušies draugi, kuri ir par mani gudrāki un kuri ir mani padomdevēji un iedvesmotāji. Draugiem vienmēr jābūt gudrākiem un morāli labākiem par pašu, tas ir svarīgi cilvēka izaugsmei. Man vienmēr apkārt ir gudri un interesanti cilvēki, es esmu laimīga. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu tik ilgi Līvānos un ka šeit būšu kāda kolektīva vadītāja, man ļoti paveicies.”