Tag: Rēzeknes novads

“Turēt saulīti iekšā”

Publiski paust, ko patiesi domā, ne visi uzdrošinās, bet repere Daiga Barkāne jeb ŪGA, kuras dzimtā vieta ir Rēzeknes novada Bērzgale, to dara bez robežām. Katrs to var dzirdēt viņas debijas albumā „LG ir HH” („Ausmeņa Records”, 2020), kas tika nominēts un martā tika pie divām balvām – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks “un “Zelta Mikrofons 2021” kategorijā „Debija”. Kāpēc, viņasprāt, sabiedrībā ir jācilā skarbās tēmas, un kas dara viņu par sevi pārliecinātu uz skatuves – par to žurnāla jaunajā numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs

Ja darīt, tad izdarīt līdz galam!

Žurnāla augusta/septembra numuram — pielikums “Ceļš uz Rēzeknes novadu”, kurā lasiet par brīvā laika pavadīšanas iespējām Rēzeknes novadā. Viena no tām ir šķēršlu trase kokos

Rāznas Priedes

Čornajas pagasta Dukstigalā, “Ezerkrastos”, kur jau trešo sezonu aktīvās atpūtas cienītājus gaida uzņēmēja SANTA VIŠA-GAISIŅA un viņas dzīvesbiedrs ARTŪRS GAISIŅŠ. Šeit interesentiem ir pieejamas trīs dažādu līmeņu trases – sākot no 80 cm virs zemes pašiem mazākajiem, vidējā trase – 2–2,5 m augstumā un visaugstākā trase sniedzas līdz pat 5 m. Turpat pieejama arī kāpšanas siena 8 metru augstumā, būvēta uz kokiem, Latvijā citas tādas neesot.

Pirmais un otrais biznesa gads esot bijuši diezgan veiksmīgi, taču šogad Covid-19 dēļ sezona nav sākusies tik cerīgi.
“Taču latgalieši prot izdzīvot. Ja kaut kas neizdodas, tad domājam citas iespējas, kā piesaistīt cilvēkus. Domāju, ka liela nozīme tūristu piesaistē ir arī novada Tūrisma informācijas centram, aktīvāk iesaistoties vietējo uzņēmumu reklamēšanā, informācijas sniegšanā. Tas būtu izdevīgi abām pusēm. Mēs arī mūsu klientiem iesakām, kur vēl te var aizbraukt, ko redzēt. Iesakām Liepukalnu, zvaniņu muzeju Lipušķos. Pie mums arī ārzemnieki brauc – no Izraēlas, Zviedrijas, Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Igaunijas, Portugāles, Erasmus programmas apmaiņas studenti ir bijuši. Jebkurā biznesā, man šķiet, vislabākā reklāma ir klientu pieredze, ar kuru viņi dalās tālāk.”
Par šo un citiem tūrisma objektiem lasiet žurnāla pielikumā!
Foto: Evija Pušmucāne

Keramika Rēzeknes novadā

Žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ – par Latgales keramiku Rēzeknes novada Ozolaines un Griškānu pagastos. Par Podnieku dienām, par “CUKRASĀTAS” UN “SVEČTURU” rokrakstu un darbu realizācijas iespējām.
STAŅISLAVS VIĻUMS: “Interese par Latgali un podniecību visu laiku ir bijusi, lielāka vai mazāka. Strādājam ar saviem klientiem, veikaliem, restorāniem un līdz ar to darbības modelis ar konkrētiem pasūtījumiem attīstās. Mums viss ir saplānots, ko un kā mēs darām. Daži brauc pie mums, mūsu traukus var iegādāties Rīgā. Liela daļa darbu aiziet projām no Latvijas, tūristi paņem līdzi, ārzemniekiem melnā keramika ir pieprasīta. Trauki ir visur, tikai Antarktīdā nav, Eiropā, Japānā, Āzijā ir. Jau 30 gadus veidoju podus, te visu kalnu ar podiem varētu noklāt.”
ANATOLIJS VITUŠKINS: “Cilvēki pazīst Latgales keramiku un vēlas iegādāties tieši to. Gadatirgos bieži jautā par Ušpeļu darbiem.
Patīk sarkanie trauki, tos lieku katrā ceplī, tie pievērš uzmanību.
Cilvēkiem patīk daudzžuburu svečturi, ko var uz kamīniem novietot vai jubilejās dāvināt. Svečturis rada gaismu, simbolizē dzīvo. Man pašam patīk sarkanie, paša izlolotā krāsa.”
Foto: Māris Justs

A12 Nr.49/2020

Žurnāla jaunajā numurā par skaisto, kas ir tepat blakus, – par mūsu cilvēkiem, par Latgales un Latvijas apceļošanu, kas šosezon īpaši aktuāla.
Šoreiz lasiet:
* Rakstnieks un mākslinieks Svens KUZMINS par cilvēka mainīgo dabu un dzīvi mākslas pasaulē.
* Mūziķe Kristīne KĀRKLE-KALNIŅA par savu bērnību un radošo darbību.
* Jaunākās grāmatas, mūzikas diski un IZSTĀDES Latgales muzejos.
* Lāsma un Raimonds VINDUĻI par savas mākslas telpas pārcelšanu no Līvāniem uz Jēkabpili.
* Par to, kas notiek VIĻAKĀ.
* Klejojumi pa maziem ceļiem – Ivara Matisova skatījums uz gleznainajām un mākslinieku aizmirstajām MUIŽĀM.
!!!
Šomēnes mūsu lasītājiem – dāvana. Žurnāla pielikums „CEĻŠ UZ RĒZEKNES NOVADU”. Pielikums kā ceļvedis piepildītā ceļojumā pa vienu no ezeriem bagātajiem Latgales novadiem. Dodamies veloizbraucienos cauri īpašam maršrutam – tas ved pēc īstenām Latgales garšām pie īsteniem saimniekiem „STRAUTIŅOS”, keramiķiem „CUKRASĀTĀ” un „SVEČTUROS”, uz mūzikas instrumentu darbīcu un šmakovkas muzeju GAIGALAVĀ, uz Mākslas pikniku LŪZNAVAS muižā, protams, arī uz Latgales jūru – RĀZNAS ezeru – makšķerēt copes gida Jāņa KUPRAS vadībā un uz šķēršļu trasi „RĀZNAS PRIEDES” aktīvās atpūtas cienītājiem. Par šiem un vēl citiem tūrisma pieturas punktiem lasiet žurnāla pielikumā. Ceļojam kopā ar žurnālu „A12”!
Tiekamies žurnāla lappusēs!

Dedzīgais ērģeļu pavēlnieks

KASPARS BAČKURS ir Kaunatas vidusskolas 8. klases audzēknis, kurš apkārtējo cilvēku uzmanību izpelnījies ar kādu cēlu darbu. Viņš ir aizrāvies ar mūziku un, piedaloties dažādos vietējā un arī starptautiskā mēroga klavierspēles konkursos, tajos par augstiem sasniegumiem iegūtos naudas apbalvojumus sakrājis un tos ieguldījis digitālo ērģeļu iegādē Kaunatas Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcai.
Ātrāk uz mūzikas skolu
Kaspars ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs jaunietis, kurš papildus ikdienas skolas gaitām Kaunatā dodas arī uz Maltas mūzikas skolu un Rēzekni, kur privātskolotājas Lauras Ivanovas vadībā nu jau trešo gadu apgūst ērģeļspēli.
Kaspara mamma Žanna Bačkure atceras, ka interesi par mūziku dēls izrādījis jau pirmajā klasē, kad nevarējis vien sagaidīt, kad vecāki viņam ļaus braukt mācīties uz mūzikas skolu. Klavieres sācis spēlēt jau otrajā klasē, un pēc septiņiem gadiem aizdomājies, ka labprāt mācītos arī ērģeles, jo tas toreiz licies interesantāks, lielāks mūzikas instruments. Drīz vien uzzinājis, ka Rēzeknē ir iespēja to darīt, un, kā pats saka, šo iespēju nevarēja laist garām. Tobrīd Latgales vēstniecība GORS iegādājās digitālās ērģeles, kuras bija iespēja redzēt arī Kasparam. Tas viņam ļāva veikt apzinātu izvēli un pievērsties ērģeļspēlei.

Turpināt lasīt

Svareiguos lītys caur puosoku

Dzejneica, bārnu gruomotys „Meikuleņš īpazeist omotus” (2018) autore, pīcu bārnu mama Meldra Gailāne Rēzeknis nūvoda Bieržgalī dzeivoj piec principa, ka vīnkuorši ļaun bārnim augt par breivom personeibom i atbolsta jūs realizēt sovys idejis. Literarūs pasuokumūs pīsadola kūpā ar sovu jaunuokū atvasi – sešgadeigū meitu Irbi Bārbalu, kurai jau nu pīcu godu vacuma ir pastuoveigys publikacejis, pat latgaliski, i gūdolguotys vītys literarūs konkursūs, vēļ jei spēlej kūkli i dzīd, palīk treju bruoļu napuorspāta ideju generiešonā. Sarunys par tū, kai rūnās teksti i kai dabiski atteisteit bārnu radūšumu.

Kotrys bārns ir atsevišks pasauļs

Bārni ir ļūti dažaidi, kotram ir sovys talantu izpausmis, pastreipoj Meldra. Juos vysim bārnim ir pa div eipaši izalaseitim vuordim. „Madara Luīze ir vacuokuo meita, taida vuordu kombinaceja tūšaļt atguoja. Nu suoku Madara beja tikai Madara, tod mes jū nūkristejom, maņ beja sajiuta, ka jai ir vajadzeigi div vuordi. Asmu sasamīriejuse, ka jei byus tei, kas vairuok dzeivuos pa uorzemem, jei īsakuortuojuse Anglejā. Jei nu bārna kuojis ir cīš patstuoveiga. Kod jai vēļ nabeja 10 godu, vīnu vokoru jei pi mane atīt i soka, ka 10 godu dzimšonys dīnu svinēs Reigā, maņ viņ juopazvonūt Maijai, juoprecizej daži seikumi, bet vysu golvonū jei jau sarunuojuse. Jei vīna poša ar viļcīni nūbrauce iz Reigu, nūsvinēja i prīceiga atbrauce iz sātu. Bet nu cik es nervozieju, voi jei tū varēja zynuot.
Kai liksi nuokušajim vīnu vuordu, ka pyrmajam bārnam div? Vacuokū dālu sauc Juris Imants. Pyrmū vuordu īlyka tāvs, bet Imants ir par pīmiņu Imantam Mikučam. Madara jau beja pīdzymuse, kod īsasaisteju žurnalistikys puļceņā „Pakavs”. Mikučs cīš daudz mums īdeve kai cylvāks i profesionaļs. Kod gaideju Juri, jis nūmyra. Taidā veidā gūdynoju sovu Školuotuoju. Valteram Viesturam nu suoku īlyku obejus vuordus, pyrmū mienesi sauču par Valteru, bet myusu cīmā beja nalaimis gadejums ar puiseiti vuordā Valters, maņ īsaceja, lai es tikai sovu dālu tai nasaucu. Tai jis palyka par Viesturu. Jis pats soka, ka vuords „Viesturs” pateik lobuok.
Jaunuokais dāls ir Jānis Andris, bet meita – Irbe Bārbala. Nazkai vysu laiku asmu gribiejuse meitu, kurū sauktu par Irbi, nasaverūt, ka jai ir ari muoseica Irbe. Latvejā ir tikai 36 Irbis, vēļ dažys Irbis div vuordu kombinacejuos. Kod gaideju Irbi, cīš bīži redzieju sapynā babu, ūtrys vuords nu juos.” Turpināt lasīt

Annas kalni

Ceļš no Rēzeknes uz Ilzeskalna pagastu ir rotaļīgi nerātns ‒ līkumo starp pakalniem un ielejām, gleznainiem ezeriem un tumšiem mežu puduriem. Ziemās te nereti autobuss noslīd no ceļa grāvī, bet dzejnieks Pēteris Jurciņš to kādreiz nodēvējis par skaistāko ceļu Latvijā. Ne jau veltīgi Ilzeskalns ir vienīgais pagasts Rēzeknes novadā, kurš nosaukts sievietes vārdā. Latviešu literārajā valodā tas ir Ilzeskalns, bet latgaliski Iļžukolns, tātad to Iļžu te ir bijis daudz. Laikam jau tāpēc, ka Latgalē arvien viss ir balstījies uz stiprām sievietēm, kuras uz saviem pleciem spēj panest ne tikai kalnus vien. Viena no tām noteikti ir ANNA VIŠĶERE, ilggadējā Ilzeskalna pagasta kultūras dzīves vadītāja. Viņas pārziņā ir ne tikai kultūras nama pasākumi, Annas aizraušanās ir savas apkārtnes vēstures pētīšana, bet gan priecīgos, gan skumjos brīžos Annas rokās iedziedas akordeons, bet pārdomas rindojas vārdos.

Pie Annas ciemojamies Ziemassvētku priekšvakarā, kad kultūras nama zālē izpušķota egle, kuras galotne sniedzas līdz pašiem griestiem, atgādinot bērnības egles ar īstām, degošām svecītēm, kreppapīra vītnēm un vates sniega bumbām. Svētku laiks kultūras darbiniekiem ir visaizņemtākais, organizējot svētkus citiem, bet pašam paliek tikai milzīga noguruma, nereti arī vilšanās sajūta. No lauku kultūras darbiniekiem parasti tiek prasīts iespējamais un neiespējamais, piemirstot, ka visbiežāk tās ir sievietes bez speciālās izglītības, ar ģimenes un lauku saimniecības rūpēm un visai niecīgu atalgojumu. Taču Anna nerunā ne par naudu, ne par sarūgtinājumiem, bet par kalniem un ezeriem, par izcilām personībām, kuras nākušas no šīs skaistās un senās vietas, par vietējiem ļaudīm, kurus viņa pēc iespējas biežāk gribētu aicināt kopā, jo tā šobrīd ir lauku kultūras darbinieka misija – sasaukt kopā visas paaudzes. Turpināt lasīt